Atkal akluma brīdis; skaņa tajā tikai pieņēmās spēkā. Mana sapņava cīnījās, lai sadzītu. Bojājumi bija nopietni; atlabšana sāksies tikai pēc vairākām dienām. Varbūt nesāksies vispār. Jebkurā gadījumā es nespēju pakustēties, bet laiks iztecēja man bija jānokļūst pļavā un jāatrod izeja. Es došos mājās. Man bija jādodas mājās.
Kad atkal atvēru acis, tās apdedzināja nejauka gaisma. Te nedega sveces. Centos aizsegt acis; krūtis smagi cilājās. Peidža! Kāds saņēma manu pastiepto roku. Tas nebija Aizbildnis. Kāds cits. Peidža, mīļā!
Es pazinu šo balsi.
Viņš nevarēja būt te. Tā noteikti bija tikai rēgaina parādība, aina no manas bojātās sapņavas. Bet, kad viņš saņēma manu plaukstu, es apjautu, ka viņš ir īsts. Mana galva vēl atdusējās Aizbildņa klēpī. Nik, es izmocīju. Draugs bija ģērbies savā melnajā uzvalkā ar sarkano kaklasaiti.
- Jā, sotnos, tas esmu es.
Paskatījos uz saviem pirkstiem. Tie krāsojās pelēki. Nagi balsnīja virs tumši zilganvioletiem pirkstu galiem.
- Peidža, Niks klusi, dedzīgi sacīja, turi acis vaļā! Paliec ar mums, mīļā. Saņemies!
- T-tev jāiet, es sēcu.
- Es iešu. Un tu tāpat.
- Nu kusties taču, Redze! Nevaram zaudēt laiku. Cita balss. Mūsu mazo, pazaudēto sapņotāju apārstēsim citadelē.
Džeksons.
Nē, nē! Kāpēc viņi bija šurp atbraukuši? Našira viņus ieraudzīs. Tad būs par vēlu. Man acīs iespīdēja tā pati spožā gaisma. Zīlītes nereaģē. Smadzeņu hipoksija. Viņa nomirs, ja mēs neko nedarīsim. Kāda roka atglauda no manas sviedrainās sejas matus. Kur, ellē, ir Danika?
Nevarēju saprast, kāpēc Aizbildnis neko nesaka. Jutu, ka viņš tepat vien ir.
Vēl viens samaņas zudums. Kad redze atkal atgriezās, kaut kas bija piespiests man pie deguna un mutes. Pazinu plastmasas smaku tas bija PVS, Dani dzīvības nodrošināšanas sistēmas pārnēsājamais “brālēns”. Turpat ap mani pulcējās vēl citas sapņavas. Niks mani turēja elkoņa līkumā un spieda masku man pie sejas. Smagiem plakstiem malkiem vien ieelpoju papildu skābekli. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tik pilnīgu spēku izsīkumu.
- Nekā. Viņas sapņava ir ieplīsusi.
- Tas vilciens mūs negaidīs. Džeksona balsī ieskanējās skarba nots. Nes viņu rokās! Mēs aizejam.
Vārdi lēni līda man smadzenēs. Pirmo reizi vairāku minūšu laikā ierunājās Aizbildnis: Es varu viņai palīdzēt.
- Netuvojies viņai! Niks brīdināja.
- Nedrīkst zaudēt laiku. NSD noteikti jau ir ceļā. Viņi uzreiz redzēs jūsu auru, doktor Nīgord. Jūsu reputācija Saionā būs pagalam. Refaīts paskatījās uz viņiem. Peidža nomirs, ja jūs neko nedarīsiet. Viņas bojāto sapņavu var salabot, bet tikai tad, ja rīkosimies ātri. Vai gribi zaudēt savu sapņu staigātāju, Balto Saistītāj?
- Kā tu zini manu vārdu? Džeksons apcirtās otrādi kā monēta. Tumsā es neko neredzēju, bet jutu piepešu pārmaiņu viņa sapņavā, to, kā paceļas aizsargbarjeras.
- Mums ir savi paņēmieni.
Viņu vārdi skanēja kā neatšķetināma musturu virkne. Es tos nespēju saprast. Niks pieliecās un izelpojot pūta siltu elpu man uz vaiga. Peidža, viņš teica man ausī, šis vīrietis apgalvo, ka var tevi izdziedināt. Vai varu viņam uzticēties?
Uzticība. To vārdu es zināju. Saulē plaukstošs zieds kaut kur apziņas malā, kas aicina mani uz citādu pasauli. Citādu dzīvi pirms magoņu lauka.
-Jā-
Tiklīdz biju to pateikusi, Aizbildnis pienāca tuvāk. Viņam pār plecu ieraudzīju Pleioni. Peidža, man vajag, lai tu nolaid visas aizsargbarjeras, ko vien vari, viņš sacīja. Vai tu spēsi?
It kā man būtu atlikusi kaut skrandiņa aizsardzības.
Refaīts paņēma no Pleiones cimdotās rokas pudelīti. Tajā vēl bija amarants, taču pudelīte bija gandrīz tukša. Iezīmētā. Viņi laikam krāja pudelītes, ietaupot ik lāsi, ko vien varēja. Aizbildnis uzzieda mazliet šķidruma man zem deguna un vēl mazliet uz lūpām. Man zem ādas iesūcās siltums. Šķita, ka ēters mani sauc, aicinot atvērt prātu. Siltums uzjundīja, aizlāpot plīsumus sapņavā. Aizbildnis ar īkšķi noglāstīja man vaigu.
- Peidža?
Es pamirkšķināju acis.
- Vai viss kārtībā?
- Jā, es atsaucos. Man šķiet, jā.
Piecēlos sēdus un tad mēģināju uzslieties kājās. Niks man palīdzēja. Sāpes nejutu. Es izberzēju acis un samirkšķināju plakstiņus, mēģinot pierast pie tumsas. Kā, pie velna, tu te nokļuvi? es jautāju, saķerdama Nika rokas. Nespēju atraut no viņa acis. Viņš bija īsts, un viņš bija te!
- Kopā ar Saionas delegāciju. Vēlāk paskaidrošu. Niks mani cieši apskāva un piekļāva sev pie krūtim. Nāc! Mēs dodamies prom no šejienes.
Džeksons stāvēja dažas pēdas tālāk, abās rokās turēdams spieķi. Viņam pie sāniem bija Danika un Zeks. Visi bija ģērbušies Saionas krāsās. Galerijas otrā pusē Nadīna ar savu pistoli apšaudīja aģentus. Abi refalti mani vēroja.
- Sargātāj, cik… es dziļi ieelpoju, …cik mums ir laika?
- Piecdesmit minūtes. Jums jāiet!
Mazāk nekā stunda. Jo ātrāk mēs tiksim līdz vilcienam, jo ātrāk varēšu izšaut signālraķeti, lai brīdinātu pārējos reģus.
- Es ticu, ka tu joprojām zini, kam esi uzticīga, Peidža, Džeksons ierunājās. Viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām. Mana favorīte toreiz ar to spēliti Londonā tu man gandrīz liki par tevi šaubīties.
- Džekson, šeit mirst cilvēki, reģil Vai varam aizmirst to starpgadījumu un domāt, kā lai no šejienes tiek prom?
Viņš nepaguva atbildēt. Galerijā iebruka refu bars; katram no tiem bija liels spiets. Aizbildnis un Pleione aizstājās mums priekšā.
- Ejiet! Aizbildnis uzsauca.
Jutos tā, it kā mani plēstu divās daļās. Džeksons jau brāzās lejup pa kāpnēm; viņam sekoja pārējie. Peidža, nāc! Niks mudināja.
Pleione nobloķēja spietu. Aizbildnis pagriezās pret mani.
- Skrien! Tiec līdz vārtu pļavai, viņš skubināja. Satiksimies tur.
Man nebija izvēles; es nevarēju viņu piespiest nākt man līdzi varēju tikai darīt, kā likts, un cerēt, ka rīkojos pareizi. Niks satvēra manu roku, un mēs skriešus noskrējām pa kāpnēm un izbrāzāmies Ģildes foajē. Apstāties vairs nebija laika.
Artisti un refi bija izbiruši ielās. Pārbijušies aģenti un viņu miesassargi skraidīja pa foajē. Niks viņiem sekoja. Es apstājos, kad ietrīcējās ēters.
Pagriezos pret zāli. Kaut kas nebija kārtībā par to biju pārliecināta. Iekams paguvu apzināties, ko daru, jau skrēju atpakaļ augšā pa akmens pakāpieniem. Džeksons sauca man nopakaļ: Kur tu tagad joz?
- Ej uz vilcienu, Džekson!
Viņa atbildi es nedzirdēju. Niks metās man pakaļ un gribēja satvert aiz rokas. Kur tu ej?
- Vienkārši ej kopā ar Džeksonu!
- Mums ir jādodas prom! Ja NSD ieraudzīs manu auru…
Niks aprāvās, kad sasniedzām tukšo zāli.
Visos telpas stūros biezēja tumsa. Vairums sveču bija nodzisušas, bet trīs sarkanās laternas vēl mētājās turpat, kur bija nokritušas. Audumi Līzas uzstāšanās vietā sakrokojušies gulēja divās kaudzēs. Piegāju tuvāk, sajūtot nespodru sapņavas mirdzumu. Skriešus šķērsoju marmora grīdu un nometos ceļos.
- Līza! Saķēru meitenes roku. Līza, nāc!
Kas viņu atveda atpakaļ pie drapērijām? Meitenes mati bija asiņaini un pielipuši pie pakauša. Viņa nevarēja būt mirusi; ne jau pēc tam, kad bijām izglābuši viņai dzīvību. Ne jau pēc tā, kā bijām visi kopā strādājuši. Viņa nedrīkstēja mirt. Sebs nomira; kāpēc Līzai bija jāseko?