Viņa pavisam mazliet pavēra acis. Līza joprojām bija ģērbusies karaļa upura kostīmā. Mani ieraugot, viņas lūpās parādījās viegls smaids.
- Sveika. Draudzenes elpa čerkstēja. Piedod, ka… nokavējos.
- Nē! Neuzdrošinies, Līza. Saņemies! Paspiedu viņas plaukstu. Lūdzu! Mēs jau iepriekš domājām, ka esam tevi zaudējuši. Neliec mums tevi zaudēt vēlreiz.
- Man prieks, ka tas kādu interesē. Man acis riesās asaras: saltas, trīsošas asaras, kas nenolija. Lizai no mutes tecēja asinis. Nevarēju saprast, kuras ir māksligās asinis un kuras viņas pašas. B-bēdz prom, draudzene gaistošā balsi mudināja. Izdari to, ko es n-nevarēju… es vienkārši nevarēju. Gribēju tikai… tikai redzēt mājas.
Lizas galva pavēlās sāņus. Viņas pirksti manā saujā atslāba un gars aizslīdēja prom ēterā.
Bridi es sēdēju un skatījos uz viņu. Niks nolieca galvu un apsedza meitenes seju ar auduma gabalu. Līza ir aizgājusi. Es piespiedu sevi tā domāt. Līza ir aizgājusi tāpat kā Sebs. Tu viņus neizglābi. Viņi ir aizgājuši.
- Tev droši vien vajadzētu pateikt atvadvārdus, Niks nomurmināja. Es nezinu viņas vārdu, sotnos.
Viņam bija taisnība. Liza negribētu palikt te, savā cietumā.
- Liza Raimora… es cerēju, ka tas ir draudzenes pilnais vārds, …dodies prom ēterā. Viss ir kārtībā. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmlt starp dzīvajiem.
Viņas gars pazuda.
Es nespēju paskatīties uz līķi. Tā nebija Liza; tas bija ķermenis, čaula, ēna pasaulē, ko viņa bija atstājusi aiz sevis.
Zem aukstās rokas gulēja signālraķetes pistole. Lizas uzdevums bija to izšaut. Es saudzīgi izņēmu to viņai no rokas.
- Viņa negribētu, ka tu padodies. Niks vēroja, kā es pārbaudu, vai pistolē ir raķetes. Viņa negribētu, ka tu mirsti viņas dēļ.
- 0, es domāju, ka gribētu gan!
Es pazinu šo balsi. Gomeisu Sargasu nekur neredzēja, tomēr viņa vārdi atbalsojās visā telpā. Vai jūs viņu nogalinājāt, Gomeisa? es piecēlos kājās. Vai tagad, kad Liza ir mirusi, viņa jums ir gana laba?
Iestājās apsūdzošs klusums.
Man aiz muguras atskanēja klusa balss. Tev nevajadzētu slēpties ēnā, Gomeisa.
Es paskatījos. Zālē bija ienācis Aizbildnis, un viņa skatiens bija piekalts Galerijai. Ja nu vienīgi tu baidies no Peidžas, viņš turpināja. Pilsēta ārā deg. Tava varas fasāde jau ir sagruvusi.
Smiekli. Es saspringu.
- Es nebīstos no Saionas. Viņi savu pasauli pasniedza uz sudraba paplātes, Arktūr. Tagad mēs mielosimies.
- Ej ellē! es izgrūdu.
- Arī no tevis es nebaidos, Četrdesmit. Kas mums ko bīties no nāves, ja mēs esam nāve? Turklāt aiziet no šīs pūstošās pasaules jūsu mazās puķu un miesas pasaulītes… nu, tā būtu gandrīz vai svētība. Tikai šeit vēl var ļoti daudz paveikt. Soļi. Nāvi nevar nogalināt. Kāda uguns var apdedzināt sauli? Kas spēj noslīcināt okeānu?
- Gan jau kaut ko var izdomāt! es atcirtu.
Mana balss skanēja mierīgi, bet es drebēju. Nespēju saprast, vai no dusmām vai bailēm. Aiz Aizbildņa bija parādījies vēl viens refaīts. Viņam blakus stāvēja Terebela.
- Es gribētu, lai jūs abi kaut ko iztēlojaties. īpaši tu, Arktūr. Ja ņem vērā, ko tu vari zaudēt.
Aizbildnis klusēja. Mēģināju noteikt, no kurienes skan balss. Kaut kur virs manis. No Galerijas.
- Es gribētu, lai jūs iztēlojaties taureni. Iedomājieties: koši, zaigojoši spārni. Tas ir skaists. Mīlēts. Un tagad palūkojieties uz kodi. Tai ir tāds pats veidols bet paskat, kāda atšķirība! Kode ir blāva un vāra, un neglīta. Nožēlojama, pašdestruktīva būtne. Kode nevalda pār sevi, jo, ieraugot uguni, alkst pēc karstuma. Atrodot liesmu, tā sadeg. Vārdi atbalsojās visur. Manās ausīs un galvā. Tieši tā mēs redzam jūsu pasauli, Peidža Mahounija. Kā kasti ar kodēm, kas to vien gaida, kad tās sadedzinās.
Viņa sapņava bija pavisam tuvu. Es sagatavoju garu. Man bija vienalga, kādus bojājumus tas radīs. Viņš bija nogalinājis Līzu; tagad es nogalināšu viņu. Aizbildnis satvēra manu delmu. Nevajag, viņš teica. Mēs tiksim ar viņu galā.
- Es pati gribu tikt ar viņu galā.
- Tu nevari viņu atriebt, sapņu staigātāj! Pleione nenolaida acis no ienaidnieka. Ej uz pļavu! Laika gandrīz nav.
- Jā, ej tikai uz pļavu, Četrdesmit! Brauc ar mūsu vilcienu uz mūsu citadeli. Aiz pīlāriem iznira Gomeisa. Viņa acis zvēroja svaigā auras pieplūdumā pēdējā, ko viņš bija nosūcis Lizai Raimorai. Vai tad te bija tik briesmīgi, Četrdesmit? Mēs tev piedāvājām patvērumu, savu gudrību jaunas mājas! Šeit tu nebiji pretdabiska; jā, tu biji zemākā stāvoklī, taču tev bija sava vieta. Saionai tu nozīmē sērgas simptomu. Nātreni uz viņu plānās ādas. Viņš pastiepa cimdoto roku. Sapņu staigātāj, tur tev nav māju. Paliec pie mums. Padomā labi!
Mani muskuļi bija tik saspringti, ka šķita tie tūlīt satrūks. Gomeisa skatījās tieši man virsū man acīs, manā sapņavā, manos vistumšākajos nostūros. Refaīts zināja, ka viņa sacītais izklausās saprātīgi. Viņš labi pārzināja savu greizo loģiku, viņš uz to bija paļāvies divus gadsimtus un izmantojis, lai kārdinātu vājos. Iekams es paguvu atbildēt, Aizbildnis grūda mani atpakaļ, nogāžot no kājām. Viņam pār plecu man virs galvas aizšalca līks nazis. Tumsā nebiju to pamanījusi. Kad atsitos pret grīdu, Aizbildnis metās virsū Gomeisam. Terebela un vēl viens refaīts skrēja viņam pakaļ, vērpjot spietus un izdvešot šaušalīgas skaņas. Niks atkal uzvilka mani kājās, bet es nejutu viņa rokas. Jutu tikai ēteru, kur “dejoja” refaīti.
Gaiss ap mani pārvērtās sudrabotā tīmeklī. Es neredzēju refaītu četrotni, bet samanīju viņu kustības. Ik muskuļa saraušanās, ik pagrieziens un solis ēterā sacēla vilni. Viņi dejoja uz dzīves malas. Milžu deja, danse macabre.
Kaulu ražas gari vēl kavējās zālē. Caur pīlāriem izlidoja Terebelas spiets; tur kopā vijās un tinās trīsdesmit garu, un tie uzklupa Gomeisas sapņavai. Neviens reģis nespētu izdzīvot pēc tāda uzbrukuma. Gaidīju, kad trieciens būs sasniedzis mērķi.
Gomeisas smiekli pacēlās līdz griestiem. Viņš ar vienu rokas mājienu sašķaidīja spietu. Gari pašķīda pa visu zāli kā spoguļa lauskas. Terebelas ļenganais augums ietriecās pīlārā. Saltajā gaisā noskanēja krakšķis tur pret marmoru salūza kauls. Kad uzbrukumā metās otrs refs, Gomeisa tikai pacēla roku. Uzbrucējs uzlidoja uz skatuves. Zem refaīta svara sabirza dēļi, un viņš iekrita sufliera kabīnē.
Es līdu atpakaļ; mani zābaki slīdēja asinīs. Vai Gomeisa būtu kāds poltergeists? Viņš spēja pārvietot priekšmetus, tiem nepieskaroties. No šis atskārsmes mana sirds sāka strauji un spēcīgi dauzīties. Viņš varēja mani tāpat vien triekt pret griestiem.
Bija palicis vienīgi Aizbildnis. Viņš pagriezās pret ienaidnieku; pusgaismā viņa seja izskatījās briesmīga. Nāc nu, Arktūr, Gomeisa aicināja, plaši izplezdams rokas. Maksā nu!
Tobrīd uzsprāga skatuve.
29.ATVADAS
Karstuma vilnis aizsvieda mani pāri telpai; man aizkrita ausis. Smagi piezemējos uz labā sāna, un gurnā kaut kas nokrakšķēja. Jutu, ka Niks satver manu delmu, uzrauj mani kājās un izvelk ārā priekštelpā. Tikko bijām sasnieguši durvis, kad uzšāvās liesmas. Es metos zemē un ar rokām aizsedzu galvu. Uguns izlauzās no Ģildes, sašķaidot visus logus. Turējos zemu un kustējos, cik ātri vien spēju. Man rokā joprojām bija signālraķešu pistole.
Nevienam no artistiem nebija tāda arsenāla, kas varētu izraisīt šādu sprādzienu. Džuliāns man kaut ko nebūs izstāstījis. Kur viņš bija atradis minu, un pa kuru laiku bija paguvis to nolikt? Vai viņš to paņēma no Neitrālās joslas? Un kas tā par mīnu, no kuras eksplozijas visa ēka ir liesmās?