Visvaldis Voldemārs "ViVo" Jākobsons
Noljāras kristāli
.
Pateicības
Senie skandināvi uzskatīja, ka Valhallā uz Odina dzīrēm nokļūst vien tas, kas krīt ar zobenu rokās. Taču mūsdienās dažiem celt zobenu nav izredžu. Laikam jāsamierinās ar to, ka man nodrošināta vienvirziena biļete uz Nīfiheimu.
"Odins pie sava dzīru galda aicina arī stāstniekus," ieminas Rorikors.
Taisnība. Vecais zēns Odins prata novērtēt plašsaziņas līdzekļu lomu, un tolaik, kad nebija ne avīžu, ne globālā tīmekļa, stāstnieki bija nenovērtējami. Bet kāds tam sakars ar mani?
"Un ja nu tu izstāstītu ļaudīm par mums?" Rorikors nerimstas.
Varbūt tas nemaz nebija Rorikors? Varbūt tie bija mani draugi un ģimene, kas mudināja: "Klau! Šo ir vērts uzrakstīt!"
Mīļo lasītāj! Tūliņ tu atvērsi durvis, aiz kurām tevi gaida mani draugi. Ceru, ka viņi kļūs arī par taviem draugiem. Tomēr uzkavēsimies vēl mirkli, jo viens es šo stāstu izstāstīt nespētu. Vispirms vēlos pateikt sirsnīgu paldies manai brīnišķīgajai redaktorei Austrai Gaigalai par pacietību un iecietību. Ne mazāka pateicība pienākas izdevniecībai "Zvaigzne ABC", kas riskē un notic jaunajiem autoriem.
Lai šis stāsts nonāktu tavās rokās, milzīgu darbu tajā ir ieguldījuši gandrīz visi Pumpuru vidusskolas skolotāji. Stundām ilgi Mārtiņš Gulbis un Ausma Bruņiniece kopā ar mani meklēja fizikā pamatojumus un skaidrojumus maģijai, telekinēzei un citām darbībām. Bioloģijas skolotāja Vēsma Vijupe palīdzēja saprast maģisko būtņu anatomiskās un fizioloģiskās īpatnības, un bez vēstures skolotāja Mārtiņa Āboliņa Sedram diez vai būtu izdevies izplānot Malkoras kauju. Kur nu vēl latviešu valodas un literatūras skolotāja Agrita Brūna, kas lika man noticēt, ka spēju paveikt to, ko esmu paveicis!
Iztēles pasaule ir brīnišķīga un vienlaikus ari bīstama. No tās ir grūti atgriezties. Taču, ja reālajā pasaulē ir cilvēki, kuri tevi mīl un atbalsta, atgriešanās nesagādā grūtības. Man šādi cilvēki ir. Bez viņiem visam pārējam nebūtu nekādas jēgas. Tā ir mana ģimene, kurai es veltu vislielāko paldies. Manai māsai par veselīgi skeptisko attieksmi, manai vecmāmiņai, kura uzmundrināja un kļuva par manu kvēlāko fani, un manai mammai, kuras kritika palīdzēja "neiebraukt auzās".
Arī bez tevis, mīļo lasītāj, tam visam nebūtu nozīmes, tādēļ tagad es saku paldies tev un aicinu ceļojumā, lai jau drīz mēs kopā dotos uz Kronotoras templi. Gaismu tev! Un lai tumsa tevi nebiedē!
Autors
DIMANTA Z0BENS
1 STĀSTS NOLJĀRAS KRISTĀLI
Aizlaiku laikos, kad pasauli apdraudēja dēmoni, vareno Dabas stihiju spēks, glābjot cilvēkus no drošas bojāejas, tika nodots diženo tautu pārstāvjiem lielajiem Meistariem. Savā izcilajā viedumā vai, iespējams, tikpat izcilajā naivumā Meistari to ieslēdza Noljāras kalnu kristālos.
Tomēr dēmoni neatkāpās. Lai viņu spēks pieaugtu, dēmoni nolaupīja pa daļai no katra kristāla. Meistari izglāba atlikušos kristālus, paslēpjot tos Jaunajā pasaulē, un paši devās tiem līdzi.
Tostarp dēmonu vara auga. Vai ik dienu tika nopostītas aizvien jaunas un jaunas pilsētas un ciemi, ļaudis tika nokauti vai nolaupīti un verdzībā aizvesti… Bailes padarīja ļaudis bezspēcīgus. Tas turpinājās gadu simteņiem, un izplēnēja pēdējās cerības, ka varētu rasties kāds glābiņš.
Taču viens drošsirdis vēl bija palicis. Vistumšākajā tumsā grimstošās pasaules nostūrī dēmonu varā mita kāds vīrs, kas verdzībā bija nonācis vēl gluži bērns. Ilgus gadus viņš pacieta dēmonu zaimus, smago darbu raktuvēs un nožēlojamo uzturu. Un tikai naktīs, gulēdams savā alā uz niecīgas salmu saujas, Cirmens niknumā zvērēja, ka atradīs iespēju sakaut dēmonus un atriebsies tiem par visām savām ciešanām. Naids pret dēmoniem bija vienīgais dzenulis, kas turēja viņu pie dzīvības, kad citi vergi, zaudējuši ieganstu turpināt kaunpilno dzīvi, skumjās mira cits pēc cita.
Cirmens bija apveltīts ar izcilu prātu. Ar viltu viņš panāca dēmonu piekrišanu piedāvātajam līgumam: Cirmens solījās kalpot tiem no brīva prāta, pretī lūdzot tikai atbrīvot viņu no važām un darba raktuvēs. Dēmoni piekrita, un Cirmenam radās iespēja novērot viņus. Viņš skatījās un klausījās, ar visu savu būtību viņš uzsūca sevī redzēto un dzirdēto. Drīz viņš bija apguvis vienkāršāko dēmonu maģiju. Naktī, palicis viens savā gufamkambari, Cirmens izmēģināja spēkus un pārliecinājās, ka spēj izpildīt burvestības.
Iemidzinājis dēmonu modrību, viņš uzzināja, ka dēmonu spēka avots ir varenie kristāli. Vērsis pret saviem paverdzinātajiem viņu pašu maģiju, Cirmens nolaupīja dēmoniem kristālus un izgatavoja no tiem piecus varenus zobenus un piecus maģiskus gredzenus. Viņš nobūra zobenus tā, lai tie klausītu tikai tiem, kam pieder attiecīgā zobena gredzens. Savukārt gredzens kalpoja zobenam kā enerģijas un maģiskā spēka avots. Šie zobeni bija neuzvarami, un nekas nespēja stāties tiem pretī.
Zobenus Cirmens piešķīra diženo tautu kareivjiem, lai tie cīnītos pret dēmoniem. Diemžēl vareno kristālu spēks, nonākot ļaužu rokās, dažus apreibināja ar varas apziņu un cēlam mērķim radītie ieroči kļuva par jaunas diktatūras stūrakmeni. Nodevības dēļ ametista zobens satumsa un pārtapa par obsidiāna zobenu. Redzēdams, kādu ļaunumu šie zobeni spēj radīt, Cirmens piesaistīja zobeniem daļiņu savas būtības, lai īstenie zobenvalži būtu tikai tie, kurus izraudzījies viņš pats.
Zobeni sāka savu ceļojumu no viena īpašnieka pie nākamā pa asiņainu taku. Varas valdzinātie nogalēja zobenu īpašniekus, lai iegūtu to varu. Ritēja laiks, bet Cirmeņa zobeniem nebija radušies to spēka cienīgi mantinieki.
Liona, 4298. gada 23. marts
Gaisa kurjers Sedrs Demāns gāja ierasto ceļu, līkumojot pa šaurajām Lionas ieliņām tāpat, kā bija darījis to katru vakaru. Reizēm viņš atskatījās uz garāmgājējiem. Te viņa skatienu piesaistīja kāds dīvainis, te atkal kāds savās sīkajās rūpītēs iegrimis mietpilsoniska paskata cilvēks. Ikdienas gaitās Sedrs bija redzējis ne vienu vien savādnieku, un jāpiebilst, ka Jaunās pasaules Lionā tādu netrūka. Kā nu ne?! Jaunā pasaule sludināja, ka katram ir tiesības dzīvot tā, kā viņš uzskata par pareizu, ja vien tas neapdraud pārējās sabiedrības drošību un intereses.
Varētu sacīt, ka ari Sedrs pats bija viens no savādniekiem, jo viņu uzskatīja par ģimenes dumpīgo garu. Gaišmatainā jaunekļa vecāki bija no tā sauktajiem pareizajiem plānotājiem. Lai gan iepazinušies jau studiju laikā, Sedra vecāki apprecējās tikai tad, kad abiem bija izveidojusies stabila karjera. Demāns seniors bija lielas Bordo bankas finanšu padomnieks, bet Sedra māte milzīgas korporācijas ekonomiste. Vēl pirms dēla piedzimšanas vecāki bija izplānojuši, kur viņu bērni mācīsies, kur studēs un kāda būs viņu nākotne. Tas, protams, tika darīts, lai nodrošinātu lolojumiem mierīgu nākotni, tomēr Sedram tas nebija pieņemami. Vēl būdams mazs puika, viņš sacēlās pret vecāku plānveida dzīvi un nemitīgi sagādāja nepatikšanas. Paaudzies puisis nekādi nespēja saprast māsas verdzisko pakļaušanos vecāku gribai un reiz pat jautāja: vai tiešām Helēnai ir vienalga, ka vecāki teju vai noteikuši, kā viņai elpot un kad precēties?!
Dzīvot nemitīgās strīdugunīs Sedrs nespēja. Nosvinējis sešpadsmito dzimšanas dienu, puisis paņēma mugursomu, ieslidināja tajā pašu nepieciešamāko, savāca savus ietaupījumus, uzšņāpa zīmīti: "Aizgāju, nemeklējiet! Sedrs." Pasitis padusē tēva dāvināto pirmo gaisa dēli, puisis devās, kur acis rāda. Viņam nebija noteikta mērķa. Svarīgāk šķita tikt pēc iespējas tālāk. Kādu bridi klaiņojis, Sedrs apmetās Lionā. Ne jau tādēļ, ka šī pilsēta viņam būtu šķitusi īpaša, bet tāpēc, ka šeit viņš spēja uzkavēties ilgāk par vienu divām dienām. Sākumā puika apmetās studentu viesnīcā un augas dienas lidinājās pa pilsētu. Lai gan Sedra dzīves moto bija "dzīvo šodien, jo rītdienas var nebūt", drīz vien viņš saprata, ka noderētu kāds darbs, jo ietaupījumi kaut kad izsīks.