Nazis. Nazis bija tepat. Steidzies! Es sniedzos pēc tā. Visniecīgākā kustība šķita tik grūta, it kā celtu svarus. Nogalini viņu! Ausis zvanīja kliedzieni un dīvainas, nedzirdētas skaņas balsis, tūkstošiem balsu. Nogalini viņu! Mani jaunie pirksti sakļāvās ap spalu.
Nazis. Te tas bija. Atvēzēju roku un grūdu asmeni sev krūtis. Aģenti iekliedzās. Redzesleņķis atkal sašaurinājās. Viss ņirbēja. Es ar savu jauno roku pagriezu nazi, tam iegraužoties matērijā, no kā nu sastāvēja Naširas miesa. Nekādu sāpju. Viņa nejuta nereģu asmeņa dūrienu. Es dūru vēlreiz, šoreiz kreisajā pusē, mērķējot vietā, kur cilvēkam būtu sirds. Joprojām nejutu sāpes. Bet, kad pacēlu roku trešo reizi, mani izsvieda no viņas ķermeņa.
Gari pajuka pa visu telpu, apdzēšot ik sveci. Ģildi pārņēma haoss. Kad atkal spēju redzēt, visapkārt valdīja melna tumsa. Ausis dārdēja kliedzieni.
Sveces atkal aizdegās. Našira gulēja uz grīdas dēļiem. Nazis bija iedūries viņai krūtīs līdz pat spalam. Asinsvaldniec! kāds refs iesaucās.
Aģenti bija apklusuši. Man drebēja rokas; līdu pār dēļiem tuvāk Naširai. Ieskatījos sievietes sejā; gaisma viņas acīs bija izdzisusi. XVIII Kaulu ražas gari vēl tagad kavējās, it kā gaidot, kad Našira tiem pievienosies ēterā.
Tad viņas acīs atspīdēja nespodrs mirdzums. Valdniece lēnām pagrieza galvu. Es nevaldāmi trīcēju, redzot, kā viņa izslienas pilnā augumā.
- Ļoti gudri, viņa teica. Ļoti, ļoti gudri.
Es vēl aizvien kustējos, pirksti skrāpēja dēļus. Manu acu priekšā valdniece izvilka no krūtīm nazi. Skatītāji noelsās.
- Parādi mums vēl kaut ko. Gaismas lāses krita kā asaras.
- Man nav iebildumu.
Ar vienu viņas rokas kustību nazis jau bija gaisā. Mirkli tas palika sastindzis, it kā būtu iekārts neredzamā pavedienā, bet tad šāvās man pretī. Tas aizskāra manu vaigu, atstājot seklu brūci. Sveču liesmas notrisuļoja.
Viens no Naširas eņģeļiem bija poltergeists. Reti gadījās, ka tie patiešām spēja pārvietot fizisku matēriju, bet man bija nācies to pieredzēt. Džeksons to dēvēja par vienmērīgu sadalījumu. Gari pārvieto objektus. Adu pārklāja saltu sviedru kārtiņa. Man nevajadzētu baidīties. Es jau reiz biju sastapusies ar poltergeistu. Tagad mans gars bija nobriedis, es spēju sevi aizstāvēt.
- Ja jūs tā uzstājat, es atcirtu.
Šoreiz nevarēju viņu pārsteigt nesagatavotu. Našira aizsedza savu sapņavu ar visām bruņu kārtām, kādas vien viņai bija. Šķita, it kā man deguna priekšā aizcirstos divas milzu durvis; mani uzreiz iemeta atpakaļ manā miesā. Sirds salēcās. Pastiprinājās žņaudzošais spiediens uz galvu. Izdzirdēju pazīstamu balsi, bet to nomāca kāds ilgs, spalgs troksnis.
Jākustas. Man bija jākustas. Viņa neapstāsies. Našira nekad nemitēsies vajāt manu garu. Es atmuguriski atbalstījos uz elkoņiem, mēģinot atrast nazi. Redzeslokā iznira valdnieces apveids; viņa tuvojās.
- Tu izskaties nogurusi, Peidža. Padodies! Ēters tevi sauc.
- Es laikam nesadzirdēju, izmocīju.
Tam, kas notika pēc tam, es nebiju sagatavojusies. Viņas pieci eņģeļi izveidoja spietu un metās man virsū.
Piecotne kā melns vilnis sadragāja visu manu aizsardzību. Viņpus sapņavas mana galva atsitās pret grīdas dēļiem. Sapņavā gari mina sev taku, uzvirpuļoja sarkanas ziedlapiņas. Gar acīm aizņirbēja dažādas ainas. Ik doma, ik atmiņa bija saplosīta. Asinis, uguns, asinis. Mirstošs lauks. Šķita, ka man uz krūtīm spiež milzīga roka, naglojot mani pie zemes. Kastē, zārkā. Nespēju nedz kustēties, nedz elpot, nedz domāt. Pieci gari cauršķēla mani kā zobens, grābjot fragmentus no mana prāta, no manas dvēseles. Es apvēlos uz sāna, raustīdamās kā samīts kukainis.
Manās rokās un kājās spazmās sarāvās mazie muskuļi. Atvēru acis. Gaisma žilbināja. Redzēju tikai Naširu ar pastieptu roku un sveču gaismā zvīļojošu dunci. Tad viņa pazuda.
Ar tādu piepūli, ka acīs izsprāga asaras, es pacēlu galvu no dēļiem. Maikls bija meties valdniecei mugurā, novēršot viņas uzmanību. Viņam rokā bija nazis. Zēns atvēzējās un dūra pretiniecei kaklā, gandrīz tai trāpot. Našira ar vienu rokas kustību nosvieda viņu no skatuves. Maikls uzlidoja virsū kādam artistam, un abi sabruka zemē.
Pēc mirkļa Našira atkal pagriezīsies. Šoreiz viņa mani piebeigs. Valdnieces seja parādījās virs manis, un viņas acis kļuva sarkanas. Vaibsti izplūda miglā. Viņa mani novājināja, gādāja par to, lai es vairs nevarētu izmantot savu garu. Pārrāva manu saiti ar ēteru. Es biju pagalam. Našira nometās ceļos man blakus un iecēla manu galvu elkoņa līkumā.
- Paldies tev, Peidža Mahounija! Naža gals iespiedās man kaklā. Es šo talantu velti neizšķiedīšu.
Viss. Man prātā pat nepazibēja ne doma. Pēdējiem spēkiem saņēmos un ieskatījos viņai acīs.
Bet tad te bija Aizbildnis. Viņš trieca Naširu prom, likdams lietā milzu spietus, savērpdams tos vairogos un rīkodamies kā ugunsrijējs ar lāpām. “Ja es būtu redzīga,” izklaidīgi nodomāju, “tas droši vien izskatītos ļoti krāšņi.” Kopā ar viņu bija Terebela un Alsafi; ari citi vai Pleione? Apveidi saplūda. Mana sapņava raidīja savādas mirāžas. Tad kāds pacēla mani rokās un nonesa no skatuves.
Pasaule zibēja. Manā sapņavā plosījās vētra; pa zibens šautrām līdzīgām plaisām gāzās atmiņas, ziedus pluinlja vēja aukas. Mans prāts bija izlaupīts.
Tikai pa pusei manīju, kas notiek apkārt. Tepat bija Aizbildnis. Es pazinu viņa sapņavu; šķita pierasti to just blakus manējai. Viņš uznesa mani augšā galerijā, prom no visa, kas bija norisinājies tajās nedaudzajās bezsamaņas minūtēs. Kad mani nolaida zemē, sajutu, kā uz sejas žūst asinis. Tik tikko spēju atminēties, kur atrodos.
- Peidža, cīnies! Tev ir jācīnās.
Aizbildnis glāstīja manus matus. Vēroju viņa seju, pūlēdamās neļaut visām līnijām izplūst.
Kļuva redzamas vēl kādas acis. Man šķita, ka tā atkal ir Terebela. Uz brīdi atslēdzos, un, kad pamodos, ausīs šalca kaut kāda dobja rēkoņa. Skaņa spieda uz deniņiem. Kad sāpes mani piespieda atgriezties miesiskajā pasaulē, uz mani raudzījās Aizbildnis. Mēs atradāmies Galerijā, virs zālē notiekošās jezgas. Peidža, viņš mani uzrunāja. Vai tu mani dzirdi?
Tas izklausījās pēc jautājuma. Es pamāju ar galvu.
- Našira. Es spēju tikai čukstēt.
- Viņa ir dzīva. Bet tu ari.
Vēl dzīva. Našira joprojām bija kaut kur tepat. Sajutu vāri iekņudamies paniku, bet mans ķermenis bija par vāju, lai atsauktos. Viss vēl nebija galā.
Lejā nodārdēja šāviens. Viss bija tumšs, izņemot viņa acis. Tur bija… Aizbildnis pieliecās tuvāk manām lūpām, lai sadzirdētu. Tur bija poltergeists. Viņai ir… poltergeists.
- Jā. Bet tu biji sagatavojusies. Vīrietis ar pirkstu nobraucīja manu kakla izgriezumu. Vai es neteicu, ka šis tev varētu izglābt dzīvību?
Karulis uzdzirkstīja viņa acu gaismā; tas bija tas pats sublimētais priekšmets, paredzēts poltergeistu atvairīšanai. Tas pats, ko viņš bija man iedevis. Tas pats, no kura mēģināju atteikties un kura man ap kaklu varēja arī nebūt. Aizbildnis pacēla mani sev pie krūtīm, ar vienu roku pieturot manu pakausi. Palīdzība jau ir ceļā, viņš klusi sacīja. Viņi ieradās tev pakaļ, Peidža. Zīmogi ieradās pēc tevis.