Vai kaut ko nodarīs manam tēvam? Jā, viņš bija vērtīgs ērts bet vai viņam piedos patvēruma došanu reģei? Tā bija nozieguma slēpšana. Tomēr viņš bija svarīgs. Viņš bija jāsaudzē.
Brīdi man zuda laika izjūta. Ieslīgu caurā miegā. Beidzot durvis atsprāga vaļā, un es iztrūkusies pamodos.
- Celies.
Telpā iešūpojās parafīna lampa. To nesa kāda sieviete. Viņai bija spīdīga, riekstbrūna āda un eleganta ķermeņa uzbūve; sieviete bija vairākas collas garāka par mani. Viegli cirtainie mati bija gari un melni tāpat kā kleita ar augsto jostasvietu, kuras piedurknes krita līdz pat cimdoto plaukstu pirkstu galiem. Ienācējas vecumu nebija iespējams uzminēt viņai varēja būt tiklab divdesmit pieci, kā četrdesmit gadi. Es piespiedu palagu pie auguma un vēroju svešinieci.
Ievēroju sievietē trīs dīvainības. Pirmkārt, viņai bija dzeltenas acis. Nevis tādā dzintara tonī, kādu zināmā apgaismojumā varētu saukt par dzeltenu. Viņējās tiešām bija dzeltenas, gandrīz vai citrondzeltenas, un tās spīdēja.
Otrā dīvainība bija viņas aura. Sieviete bija reģe, taču es vēl nekad nebiju satikusi nevienu tādu kā viņa. īsti nespēju saprast, kas tieši tur savāds, bet mani jutekļi vēstīja, ka kaut kas nav lāgā.
Un trešā īpatnība tā lika pār muguru skriet saltām tirpām bija viņas sapņava. Tā bija tieši tāda, kādu biju sajutusi 1-4, tā pati sapņava, ko nebiju spējusi identificēt. Svešiniece. Instinkts lika uzbrukt, taču es jau uzreiz zināju, ka nespēšu ielauzties tādā sapņavā pavisam noteikti ne savā pašreizējā stāvoklī.
- Vai te ir Tauers? Mana balss bija aizsmakusi.
Sieviete ignorēja jautājumu. Viņa pacēla lampu man pie
sejas un nopētīja manas acis. Jau sāku prātot, vai man joprojām nav smadzeņu drudzis.
- Ieņem šīs, viņa sacīja.
Paskatījos uz divām tabletēm viņas plaukstā.
- Ieņem.
- Nē, es atteicos.
Viņa man iesita. Sagaršoju asinis. Man gribējās sist pretī, cīnīties, bet biju tik vārga, ka tik tikko spēju pacelt roku. Mokoties ar nupat pārsisto lūpu, es iedzēru tabletes. Piesedzies, mana sagūstītāja teica. Ja vēlreiz nepaklausīsi, es gādāšu, lai vairs nekad neizej no šīs istabas. Ne ar miesu uz kauliem.
Viņa man pameta drēbju pauniņu.
- Pacel.
Negribēju, ka man vēlreiz sit. Tagad es nokristu. Cieši sakostiem zobiem pacēlu apģērbu.
- Velc mugurā.
Palūkojos lejup uz drēbēm; no lūpas pilēja asinis. Uz baltās tunikas manās rokās izpletās traips. Tunikai bija baltas piedurknes un stūrains kakla izgriezums. Klāt bija melna josta ar pieskaņotām biksēm, zeķēm un zābakiem, vienkāršs apakšveļas komplekts un melna veste ar izšūtu baltu enkuriņu. Saionas simbolu. Es stīvām kustībām apģērbos, piespiežot nosalušos locekļus kustēties. Kad biju pabeigusi, sieviete pagriezās uz durvīm. Nāc līdzi. Nerunā ne ar vienu.
Ārpus telpas valdīja drausmīgs aukstums, un nātnais paklājs pret to tikpat kā nelīdzēja. Reiz tas laikam bija bijis sarkans, bet nu bija izbalojis un vēmekļu notraipīts. Sieviete veda mani pa akmens gaiteņu labirintu garām nelieliem, aizrestotiem logiem un aizdegtām lāpām. Pēc Londonas vēsi zilajām ielu laternām gaisma šķita pārlieku spoža un pārlieku žilbinoša.
Vai te varētu būt pils? Es nezināju nevienu vietu tūkstoš jūdžu rādiusā ap Londonu, kur būtu kāda pils monarha mums nebija bijis kopš Viktorijas. Varbūt te bija viens no vecajiem D kategorijas cietumiem. Ja vien te nebija Tauers.
Riskēju pamest skatienu ārā. Bija nakts, bet vairāku laternu gaismā bija redzams pagalms. Prātoju, cik ilgi esmu sabijusi fluksa ietekmē. Vai tā sieviete vēroja, kā es mokos? Vai viņa klausīja NSD pavēlēm vai arī šie viņai? Varbūt viņa strādāja Arhontu mītnē… taču viņi nepieņemtu darbā reģi. Un reģe svešiniece bija pavisam noteikti neatkarīgi no tā, kas vēl viņa varēja būt.
Sieviete apstājās pie kādām durvīm. Pa tām izgrūda zēnu. Viņš bija kārns radījums ar žurkas ģīmīti, smilškrāsas matu ērkuli un visām pazīmēm, kas liecina par saindēšanos ar fluksu: stiklainām acīm, krīta baltu seju, zilām lūpām. Sieviete nopētīja puiku no galvas līdz kājām.
- Vārds?
- Karls, viņš ieķērcās.
- Kā, lūdzu?
- Karls. Varēja dzirdēt, ka viņš mokās.
- Nu ko, apsveicu ar to, ka esi pārdzīvojis Fluxion 14, Karl. Viņas balsī ieskanējās viss, bet tikai ne apsveikums.
- Kādu laiku tā varbūt būs pēdējā reize, kad esi gulējis.
Mēs ar Kārlu pārmijām skatienus. Zināju, ka noteikti izskatos tikpat briesmīgi kā viņš.
Slājot pa gaiteņiem, mēs savācām vēl vairākus ieslodzītus reģus. Visiem bija spēcīgas, izteiktas auras; varēju riskēt minēt, kas kurš ir. Pareģis. Hiromante plaukstreģe ar elektrozili nokrāsotu īsu cekulu. Taseogrāfs. Orākuls ar skūtu galvu. Kāda kalsna brunete šaurām lūpām, droši vien čukstētāja; viņai, šķiet, bija rokas lūzums. Neviens neizskatījās īpaši vecāks par divdesmit, bet arī ne īpaši jaunāks par piecpadsmit. Visi bija bāli un fluksa izmocīti. Beigās mūsu bija desmit. Sieviete pagriezās pret savu mazo dīvaiņu ganāmpulku.
- Es esmu Pleione Sualocīna, viņa sacīja. Būšu jūsu pavadone pirmajā dienā 1 Šeolā. Šovakar jūs noklausīsieties svinīgo uzrunu. Jums jāievēro vairāki vienkārši noteikumi. Jūs nedrīkstat skatīties nevienam refaītam acīs. Raugieties grīdā, kā pienākas, ja vien jums neliek skatīties uz kaut ko citu.
Plaukstreģe pacēla roku, skatīdamās uz savām kājām.
- Refaītam?
- Gan drīz uzzināsiet. Pleione pieklusa. Papildu noteikums: jūs nedrīkstat runāt, ja vien kāds refaīts jūs neuzrunā. Vai šajā jautājumā ir kādas neskaidrības?
- Aha, ir gan. Runātājs bija biezumreģis. Viņš neskatījās grīdā. Kur mēs esam?
- Tūlīt uzzināsiet.
- Kādas jums, ellē ratā, tiesības mūs tā vienkārši nogrābt? Es pat nemangoju. Neesmu nekāds likumpārkāpējs. Pierādiet, ka man ir aura! Došos taisnā ceļā atpakaļ uz pilsētu, un jūs ne…
Viņš apklusa. Vīrietim no acīm izsūcās divas tumšas asins pērles. Viņš klusi ievaidējās un saļima.
Plaukstreģe iekliedzās.
Pleione uzlūkoja biezumreģa nedzīvo apveidu. Kad viņa pacēla acis uz mums, tās dega zilā krāsā kā gāzes liesma. Es novērsos.
- Vai ir vēl jautājumi?
Zīlniece aizšāva roku priekšā mutei.
Mūs sadzina nelielā telpā. Tur bija miklas sienas un grīda un valdīja tāda tumsa kā kapličā. Pleione mūs ieslēdza un aizgāja.
Minūti neviens neuzdrošinājās runāt. Plaukstreģe elsoja, gandrīz histēriski šņukstot. Vairums pārējo vēl bija pārāk vārgi, lai runātu. Es apsēdos stūrī, kur nebiju citiem pa kājām. Manas rokas zem piedurknēm klāja zosāda.
- Vai te joprojām ir Tauers? jautāja pareģis. Te izskatās kā Tauerā.
- Aizveries, kāds viņu kušināja. Vienkārši aizveries.
Kāds sāka lūgties caitgaistu ko tu neteiksi! It kā tas
varētu līdzēt. Atbalstīju zodu uz ceļgaliem. Negribēju zināt, ko ar mums darīs. Nezināju, cik stipra būšu, ja mani uzliks uz ūdensdēļa. Biju dzirdējusi tēvu par to runājam kā spīdzināmajam ikreiz ļaujot ieelpot tikai dažas sekundes. Viņš sacīja, ka tā neesot spīdzināšana. Tā esot terapija.
Man blakus apsēdās pareģis. Viņam bija kaila galva un plati pleci. Tumsā es no viņa neko daudz neredzēju, tikai lielās, dziļi tumšās acis. Viņš pastiepa roku.