- Nu, izbeidz! Sedru uzjautrināja Igras satraukums. Spēku! Ko vēl izdomāsi?! Tās ir pilnīgas aplamības. Padomā pati, cik lielam dimanta klucim ir jābūt, lai uztaisītu kaut vai šo gredzenu! Kur nu vēl zobenu! Es gan neesmu nekāds dārgakmeņu pazinējs, bet, ja kādam piederētu tik milzīgs dimants, vai tiešām tu domā, ka par tā eksistenci neviens nezinātu?! Turklāt, draudziņ, dimants ir ļoti ciets. Nūjā, kam es to saku! Tu taču neesi mācījusies skolā.
- Dimants, Sedrs turpināja, nepievēršot uzmanību Igras pārmetošajam skatienam, ir viscietākais kristāls. Lai no tā izveidotu šādu zobenu, būtu vajadzīgas superkosmiskas tehnoloģijas. Kaut kāds ekstrajaudlgs lāzers vai kaut kas tamlīdzīgs. Un pat tas nelīdzētu, jo ne velti mēdz teikt, ka dimantu var slīpēt tikai ar dimantu. Vārdu sakot, šitā mantiņa pilnīgi noteikti nav no lētā gala. Rit izziņošu, ka atrasts šāds zobens. Lai īpašnieks atsaucas un… kā sacīt jāsaka, atradējam pret atlīdzību. Nu, ko saki par brīvdienām Vidusjūras piekrastē?
- Klau, mazā, neraugoties uz Igras klajo neapmierinātību, Sedrs turpināja, virpinādams pirkstos gredzenu, ko saki, ja mēs šo spīgulīti uzvilktu tev uz astes? Varētu piestāvēt, vai ne?!
Čūska nikni nošņācās, tā paužot savas dusmas, aši noslīdēja no galdiņa un devās projām, atstājusi apmulsušo Sedru vienatnē.
"Nez, kas viņai lēcies?" Sedrs prātoja. "Būs apēdusi kādu nelabu peli, vai?"
Šanhaja, tajā pašā laikā
Tūkstošiem gadu vecās pils pagrabi bija saglabājušies tā, it kā būtu izbūvēti tikai vakar. Ne laikazobs, ne lielā katastrofa, ne cilvēki nebija spējuši šeit neko mainīt. Viss bija tikpat drūms un baiss kā tolaik, kad ietekmīgie galma ierēdņi šajos pagrabos līdz nāvei nomocīja nepakļāvīgos zemniekus. Pazemes kamerā nevilšus prātā nāca senais izteiciens, ar kuru kādreiz cilvēki raksturoja nokļūšanu pilnīgas bezizejas stāvoklī: esmu vietā, kur saule neiespīd. Šeit saule nekad nebija iespīdējusi, un nonākšana šeit ne ar ko labu nebeidzās.
Nelielajā pazemes cietuma telpā, kuru apgaismoja dažas lāpas, atradās tikai grīdā iemūrēts akmens galds un sols, uz kura, ērti iekārtojušies, cik nu ērti tas uz cietā akmens iespējams, sēdēja patukls sārtvaidzis sprieduma pasludinātājs un vīrs, kura vara bija ne tikai saskatāma, bet arī sajūtama pat tiem, kuri nevarēja lepoties ar izcilu intuīciju. Viņš pilnīgi noteikti neiederējās pēc pelējuma dvakojošajā, mitrajā pazemē. No skata viņam varēja būt apmēram 35 gadi, varbūt drusku vairāk. Bālo, smalko seju ieskāva lāpu gaismā mirdzošas melnu matu cirtas. Augstā piere liecināja par izcilu prātu, bet zem tumšajām, labi koptajām uzacīm no kuplu, vīrietim netipiski garu skropstu ietvara raudzījās skaistas, lielas un izteiksmīgas brūnas acis. Plānais deguns un nevainojami veidotās lūpas padarīja viņa seju nedaudz meitenīgu, bet švītīgās ūsiņas piešķīra vīrietim savdabīgu, gandrīz plēsonīgu izteiksmi. Ar šādu "manikopjlabākiekosmetologi" izskatu vīrs nenoliedzami bija sieviešu mīlulis. Viņš iederētos kādā labdarības pasākumā, kur bagātie dīkdieņi ierodas, lai publicitātes vārdā upurētu dažas stundas, pasniegtu dzīves pabērniem kādu nekam nederīgu nieku un papozētu kamerām, vai bohēmiskā vidē, kur viņam laiku kavētu dzejdari, mūziķi un mākslas kalpi. Bet šajā pazemē viņš izskatījās kā briljants lētā plastikāta ietvarā.
Iepretī galdam, kalts ķēdēs un acīmredzot diezgan pamatīgi iekaustīts, tika turēts jauns, tumšmatains vīrietis. Ja nebijis važu, šis brašulis jau sen būtu gabalā. Taču ķēdes pa labi un pa kreisi no jaunā vīrieša savās milzīgajās ķetnās turēja divi barga, tomēr pastulba izskata puisieši. Katrs no viņiem būtu īsts atradums, ja iedomājamies cīņas arēnu.
- Smaragda Ordeņa vārdā, bargā balsī sāka sprieduma pasludinātājs un pašķielēja uz blakus sēdošo kungu, Obzāns Orāns tiek atzīts par vainīgu nodevībā pret savu pavēlnieku Smegu Smagāru un viņa vadīto ordeni. Obzānam Orānam tiek piespriesta nodevēja zīmes iededzināšana un pakāršana uz diviem gadiem Moku tornī aiz roku locītavām divu vīru auguma augstumā. Obzānam Orānam tiek atņemti visi viņam piederošie vai viņa rīcībā esošie maģiskie priekšmeti. Notiesātais! Vai atzīstat savu vainu?
- Un kā tu domā, nožēlojamais roklaiža?! jaunais vīrietis atbildēja, un viņa sejā rotājās nicīgs smīns.
- Notiesātais, atbildiet ar "jā" vai "nē"! amata vīrs skarbi uzsauca.
- Ej ieskrieties, puisis garlaikoti noteica un izslējās tik stalti, cik vien ķēdes to ļāva. Apveltījis sprieduma pasludinātāju un tam blakus sēdošo vīru ar augstprātīgu skatienu, viņš tēlotā garlaikotībā sāka vērot pazemes telpu, klusi svilpojot kādu sen aizmirstu, jautru melodiju.
- Kārtību manā tiesā! amata vīrs vairs nespēja valdīt dusmas.
- Nomierinieties, mans draugs, rāmi, pat mazliet uzjautrināti ierunājās smalkais kungs. Manuprāt, šāda notiesātā uzvedība ir krietni skaidrāka viņa vainas atzīšana nekā vienkārši "jā".
- Bet, kungs… ierēdnis bija sašutis līdz sirds dziļumiem. Viņa tiesa bija visas viņa dzīves jēga un piepildījums, un šeit viņš nevienam neļaus atkāpties no procedūras. Pat Smegam Smagāram ne! Tomēr pietika ar vienu Smagāra skatienu, lai tiesas vīrs nomierinātos un bez vārdiem piekristu piedalīties šajā divu aktieru izrādē.
- Vai notiesātais izprot viņam piespriesto sodu? Notiesātais, atbildiet ar "jā" vai "nē"!
Taču notiesātais ij nedomāja atbildēt uz šo muļķīgi ceremoniālo jautājumu. Kas tur ko nesaprast?! Ja sēdi peļķē, sāc apdomāt, kā tikt no tās laukā, nesamērcējot ko vairāk par paša biksēm.
- Notiesātajam tiek dots pēdējais vārds, ar pūlēm savaldīdamies, skarbi teica tiesas vīrs.
- Ko nu mēs kavēsimies ar manu runu, Jūsu Godība, Obzāns izsmējīgi laipni atbildēja, mēģinot galanti paklanīties. Jūs droši vien gaida mielasts, kuru man nav tiesību liegt jūsu izcilajam vēderam. Pieliksim tam visam punktu un dosimies katrs uz savu mājvietu. Mani taču gaida tikšanās ar Moku torni. Kā gan var likt tik izcilai vietai gaidīt?!
- Atstājiet mūs! klusā, bet noteiktā balsī, kurai neviens neuzdrīkstējās iebilst, sacīja Smagārs, un tiesas vīrs, priecīgs par zaimojošās izrādes beigām, aši savāca savas mantas un steidzīgiem soļiem izgāja no drūmās telpas.
Smagārs cēli piecēlās no sola un, apgājis apkārt galdam, nostājās dažu soļu attālumā no jaunā vīrieša, kuru vēl aizvien cieši turēja spēkavīri. Viņš ilgi lūkojās puiša melnajās acīs, kurās nebija ne miņas no nožēlas vai bailēm.
- Parasti tavā Ordenī nodevēji tiek sodīti ar nāvi, puisis ierunājās, kādēļ tad mana dzīvība tiek saudzēta, skolotāj?
- Tādēļ, ka tava dzīvība, mans draugs, ir pārāk vērtīga, lai to tik vienkārši izmestu mēslainē. Turklāt, Smagārs veltīja vērtējošu skatienu savu garo, slaido pirkstu labi koptajiem nagiem, man šķiet, ka mana mīļākā skolnieka ciešanas varētu kalpot kā labs uzskates līdzeklis citiem. Diez vai kāds vairs sagribēs sacelties pret Smagāru.
- Ja ceri, ka locīšos sāpēs un lūgšu žēlastību, lai tu varētu mani izrādīt kā sava taisnīguma paraugu, tad velti sapņots, Obzāns plaši smaidīja. Neviens un nekas mani nepiespiedīs zemoties!
- Tavs spīts būs man visnotaļ liels pagodinājums, valšķīgi smaidot, atteica Smagārs. Tas tikai liecinātu, ka esmu tevi labi apmācījis, manu zēn. Taču ari tavas sāpes nebūtu peļamas. Es izbaudītu tās pilīti pa pilītei. Galvenais, ka ar laiku tu salūzīsi, lai kā tev tagad negribas to atzīt.