Mani šī kārtība tracināja. Es uzskatīju, ka raganai ir jāiemāca cilvēkiem pašiem izprast un izjust dabas spēkus, lai tie paši spētu kopt savus laukus un lopus. Lai paši varētu izvēlēties sev tīkamu vīru vai sievu. Vecāki brīdināja, ka šādas runas pie laba gala nenovedīs, taču es dumpojos. Reiz saulgriežu rituāla laikā visu kopienas locekļu klātbūtnē es raganai pateicu, ka vecajai kārtībai jāpieliek punkts. Tajā mirklī viņa neko man neatbildēja, bet vēlāk paaicināja projām no citiem un jautāja, vai es vēlos kļūt par raganu. Atbildēju, ka vēlos gan, bet tikai tad, ja varēšu zintis mācīt arī pārējiem. Tad viņa ieveda mani savā būdā, un tālāko es vairs skaidri neatceros.
Atceros tikai to, ka izmisīgi mēģināju atrast vecākus, bet redzēju vienīgi sarkani oranžus plankumus. Ar ķermeni uztvēru skaņas, bet neko nedzirdēju. Vairākas dienas mitinājos tuvējā mežā, taču, kad sasparojos un atradu ceļu uz mājām, vecāki spēja tikai kliegt un dzīt mani projām. Tā es kļuvu tāda, kāda esmu.
Galu galā māte nosprieda, ka esmu nekaitīgs rāpulis, un sāka mani dzirdīt ar pienu. Es apmetos mūsu kūtī, ķēru peles un mitinājos salmos. Taču vecāki neuzdrīkstējās ilgi turēt mani savā saimniecībā, jo nebija skaidrs, vai es neesmu bīstama. Tādēļ, kad ciematam cauri brauca klejotāju furgoni, māte ielika mani grozā un atdeva kādam jocīgi smaržojošam vīram.
- Bet kā tavi vecāki varēja tevi nepazīt? Sedrs centās aptvert dzirdēto. Vai tad tu nepateici viņiem, kas noticis?
- Vai tad tu neievēroji, ka runāt es iemācījos tikai tad, kad nokļuvu pie tevis? Igra dzēlīgi atjautāja. Saproti taču, ka man nav balss saišu. Un ar šķeltu mēli skaņas veidot nav viegli.
- Bet tagad taču tu to varētu, vai ne? Sedra prātu jau bija pārņēmušas domas par to, cik netaisni dzīve izrīkojusies ar Igru.
- Tu tiešām domā, ka viņi mani uzklausītu?
- Klau, mazā, tā mēs tālu netiksim, Sedrs juta mostamies īgnumu. Es tikai gribu tev palīdzēt. Gribu, lai tu vismaz satiktu savus vecākus, pat ja tev nav iespējas atgriezties mājās pie savējiem. Ja jau tādi maģiskie pekstiņi pastāv, varbūt tu varētu atgūt savu agrāko izskatu? Un… Es tikai tagad saprotu, ka pat nezinu tavu vārdu.
- Mans vārds ir Igra, čūska skumji atbildēja. Tu pats mani tā nosauci.
-Jā, bet… Tev taču… Pirms tevi… Sedrs stomījās, meklēdams īstos vārdus, lai nesāpinātu draudzeni. Agrāk tev bija cits vārds.
- Tas nav svarīgi, Sedr. Svarīgi ir tas, ka tagad tu, cerams, citādi uzlūkosi to, kas ar tevi nesen notika. Tu taču neesi aizgādājis projām to zobenu, vai ne?
Par atbildi Sedrs domīgi papurināja galvu. Zobens un paša piedzīvojumi viņam šobrīd nebija prātā. Smadzenēs dunēja tikai viena doma: "Igra ir cilvēks!"
- Kur ir gredzens? Igra nerimās.
Klīstot domu labirintos, Sedrs pacēla roku, un rīta saules stars iededza to kā spožu lāpu. Igra samiedza acis un nepatikā novērsās.
- Ko tu domāji, vilkdams šo gredzenu pirkstā? viņa nikni nošņācās. Varbūt gredzens un zobens ir tieši saistīti ar sapņiem?
- Nospļaujies beidzot par to gredzenu un sapņiem! Sedrs gandrīz uzkliedza. Ir taču jābūt kādai iespējai atbrīvot tevi no lāsta!
- Protams, ir, Igra smagi nopūtās. Ko lai dara, ja viņiem abiem otra rūpes bija svarīgākas par savām likstām. Kad devos projām no raganas mājokļa, viņa pavadīja mani ar vārdiem: "Čūskas acīm pasauli skatīs, kamēr cilvēka asaras viņas miesu slacīs." Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Varbūt jāizpeldas cilvēka asarās? Paklau, Sedr, tikai nesāc tagad izturēties pret mani kaut kā citādi. Labi? Es esmu Igra, tava čūska, tavs mazais mājdzīvnieks.
- Bet tā nav! Sedrs nenovaldījās. Tu neesi nekāds nieka mājdzīvnieks! Tu esi mans draugs. Iespējams vienīgais īstais draugs. Igra, es gribu tev palīdzēt! Saproti taču!
- Zini, Igra nolēma novirzīt sarunu citā gultnē, kamēr Sedrs apradīs ar jauno situāciju, lai nu pagaidām paliek mani lāsti un tavi sapņi. Mēs jau veselu mūžību neesam nekur devušies. Ja tu tagad ieiesi dušā, mēs varētu paķert kaut ko piknikam un doties palidināties.
Sedram šis priekšlikums patika. Viņš tiešām Igru sen nebija nekur vedis. Vienā stiepienā izlēcis no gultas, viņš ierasti spēra soli vannasistabas virzienā, kad pēkšņi attapa, ka ir pilnīgi kails. Steigā paķēris no gultas palagu, viņš piesedza ķermeni un noburkšķēja: "Neskaties!"
Motelis relax, tajā pašā laikā
- Maksāsiet skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu? jautāja moteļa reģistratore izblldusi meiča, kuras miesas nekad nebija baudījušas fiziskas aktivitātes, tomēr viņa bija pārliecināta, ka ar pārbalinātiem matiem un kliedzošu grimu pietiek, lai sieviete šķistu iekārojama.
- Skaidrā naudā, protams, noteica Obzāns un veltīja tusnei žilbinošu smaidu.
Paņēmusi Obzāna identifikatoru, meiča ierastām kustībām pabeidza viesa reģistrēšanu un nosauca maksu par istabu. Lai gan motelis bija nožēlojamāks par pilsētas nomales graustu, tas bija labāks nekā meža pļava vai Moku tornis. Ar dažām stundām miegam, meditācijām un dušu pietiks, lai Obzāns varētu doties tālāk.
-Jūsu durvju karte, Makdonela kungs, meiča plaši smaidīja, cenšoties flirtēt ar savādo apmeklētāju.
Par atbildi tikai māksloti pasmaidījis, Obzāns paņēma karti un devās uz savu istabu, lai sakārtotu domas un ķermeni. Viņam nelika mieru karte, kuru viņš bija atradis Smagāra kabinetā. Kā magnēts tā vilktin vilka viņa roku, kas nervozi burzīja kabatā noslēptā pergamenta stūri.
Ronas krasts Lionas piepilsētā, pēc dažām stundām
Kādu bridi izbaudījuši lidojumu ar gaisa dēli, tuvējā lielveikalā nopirkuši visu piknikam nepieciešamo, Sedrs un Igra apmetās klusā pļaviņā Ronas krastā.
- Klau, mazais, Sedrs ierunājās, es tomēr uzskatu, ka mums būtu jāsameklē tavējie. Varbūt to raganas lāstu kaut kā izdosies lauzt, un tad tu varētu atgriezties pie ģimenes vai vismaz sazināties ar viņiem.
- Nedomāju gan, Igra pašūpoja galvu. Savējiem esmu mirusi. Es nevaru atgriezties kaut vai tādēļ, ka tad raganas dusmas nāks pār visu manu ģimeni, un to nu es negribu. Taču ari man nedod mieru kāda doma, Sedr.
Puisis ieinteresēti paskatījās uz draudzeni. Lai gan saskatīt čūskas emociju izpausmes nebija viegli, Sedra trenētais skatiens uztvēra sīkas pazīmes, kas liecināja, ka Igra ir satraukta un apmulsusi.
- Es te tā padomāju, viņa nedroši iesāka, ja jau pēc sapnī izciestajām mocībām uz tava ķermeņa paliek brūces, kas notiks, ja… meitene uz brīdi apklusa. Vārdu sakot, es baiļojos par tevi.
- Kas tad nu, mazais? Sedrs iesmējās, taču jau pēc brīža viņam nācās to nožēlot, jo Igra ar asti spēcīgi iesita viņam pa plecu.
- Klausies, tu pārgalvīgais auša! čūska šņāca kā vētra. Ja sapņi atstāj brūces, vai tas nenozīmē, ka, gadījumā ja tevi sapnī nogalinās, tu nomirsi arī īstenībā?!
- Tik traki taču nebūs, Sedrs mēģināja mierināt Igru. Kas gan ar mani varētu notikt?
Igra bija acīm redzami nikna par Sedra neapdomību un, saritinājusies ciešos līkumos, novērsās no drauga.