Puisim paveicās. Viņš atrada darbu kurjerdienestā, kur ļoti noderēja Sedra lieliskās lidošanas un navigācijas iemaņas. Laika gaitā pat viņa vecāki samierinājās ar dumpīgā dēla dzīvi, redzot, ka arī lidošana ar gaisa dēli var kļūt par karjeras pamatu, un apsveica Sedru ar iecelšanu īpaši svarīgo korporatīvo klientu apkalpošanas brigādes vadītāja amatā.
Uz dēļa Sedram nebija līdzīgu! Ikgadējās gaisa kurjeru ātrumsacīkstēs viņu jau piecus gadus neviens nebija apsteidzis. Kad kurjerdienesta vadība piedāvāja viņam kļūt par vecāko kurjeru, Sedrs atteicās, jo tad viņam nāktos nokāpt no dēļa un iesēsties ērtā biroja krēslā. To nu viņš nepavisam nevēlējās, jo dažkārt Sedram šķita, ka tikai lidojot viņš jūtas patiešām dzīvs.
Visnotaļ izskatīgais, slaidais un atlētiskais jauneklis, kas pasaulē raudzījās zinātkārē ieplestām koši zilām acīm, savā dziļākajā būtībā bija vienpatis. Tas nenozīmē, ka Sedram nebija draugu. Protams, bija puiši no kurjerdienesta, neatkarīgie lidotāji… Šad un tad viņa dzīvē ienāca arī kāda meitene, taču ilgi neuzkavējās, jo Sedrs bija pārāk neatkarīgs. Viņš nevēlējās nevienam atskaitīties par savām gaitām, un neviena meitene šādu attieksmi ilgi nespēja paciest.
Vecpuiša dzīvei nebija ne vainas. Pa reizei viņš atlaida bremzes un krietni iztrakojās kādā ballītē, pasēdēja kādu vakaru bārā vai kopā ar puišiem vienkārši triecās pāri pilsētai, ļaujot vējā plandīties matiem un ātrumā aizrauties elpai. Ja Sedram jautātu, vai viņš ir laimīgs, puisis atbildētu apstiprinoši. Taču retumis, nakts klusumā grozīdamies savā ērtajā gultā, Sedrs iedomājās, ka patiesībā viņš ar savu dzīvi vienkārši ir apmierināts. Viņam bija darbs, kas jauneklim patika. Tas apmierināja visas viņa vajadzības. Ērts dzīvoklis Lionas senajā centrā arī nebija peļams. Bet… Reizēm puisim šķita, ka viņa dzīvē pietrūkst kaut kā nozīmīga, kaut kā būtiska. Asuma? Pārmaiņu? To Sedrs nezināja, un tādēļ pārdomas viņš parasti aizgaiņāja kā uzmācīgus knišļus, jo iedziļināties šajā jautājumā viņam šķita pārāk apgrūtinoši.
Pirms vairākiem gadiem Sedra kurjeru komanda gadatirgū demonstrēja savu lidotprasmi. Pievakarē, dodoties mājup, Sedrs gadatirgus laukuma malā piestāja paskatīties gaisa akrobātu priekšnesumu. Viņam līdzās, kā no zemes izaudzis, uzradās tumsnējs vīrelis ar pārdabiski garām ūsām. Viņš iespieda puisim rokās grozu un piekodināja: "Sargi viņu kā paša dzīvību!" Sedrs nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad vīrelis bija pagaisis bez pēdām.
Ielūkojies grozā, puisis ieraudzīja tajā saritinājušos un nobijušos (vismaz viņam tā šķita) čūskulēnu. Jau kādu brīdi Sedrs bija prātojis, ka viņam noderētu kāda dzīva būtne, kas dalītos viņa vientulīgajā dzīvē. Suns prasa pārāk lielu uzmanību, ko Sedrs nevarēja atļauties, jo augu dienu bija darbā. Kaķi viņam nešķita pārāk simpātiski, iespējams, tādēļ, ka bija tikpat neatkarīgi kā viņš pats. Kādēļ lai tā nebūtu čūska?!
Čūskulēns bija ļoti neparasts. Viņš ātri iemācījās, ko drīkst darīt un ko ne, iemācījās atdarināt cilvēka runu un kļuva Sedram neaizstājams. Agrā bērnībā Sedram bija draugs slāvu izcelsmes zēns. No viņa Sedrs bija iemācījies dažus vārdus senajā krievu valodā, un, ņemot vērā mazā čūskulēna rotaļīgo raksturu, puisis deva radībiņai vārdu Igra. Draugs bija stāstījis, ka tā krievu valodā saucoties rotaļa. Viņam pat neienāca prāta kaut kā noskaidrot, kāds ir čūskulēna dzimums.
Igra bija lieliska sarunbiedrene, lai gan brīžiem viņas tiešums Sedru kaitināja. Parasti viņš Igru ņēma līdzi visur, taču darbs bija izņēmums. Nebūtu diez cik jauki, ja sūtījumu piegādātu kurjers, kam ap kaklu apvijusies čūska, kura turklāt neskopojas ar dzēlīgām piezīmēm. Tādēļ laikā, kad Sedrs strādāja, Igra garlaikojās plašajā dzīvoklī un pa retam nomedīja kādu peli, bet to gan nebija pārāk daudz.
Puiša draugi reizēm jokoja, ka Igra Sedram aizstājot draudzeni. "Kādēļ gan ne," Sedrs tad atjokoja. "Viņa gan nepagatavos brokastis, taču arī neiztukšos kontu."
Sedra pārdomas pārrāva kāds pusaudzis, kas uz aeroslidām aiztraucās viņam garām, sāpīgi uzgrūžoties plecam, un tieši pie jaunekļa kājām no resgaļa mugursomas izkrita netīrā lupatā ietīts sainis. Lupata noslīdēja un atklāja saiņa saturu. Tas bija neparasts, mirdzošs zobens. Jau no pirmā paviršā skatiena kļuva skaidrs, ka tas ir ļoti sens un vērtīgs. Iedomājies, ka puišelis uz aeroslidām ir kāda muzeja kurjers, kuram uzticēts atbildības līmenim neatbilstošs uzdevums, Sedrs mēģināja pusaudzi panākt. Taču pat labam skrējējam panākt aeroslidas nebija nekādu izredžu. Nolēmis, ka rīts gudrāks par vakaru, Sedrs pasita saini padusē. Gan jau no rīta viņš nogādās to kādā atbilstošā iestādē.
Kā ik vakaru, Igra sagaidīja Sedru jau pie sliekšņa un apsveicinoties apvijās viņam ap kaklu. Ātri sarūpējis vienkāršu maltīti sev un čūskai, Sedrs atslīga uz dīvāna un ieslēdza mūzikas atskaņotāju. Ilgāku laiku viņš klusēja, un, lai cik tas nebūtu neparasti, klusēja arī Igra.
Klau, mazais, Sedrs pēkšņi ierunājās. Kā tu domā: vai dzīvē mēdz notikt brīnumi?
Čūska klusēja, cieši vērdamās Sedrā ar savām dzintarainajām acīm. Sedrs izstāstīja viņai uz ielas pieredzēto un gaidīja, ka tūliņ dzirdēs kādu nievājošu piezīmi par to, ka viņam allaž gadās atrast kaut ko dīvainu. Bet viņa turpināja klusēt. Sedrs aizsteidzās pēc sama un, nolicis to uz zemā galdiņa, atraisīja netīro lupatu. Igra ilgi un domīgi pētīja Sedra atradumu, kas vizuļoja un zibsnīja, atstarojoties uz istabas sienām. Arī Sedrs nespēja atraut skatienu no dīvainā priekšmeta. Šķita, ka zobens veidots no monolīta dimanta kluča. Nebija redzamas savienojuma vietas. Nejauši viņš pagrūda galdiņu, zobens sakustējās, un atklājās, ka zem tā roktura ir vēl kaut kas.
- Oho! Sedrs iesaucās, satverot pirkstos no vesela dimanta gabala veidotu gredzenu. Viņš pacēla to pret logu, aiz kura vēl varēja samanīt rietošās saules atblāzmu, un gredzens iemirdzējās, uz bridi apžilbinot jaunekli.
- Tas tiešām ir neparasti, Sedr, Igra domīgi pētīja drauga atradumu, cenšoties aizvirzīties tālāk no zobena. Var jau būt, ka tev ir taisnība un zobenu pazaudējis niekkalbis, kuram uzticēts prātiņam neatbilstošs uzdevums. Taču tikpat labi tā var būt zīme.
- Zīme?! Sedrs nespēja apvaldīt smieklus. Tu laikam domā kādu no tām, kas vēsta par dižām pārmaiņām cilvēka dzīvē?! Vai brīdina par iespējamām nelaimēm? Tas taču ir smieklīgi, Igra! Visi tie pekstiņi par augstākiem spēkiem un pārdabiskiem brīdinājumiem… Muļķības!
- Tomēr šis zobens tevi ir satraucis, Igra neatlaidās.
- Ne jau gluži satraucis, Sedrs mēģināja izlocīties. Es vienkārši prātoju, kā pret tik vērtīgu priekšmetu var izturēties tik nevērīgi. Tas droši vien maksā kaudzi naudas. Klau! Varbūt tā ir zīme, ka mēs ar tevi kļūsim fantastiski bagāti? Ko saki par atlikušās dzīves aizvadīšanu kaut kur pie siltajām jūrām zeltainās smiltīs?
- Nejoko tā! Igra izskatījās tiešām saniknota. Palūkojies taču! Šis zobens un gredzens ir veidoti no milzīga dimanta, vienā gabalā! Tas nav vienkāršs muzeja eksponāts. Es jūtu tajā spēku, kas mani biedē.