- Lika pagaidīt, puisis nospurcās un uzsauca sargiem: Ejam, zēni! Šeit mums vairs nav ko darīt.
Jau pagriezies, lai dotos uz izeju, Obzāns strauji apcirtās pret Smagāru tā, ka sargs, kurš stāvēja puisim kreisajā pusē, paklupa un gandrīz nostiepās garšļaukus uz saltā klona.
- Ak jā, aizmirsu pajautāt, viņš vērsās pie sava skolotāja. Vai mani ieroči tagad kļūs par tavas slavas apliecinājumu un rotās sienu kādas tavas villas goda istabā vai ari tu tos izdāļāsi saviem roklaižām un pakalpiņiem?
- Esi nu mierīgs, manu zēn, Smagārs triumfēja, tavi ieroči būs tik drošā vietā, ka pat tev neizdosies tos atrast, ja ari tu no Moku torņa izkļūsi dzīvs.
Liona, tās pašas dienas nakts
Atlaidies spilvenos, Sedrs ilgi grozīja gredzenu pirkstos. Ja tas tiešām bija viengabala dimants, tad tas ir īsts juveliermākslas meistardarbs, viņš prātoja. Varbūt paturēt to sev un pateikt īpašniekam, ka gredzens paliks pie Sedra kā atlīdzība?
"Tad jau redzēs," viņš nosprieda, "bet pagaidām nekas man netraucē to uzvilkt."
Jā, gredzens Sedram bija kā radīts! Tieši viņa izmērs. Un cik lieliski tas izskatījās! Kā hipnozes varā jauneklis lūkojās gredzena mirdzumā un nespēja vien nobrīnīties par meistarību, ar kādu šis priekšmets bija veidots.
"Spēks," Sedrs atcerējās Igras teikto. "Nu, protams! Šāda gredzena izslīpēšanai patiesi vajadzīgs fantastisks spēks meistarības spēks."
Jāteic, ka Sedrs reti sūdzējās par bezmiegu. Varētu pat sacīt, ka gulēšana bija viens no viņa vaļaspriekiem. Tā notika ari šoreiz: gaisma, paklausot Sedra pavēlei, vēl nebija nodzisusi, kad viņš jau ieslīga dziļā, veselīgā jauna cilvēka miegā. Parasti puisis nesapņoja, bet šoreiz notika citādi.
Ja tas vispār bija sapnis, tad ļoti neparasts. Sedrs atradās kādā zemā, tumšā pazemē. Sev priekšā viņš redzēja norasojušu klints sienu, kas teiksmaini vizuļoja lāpu šaudīgajā gaismā. Palūkojies pa labi un pa kreisi, puisis ieraudzīja nosķrandušus un izdēdējušus radījumus, kas
acīmredzot kādreiz ir .bijušas ^cilvēciskas būtnes, taču tagad to vaigi
( novada V Him-IOTEKA T/
bija apauguši ar biezām, garām bārdām un pinkainie mati aizsedza sejas. Mežonīgā izskata būtnes bija piekaltas klints sienai ar resnām ķēdēm, kuras stiepās no klinti iedzīta gredzena līdz dzelzs stīpai, kas apņēma vergu vidukļus. Sedram trūka elpas, sānos spieda, pār pieri noritēja sviedru lāse, un viņš pacēla roku, lai notrauktu to.
"Kas, pie joda?!" Sedrs domās nolamājās, ieraugot, ka viņa rokas saslēgtas važās un pirksti ir cieši sakļāvušies ap cērtei līdzīgu riku.
Pēkšņas, asas sāpes izrāva puisi no pārdomām. Sajūta bija tāda, it kā kāds būtu iesitis viņam ar nokaitētu dzelzs stieni. Sedrs atskatījās pār plecu, taču nepaguva ieraudzīt savu pāridarītāju, kad jauns cirtiens lika viņam sāpēs sakost zobus. Zema, dobja un čerkstoša balss kaut ko nikni uzsauca Sedram nesaprotamā valodā. Intuitīvi viņš nojauta, ka tā bija pavēle strādāt.
"Vai varētu būt, ka esmu saslimis? Varbūt esmu saķēris kādu infekciju un tādēļ man rādās murgi?" jauneklis prātoja.
Trešais cirtiens atgādināja, ka šis sapnis būs ļoti nepatīkams, ja vien viņš nekavējoties nepamodīsies vai neiesaistīsies notikumos. Pacēlis rokas, Sedrs ciešāk satvēra cērti un sāka cirst. Sitieni beidzās, un sev aiz muguras viņš izdzirdēja šļūcošu skaņu, it kā kaut kas liels un smags slīdētu pa alas grīdu.
"Labi," nosprieda Sedrs, "tātad man rādās murgs, kurā es esmu vergs kaut kādās raktuvēs. Vismaz tiktāl esmu pie pilna prāta, jo apzinos, ka tas nav reāli. Tas ir tikai sapnis. Man tagad vienkārši ir jāpamostas!"
Tomēr tik vienkārši gan nebija. Lai kā Sedrs mēģināja atvērt acis, viņa plakstiņi kustējās tikai sapnī. Mugura turpināja sāpēt, atgādinot par sitieniem, un, kad puisis mēģināja gultā iekārtoties ērtāk, lai mazinātu sāpes, viņa ķermenis nesajuta palagu vēso pieskārienu. Kamēr viņš centās apjēgt, kas īsti notiek, atskanēja piesmacis gārdziens. Lai gan tas pat neatgādināja runu, Sedrs nez kādēļ zināja, ka tā ir pavēle. Atslējis cērti pret klinti, viņš piespieda plaukstas pie vēsās akmens sienas un nolieca galvu, piespiežot zodu pie krūtīm. Nograbēja ķēde, kaut kas nočīkstēja, un spēcīga dunka sānos lika Sedram pagriezties un doties uz priekšu pa šauru tuneli. Pastaiga pazemes labirintā nebija ilga, un drīz vien viņa skatienam pavērās lielāka un plašāka ala, kuras sienas izroboja nelieli padziļinājumi. Gūstītāji pieveda Sedru pie viena no tiem, paraujot aiz ķēdes, lika apstāties, un pēc mirkļa viņš jau bija pieķēdēts pie klinti iekalta gredzena. Puisis strauji apcirtās, lai palūkotos uz savu paverdzinātāju, taču jau nākamajā mirklī nožēloja šo rīcību.
Tas pilnīgi noteikti nebija cilvēks! Humanoīds jā, bet ne cilvēks. Šim radījumam bija divas rokas, divas kājas un galva, taču ķermeņa proporcijas bija ķēmīgas rokas baisi garas, kājas ceļgalos saliektas, lai gan būtne, pat šādi stāvot, bija krietni lielāka par Sedru. Aiz platajiem pleciem pletās plēvjaini spārni. Milzīgas pēdas balstīja vairāk nekā divus metrus garu augumu, un galva atgādināja zīmējumus, ar kādiem ielu bandas rotā savas jakas. Izrādīdams klaju nepatiku par šādu aplūkošanu, monstrs sāpīgi iesita ar plaukstu Sedram pa krūtīm, un viņš ieripoja alas sienas nišā, kuras grīdu klāja plāna salmu kārtiņa.
Atceroties iepriekš saņemtos cirtienus, kuri vēl aizvien skaudri sāpēja, Sedrs nolēma monstru nekaitināt un novērsa skatienu no neglītā tēla, kas vēl kādu mirkli pastāvēja pie nišas un tad devās projām, skaļi un smagi vilkdams milzīgās pēdas. Pēkšņā niknumā Sedra pirksti sažņaudzās dūrēs. "Gan es jums atriebšos, nolādētie dēmoni!" viņš domās noteica, un Sedra apziņa iegrima tumsā.
Šanhaja, 4298. gada 24. marta rītausma
Asinssarkanas rīta saules stari kā šautras ietriecās vecā torņa moku kambarī pa vienīgo, plaisai līdzīgo logu. Abi spēka mitriķi turēja Obzānu, cik jaudas, kamēr viņa nekaunības nokaitinātais tiesas vīrs virs ogļu pannas karsēja kauna zīmi, kas bija izgatavota kā senā rūna "&". Smaragda ordeņa likumi noteica, ka nodevējam tiek iededzināta rūna, kas apzīmē viņa vārda pirmo burtu. Dzelzs kvēloja sarkana, sasaucoties ar rīta saules blāzmu, un būtu likusi bailēs sastingt pat visdrosmīgākajam vīram. Soģa sejā bija lasāms riebums, bet pārējie klātesošie neizrādīja nekādas jūtas.
Uzcirties savā zelta diegiem un slīpētiem īsta smaragda vizuļiem rotātajā zaļā samta mantijā, varas simbolam viengabala smaragda gredzenam majestātiski mirdzot, Smagārs ar elegantu kustību satvēra spiedoga koka rokturi. Ar skatienu novērtējis dzelzi, viņš īsu mirkli pavirpināja rokturi pirkstos. Vērojot viņa kustības, pat šādā sev visai nelabvēlīgā situācijā Obzāns nebeidza apbrīnot skolotāja prasmi saglabāt izsmalcinātību itin visā. Viņš pat nogalināja smalki.
- Nu, manu zēn, Smagārs uzsmaidīja Obzānam. Nodarīsim to!
Nevēlēdamies palikt skolotājam parādā, Obzāns sakopoja visus iekšējos spēkus, izslējās un, ar šķietami vieglu kustību aizgrūdis projām abus brangos sargus, galanti pavilka augšup labās rokas piedurkni, atsedzot apakšdelmu.
- Tik tiešām, viņš pasmaidīja, nodarīsim to.
Zīmes iededzināšanas brīdi telpā bija dzirdama tikai dzelzs čurkstēšana, kad tā pieskārās ādai. Vecajos mūros iesūcās degošas miesas smārds, bet Obzāns neizdvesa ne skaņu. Tomēr Smagāra vērīgā acs pamanīja puiša skatienā sāpes, un viņš izbaudīja katru sava skolnieka ciešanu mirkli.