Šanhajas lidostas tuvumā tajā pašā laikā
"Lai lāsts pār sabiedrisko transportu," Obzāns nosodījās, uzzinājis, ka tuvākais Silverblaze lidojums uz Lionu, uz kuru viņam vēl ir izredzes dabūt biļeti, ir nākamās dienas vakarā. Ļautiņi klejoja starp Šanhaju un citām pasaules pilsētām tā, it kā tā būtu Meka. Protams, varētu jau iedvest lidostas operatorei, ka viņam biļete rezervēta teju vai pirms mēneša, bet ko tas dotu… Turklāt viņš nedrīkstēja kavēties, un ari spēki vēl nebija pilnībā atgriezušies. Nāksies izdomāt kaut ko citu, puisis nosprieda.
Izgājis no lidostas plašās ēkas, Obzāns juta, ka viņam nepieciešams brīdis meditācijai, jo ķermenis vēl nebija atguvies no Smagāra pilī gūtajiem ievainojumiem. Nē, zilumi un brūces, ko bija radījušas sargu dūres un steki, jau sen bija sadzijušas un aizmirstas. Taču ievainojumi, kurus bija radījusi Smagāra nopratināšana, tik ātri dzīt negrasījās. Pēc Ragorda moku cilpas daudzi vairs necēlās. Tādēļ sevis dziedināšanai būtu nepieciešamas vairākas nedēļas, kuru Obzānam nebija. Apsēdies koka pavēnī, puisis iegrima sevī un ļāvās transa dziedinošajai ietekmei.
Ilgi tas neturpinājās, jo pēkšņi kāds iekšējs impulss lika viņam atgriezties realitātē. Atvēris acis, desmit soļu atstatumā Obzāns ieraudzīja Ferrari sacīkšu aeromobili. Ātrā braucamrīka saimnieks bija izrādījies pilnīgs nevīža un atstājis lāzeratslēgu aizdedzē. Obzāns pasmaidīja par šādu nevērību.
"Kariete ir klāt, jūsu gaišība!" Pielēcis kājās, jau nākamajā mirklī viņš bija pie tik nepieciešamā braucamrīka. Aeromobiļa akumulators tikko uzlādēts, saules baterija izvirzīta, un nekas vairs nevarēja kavēt Obzānu laikus nokļūt pie mērķa.
Liona, tās pašas dienas pēcpusdiena
Kā jau Zefārs bija nojautis, diena iegadījās vienmuļa. Bija jānoslēdz dažas vecas lietas, kurām tiesa bija apstrīdējusi pierādījumus, jāuzraksta dažas atskaites, un ar to nedēļa arī būtu beigusies, ja vien restorānā pie Apvienotās pasaules strūklakas nebūtu notikusi muļķīga zādzība. Zaglēns izrādījās gana veikls, lai aizlaistos no apsardzes, un Zefāra komandai bija jādodas uz notikuma vietu, lai savāktu pierādījumus. Rutīna, rutīna…
Tomēr, kad komanda bija darbu beigusi, Zefārs palūkojās pāri laukumam un atcerējās no rīta saņemto vēstuli. Tikai minūtes gājiens šķīra viņu no Lionas Investīciju un rūpniecības bankas.
"Lai notiek," Zefārs nodomāja un apņēmīgi devās uz majestātisko, stiklā mirdzošo celtni, nospriedis, ka pie viena pateiks bankas menedžerim visu, ko viņš domā par šādu izturēšanos pret sevi.
"Būs vismaz kāda pārmaiņa vienmuļajā ikdienā," viņš sevī pasmaidīja.
Taču, tiklīdz Zefārs uzrādīja savu hologrāfisko identifikatoru, bankas klerks kļuva pati pieglaimiba, un svarīgā ierēdņa poza, kuru Zefārs bija iecerējis izmantot kā ieroci bankas kalpotāju pārmācīšanai, pazuda kā nebijusi. Pats bankas direktors izsteidzās pretī apmeklētājam un aicināja viņu savā kabinetā.
Ērti iekārtojies pie direktora milzīgā rakstāmgalda, Zefārs nepacietīgi bungoja ar pirkstu galiem pa galda virsmu, kamēr direktors, mulsi smaidot, piedāvāja viņam kādu dzērienu. Pagāja dažas minūtes, līdz kabinetā ieslīdēja pārbijies klerks, rokās turēdams īpašā "drošības" sakausējuma kasti. Nolicis to uz galda, kalpotājs tikpat klusi nozuda, un direktors, nomurminājis dažas pieklājības frāzes par to, ka viņš nedrīkst atrasties kopā ar Zefāru, kad kaste tiks atvērta, ar acīmredzamu atvieglojumu izsteidzās no kabineta, atstājot Zefāru divatā ar noslēpumaino sūtījumu.
Kasti varēja atvērt tikai ar DNS, tādēļ Zefāram nācās ievietot pirkstu lasītāja atverē. Niecīgs dūriens, dažas sekundes, un seifa drošības kaste, klusi zumēdama, atvērās. Zefārs ielūkojās tās dziļumā, un viņa skatiens atdūrās pret izsmalcinātu rožkoka šķirstu ar zelta, perlamutra un safīra inkrustācijām. Tas bija tiešām skaists, un visa izsmalcinātā cienītājs Zefārs nespēja atsacīties no iespējas paturēt rokās grezno priekšmetu. Tiklīdz viņš izcēla šķirstiņu no kastes, atskanēja kluss klikšķis, vāks atvērās, un tā dziļumā uz tumši zila samta gulēja neizsakāmi skaists safīra zobens. Kā apburts Zefārs lūkojās uz neparasto priekšmetu, un roka pati stiepās tam pretī. Tikko pieskaroties neparastajam priekšmetam ar pirkstu galiem, Zefārs noglaudīja zobenu, un viņa pirksti atdūrās pret padziļinājumu šķirstiņa tapsējumā. Viņš uzspieda padziļinājumam ar rādītājpirkstu, un plāksne, kas sedza iedobumu, aizslīdēja sāņus, paverot skatam iedobumā paslēptu no viengabala safīra darinātu gredzenu.
Nospriedis, ka šis sūtījums tiešām nav uzticams kurjeram, Zefārs aizvēra šķirstiņu un, saudzīgi satvēris to plaukstās, devās laukā no bankas direktora kabineta. Neparastais sūtījums bija tik ļoti pārņēmis viņa domas, ka viņš aizmirsa gan to, ka bija nolēmis "nepieklājīgajiem bankas darbiniekiem" izteikt savas domas par klientu apkalpošanas kultūru, gan elementāro pieklājību. Neatvadījies viņš steigšus devās laukā no bankas ēkas, klusējot iekāpa savā virsskaņas Oldsmobile un, pat neiegriežoties birojā, taisnā ceļā devās uz mājām.
Kā vējš iebrāzies plašajā ēdamzālē, teju vai notriecot no kājām apstulbušo Svenu, Zefārs piesteidzās pie milzīgā galda. Saudzīgi kā visdārgāko kristāla kausu viņš nolika uz galda tikko iegūto šķirstiņu un ļāva nedaudz trīsošajiem pirkstiem tīksmi slīdēt pār dārgo guvumu. Viņa prātā rosījās simtiem domu. Kas viņam bija sūtījis šo nenoliedzami dārgo artefaktu? Kādēļ tieši viņam? Un, visbeidzot, kas īsti bija šis zobens?
Elpu aizturējis, viņš atvēra cēlkoka šķirstiņu. Uzspiedis padziļinājumam, atvēra to un izņēma no iedobuma gredzenu. Rietošās saules staros safīrs dega kā zila liesma. Nespēdams aptvert notiekošo, kā apmāts Zefārs uzvilka rotu uz labās rokas vidējā pirksta un nobrīnījās, cik lieliski tas viņam der.
"Gluži kā man darināts," viņš nevilšus nodomāja.
- Vai vēlēsieties kādu atspirdzinājumu? nedroši jautāja Svens, kurš visu laiku bija stāvējis istabas vidū.
- Atstāj mani vienu! Zefārs neiecietīgi uzsauca. Šādi viņš ar savu veco kalpotāju nekad nebija runājis. Pat bērnībā ne. Svenam radās nopietnas bažas par sava kunga prāta veselību.
Kalpotājs lēniem soļiem devās projām, taču Zefārs to pat nemanīja. Neparastais sūtījums bija pilnībā pārņēmis viņa prātu. No gredzena plūda savāda enerģija. Tā ieplūda viņa organismā kā alkohols, pilnībā paņemot savā varā. Vieglas trīsas izskrēja cauri ķermenim, un pēkšņā spēka apjausmā Zefārs satvēra zobena rokturi, un tas iegūla viņa rokā nevis kā atsevišķs, no ķermeņa neatkarīgs priekšmets, bet gan kā organiska viņa rokas daļa. Jauno vīrieti pārņēma pēkšņa varas apziņa, un viņš spēcīgi savicināja zobenu, ieklausoties, kā meistarīgi darinātais asmens šķeļ gaisu. Tā bija vārdos neizsakāma sajūta. Saules stariem skarot zobena smaili, tā iemirdzējās, dāsni nolejot zilgus atspulgus pār dārgiem audumiem tapsētajām sienām. Visa Zefāra bagātība pēkšņi šķita bāla un niecīga salīdzinājumā ar šo nenovērtējamo dārgumu. Tas nebija artefakts. Tā bija daļa no Zefāra paša būtības.
Liona, 4298. gada 27. marta rīts
Tagad viņš ik nakti sapnī atgriezās tumšajās pazemes raktuvēs. Verga dzīve tajās nebija viegla, bet Sedrs drīz iemācījās pielāgoties. Viņš sāka atpazīt paverdzinātāju valodu, tā spējot diezgan precīzi pildīt pavēles. Tas gan pasargāja no pletnes, bet ne no spīdzināšanas. Dēmoni ik pa laikam izvēlējās kādu vergu, lai pakļautu to dažādām mocībām. Spīdzināmos izvēlējās nejauši, un ar cītīgu darbu vai paklausību tam nebija nekāda sakara. Drīz vien Sedram kļuva skaidrs, ka vergu spīdzināšana nav vis dēmonu sadistisko tieksmju apmierināšana, bet gan nepieciešamība izprast paverdzinātos un izzināt viņu izturības robežas. Acīmredzot dēmonu zināšanas par cilvēkiem bija visai niecīgas. Vienlaikus radības zināja to, kam Sedrs nekādi nespēja noticēt, dēmoni pieprata maģiju. Iegaumējis vārdu, kuru dēmoni izrunāja, atķēdējot vergu no klints, un iemācījies atdarināt žestu, kas šim vārdam sekoja, Sedrs reiz atkabināja ķēdi no klintī iekaltā gredzena. Labi, ka sapnis tajā mirklī beidzās ar nu jau ierasto atslēgšanos, jo diez vai Sedra sapņu dzīves pavēlnieki būtu sajūsmā par viņa jaunajām prasmēm.