Liona, tajā pašā laikā
Modināšanas programma atkārtojās jau trešo reizi, bet Sedrs vēl aizvien nespēja pamosties. Saprāts un ķermenis, šķiet, nevēlējās atkal apvienoties. Igra vairākas reizes ar purnu pieskārās puiša plecam, tomēr Sedrs tā arī palika nekustīgi guļam. Lēni un negribīgi apziņa pieslēdzās realitātei, un viņš beidzot atvēra acis.
- Labrīt, miegamice, čūska īgni nošņācās. Vai esi nolēmis nobiedēt mani līdz nāvei?! Tev bija jāmostas jau pirms pusstundas. Aši dušā, citādi starptautiskie konglomerāti bankrotēs bez savām piegādēm.
- Tev arī labrīt, īgņa, Sedrs pūlējās pasmaidīt. Sakopojis spēkus, puisis mēģināja piecelties, kad atskārta, ka murgā piedzīvoto cirtienu pēdas sāp vēl aizvien. Atmetis sāņus segu, viņš ieraudzīja ap potītēm brūnas noberzumu pēdas. Tādas pašas brūces rotāja viņa plaukstu locītavas.
"Tas nu gan vairs nav smieklīgi," Sedrs nīgri nodomāja un devās uz vannasistabu.
Siltās ūdens strūklas iedarbojās spēcinoši. Murga radītais nogurums pamazām aizskalojās, un līdz ar mokošajām sajūtām izzuda ari važu pēdas. Palūkojies spoguli, Sedrs pamanīja uz muguras šauras, sārtas švīkas, kas izzuda kā uz burvja mājienu.
Šanhaja, tās pašas dienas vidus
Pakārts apmēram četru metru augstumā virs grīdas, Obzāns centās uz brīdi koncentrēties, lai ieslīgtu transā. Viņam bija jāatjauno spēki, kurus bija prasījusi zīmes iededzināšana un ari nepieciešamība noturēties ķēdēs, lai pakāršana neizmežģitu viņa locītavas. Labi trenētais ķermenis un intensīvā apmācība bija darījuši savu. Vajadzēja tikai stundu, un Obzāns jau atkal bija kaujas gatavībā. Roka gan vēl nežēlīgi sāpēja, taču tā bija pilnīgi lietojama.
"Vecais muļķis," puisis sevi nosmēja. "Viņš, protams, ir parūpējies, lai es nevarētu tikt laukā, izmantojot teleportāciju, taču viņš kā parasti mani ir novērtējis par zemu."
Neliela koncentrēšanās, un plaukstas izslīdēja no aprocēm, pie kurām bija piestiprinātas ķēdes. Viegls lēciens, elastīga piezemēšanās, un Obzāns jau atradās pie torņa kambara durvīm. Pārliecinājies, ka Smagārs pilnā mērā ir attaisnojis viņa cerības un, domājot, ka no važām Obzānam neizkļūt, nolicis pie durvīm tikai vienu būdlgo sargu, puisis jau bija izdomājis, kā tikt ārā no torņa.
Sargs bija tieši tikpat aprobežots, cik miesās varens. Obzānam atlika vien pieklauvēt pie durvīm, lai neaptēstais milzenis, neko ļaunu nenojaušot, tās atvērtu un ieskatītos torņa kambarī. Obzānam tikai to vien vajadzēja. Viena zibenīga kustība, viegls krakšķis, un milzenis kā putekļains maiss saļima uz vecajiem grīdas akmeņiem. Tālāk ceļš bija brīvs.
Liona, agra tās pašas dienas pievakare
Nospriedis, ka viņam droši vien radušies kādi veselības traucējumi, Sedrs nolēma tajā pašā dienā doties pie ārsta. Tomēr to vieglāk bija sev apsolīt nekā izdarīt. Kā ierasts, diena bija ļoti noslogota, un tikai vēlu vakarā, noliekot savu gaisa dēli, viņš atcerējās gan iepriekšējā vakara notikumus, kuru risināšanai bija solījies pievērsties, gan nakts murgus, kas bija tik ļoti viņu satraukuši. Bet ko nu vairs tik vēlu vakarā iesāksi?! Sedrs ierasti devās mājup.
Šanhaja, tajā pašā laikā
Vispirms Obzānam bija jāatgūst savi ieroči. Viņš bija pārliecināts, ka Smagārs, būdams pietiekami iedomīgs maitasputns, nebūs tos vēl nobēdzinājis kaut kur tālu projām. Vecais muļķis bija pārliecināts, ka Obzāns tik drīz vis no torņa laukā netiks, tādēļ ieročiem tepat pili vien bija jābūt. Tos atrast nebūs grūti, jo starp kareivi un viņa ieročiem pastāvēja cieša enerģētiska saikne. Atlika ieklausīties savās sajūtās, un jau drīz Obzāns zināja, kurā virzienā viņam jādodas. Kluss kā viegla vēja pūsma viņš aizslīdēja pa pils bezgalīgajiem gaiteņiem turp, kurp viņu sauca zobena balss.
Jāteic gan, ka pavisam akls savas pašpārliecības dēļ Smagārs vis nebija. Viņš bija parūpējies, lai pili maģiju varētu izmantot tikai viņš pats. Tādēļ par teleportēšanos un maģijas izmantošanu Smagāra kabineta atvēršanai varēja aizmirst. Nikni nosprauslājies, Obzāns noslēpās sienas nišā un sāka pacietīgi gaidīt. Viņam bija nepieciešams kāds iedarbīgs, bet ar maģiju nesaistīts riks, kas ļautu uzlauzt Smagāra kabineta durvis, aiz kurām puisis juta savu zobenu.
Ilgi gaidīt nenācās. Pils sargs devās apgaitā. Maģijas aizliegums attiecās tikai uz pili, bet ne uz tās iemītniekiem, un šo milzeni apmāt nebija grūti. Izmantojot vienkāršu prāta kontroli, Obzāns ātri ieguva sarga plazmas pistoli, ar kuru izgrieza durvīs pietiekami lielu spraugu. Ieslīdējis kabinetā un paķēris uz milzīgā rakstāmgalda nevērīgi nomesto zobenu, gredzenu un pārējo ekipējumu, viņš jau grasījās doties projām, iekams sargs nav atguvies. Taču tad viņa uzmanību piesaistīja sena karte, kas bija atstāta uz mazā tējas galdiņa kabineta stūrī. Zinādams, ka Smagāra mājokļos vienkārši priekšmeti ir tikai mēbeles (un pat starp tām ir izņēmumi), Obzāns nosprieda, ka karte varētu būt viņam noderīga. Ja ne vairāk, tad tādēļ, ka Smagārs to vēlētos atgūt, un tas būtu zināms trumpis Obzāna piedurknē. Iestūķējis karti kabatā, puisis steidzīgiem soļiem devās pie loga. Plazmas pistoles šāviņš, un viņš jau bija rūpīgi iekoptajā parkā.
Liona, agrs 4298. gada 26. marta rīts
Zefārs Safrolo tīksmi izstaipījās vēsajos zīda palagos. Lai gan daļa viņa apziņas vēl klejoja sapņu labirintos, otra tās daļa jau caurskatija dienas kārtību. Tāds nu viņš bija: darbi bija sakārtoti kā karavīri ierindā, bet privātā dzīve kūleņoja kā akrobāts cirkā. Pat neatvēris acis, viņš juta, ka vecais Svens atvelk aizkarus un telpā ieplūst tīkamais kafijas aromāts. Neviens neprata pagatavot kafiju tik labi kā viņa vecais kalpotājs, kurš visas Zefāra vēlmes zināja vēl pirms saimnieka paša.
Labrīt, Sven, viņš miegaini noteica un beidzot atvēra acis.
Labrīt, kungs! Jūsu brokastis un rīta pasts, vecais kalpotājs pasniedza Zefāram brokastu paplāti.
Ērti iekārtojies milzīgajos spilvenos, Zefārs ar baudu ieelpoja valdzinošos aromātus svaigi ceptas smalkmaizītes, tikko malta kalnos audzētā kafija, svaigi spiesta īstu apelsīnu sula un ekoloģisks sviests, kas piegādāts no fermas. Marmelādi no dabiski audzētiem ķiršiem ķēkša Olīvija vārīja pati. Viņa savam kungam nevēlējās pasniegt "kolbās audzētos" produktus.
Rīts sācies lieliski, un Zefārs laiski šķirstīja pasta sūtījumus. Tie lielākoties bija dažādu uzņēmumu reklāmas bukleti un preču katalogi, bankas paziņojums par kārtējo dividenžu izmaksu, bet atradās arī sūtījums, kas lika Zefāram nicīgi nosprauslāties.
Vēstulē, ko bija sūtījusi Lionas Investīciju un rūpniecības banka, ar kuru Zefārs nekad nebija sadarbojies, bija teikts, ka vienā no bankas seifiem kāda nezināma persona uz viņa vārda ir atstājusi sūtījumu. Ņemot vērā, ka sūtījums nav apdrošināts un persona vēlējusies, lai tas tiktu nodots personiski, banka nav uzdrīkstējusies uzņemties risku, lai nogādātu to adresātam ar kurjeru. Tas nozīmē, ka Zefāram pašam personiski jāierodas pēc sūtījuma.
"Ko vēl ne," sašutis nodomāja Zefārs. "Tā tikai vēl trūka, lai es kā kurjerpuika skrietu pakaļ paciņām! Turklāt vēl tādām, kas pienāk no nezināmām personām!" Nevērīgi nometis vēstuli uz segas, Zefārs jau nākamajā mirklī to aizmirsa.