Niks biezajos dūmos saņēma manu elkoni un piecēla mani kājās. No matiem izbira stikli. Es dziļi klepoju; acis svila.
- Pagaidi! Es cīnījos ar Nika roku. Aizbildnis!
Viņš nevarēja būt miris. Niks kaut ko sauca, bet viņa balss skanēja kā no tāluma. Mēģināju izmantot zelta saiti. Kaut ko saredzēt, sajust, sadzirdēt. Nekā.
Ārā gaudoja sirēnas, turpat blakusielā plosījās ugunsgrēks. No Istabas gāzās liesmas un melni dūmu vāli. Dega viena… nē, divas mītnes. Viena no tām bija Beliola mītne vienīgā ēka ar elektrību. Aģentiem būs grūti sazināties ar citadeli. Paldies tev, Džuliān, es nodomāju. Paldies, lai kur tu ari būtu!
Niks pacēla mani rokās. Mums jākustas uz priekšu, draugs elsodams teica. Uztraukumā saviebies, viņš palūkojās uz nepazīstamo pilsētu. Peidža, es te neorientējos kā mums atrast vilcienu?
- Tikai jāvirzās tālāk uz ziemeļiem. Mēģināju tikt zemē, bet Niks mani turēja pārāk cieši. Nolādēts, es varu paskriet!
- Tu nupat pārdzīvoji eksploziju un poltergeistu, Niks man uzbļāva. Viņa seja bija pietvīkusi dusmās. Es nebraucu šurp tāpēc, lai tu tā vienkārši ņemtu un nomirtu, Peidža! Kaut vienreiz dzīvē ļauj kādam sevi nest!
I Šeolā valdīja karastāvoklis. Ģilde bija sagrauta, un dumpinieki bija izklīduši ielās, kur visiem iespējamiem līdzekļiem cīnījās pret refaītiem. Saionas aģenti bēga visos virzienos; viņiem pa pēdām sekoja miesassargi, kas bija atklājuši uguni uz reģiem. Džuliāna vienība atbildīgā par dedzināšanu bija ķērusies pie darba ar slepkavīgu aizrautību; Midzenim jau bija pielaista uguns. Man gribējās palikt un cīnīties, bet bija jāizšauj signālraķete. Tā es izglābšu vairāk dzīvību.
Niks nogriezās drošākā ceļā nostāk no sadursmēm kādā šaurā ieliņā. Ievēroju vēl vienu sadursmi. Artisti tur cīnījās plecu pie pleca ar nereģiem un mundieriem pat Kirils bija pievienojies pārējiem un apvienojās, lai uzveiktu atsevišķus refus.
Manas ausis aizsniedza spalgs kliedziens. Paskatījos Nikam pār plecu. Nele. Meitenes rokas bija sagrābuši divi refi. Tu nekur neiesi, Deviņi! Mums ir jāēd. Viens no uzbrucējiem aiz matiem pievilka meitenes galvu sev klāt.
- Nē! Novāc rokas no manis! Tu vairs nekad no manis nebarosies, parazīts tāds!
Neies kliedzieni spēji apklusa; viņas uzraugs bija aizspiedis meitenes muti ar plaukstu. Nik! es uzsaucu.
Draugs sadzirdēja manu drudžaino toni. Tvēriens atslāba. Tikusi zemē, uzreiz skriešus metos pie Neies. Man nebija ieroču bet bija mans talants. Tas vairs nebija mans lāsts. Šonakt es izglābšu dzīvību, nevis to laupīšu.
Sviedu savu garu virsū lielākajam refam. Iespiedos viņa sapņavā un ielauzos visdziļāko dziļu zonā, tad lēcu atpakaļ savā ķermeni. Tieši laikā paguvu izstiept rokas, lai zods neietriektos zemē. Nele, pat nenojauzdama, kas nupat bija noticis, izrāva rokas no refu tvēriena un ar nazi uzklupa tam, kurš stāvēja no viņas pa labi, iegrūžot asmeni dziļi sānā. Vienlaikus meitene svieda ienaidniekam sejā nezin no kurienes sadabūtu garu. Refs drausmīgi ierēcās. Viņa biedrs vēl grīļojās pēc mana uzbrukuma. Nele paķēra savas mantas un pa galvu pa kaklu metās prom.
Abi refi bija ievainoti, tomēr joprojām mūs apdraudēja. Tas, kuram biju uzbrukusi, pacēla skatienu uz mani, un viņa oranžās acis noskaidrojās. Viņš izvilka nazi no maksts, kas bija piesprādzēta pie rokas. Dodies atpakaļ ēterā, sapņu staigātāj!
Duncis lidoja man tieši sejā. Mazliet nokavēju tas skāra manu roku. Niks izšāva. Lode trāpīja refam krūtis, bet neko tam nenodarīja. Sūtīju savu garu uz viņa sapņavu. Otrais uzbrukums viņu novājināja. Es paķēru nomesto nazi un triecu to viņam rīklē.
Kļūda es aizmirsu par viņa biedru. Vienā mirkli mani triekšus ietriecās otrais refs un piespieda mani pie zemes. Milzīgā dūre trāpīja tikai puscollu no manas galvas.
Niks aizmeta savu šaujamo. Kad refs atvēzēja dūri otro reizi, viņš satvēra trīs tuvumā esošus garus un ātri citu pēc cita meta virsū manam uzbrucējam. Ēters ieviļņojās; Niks raidīja refa sapņavā spilgtu ainu, viņu apžilbinot. Tajā pašā mirkli, kad refs bija nost no manis, sizdamies ar gariem un vīzijām, es pielēcu kājās un metos atpakaļ pie Nika.
Mēs vēl nebijām tikuši diez cik tālu, kad mana sestā maņa sajuta tādu kā dzēlienu. Žigli pagriezu galvu, lai redzētu apdraudējumu.
- Nik!
Viņš zināja. Ar vienu nemanāmu kustību draugs nometa savu mugursomu un pasniedzās pēc nākamā spieta. Pazīstams mērķis. Aludra Čertāna.
- Sapņotāj! Viņa pat nepaskatījās uz Niku. Laikam esmu tev parādā par to izrādīti kapelā.
- Nenāc klāt, Niks brīdināja.
- Bet tu izskaties tik atsvaidzinošs!
Viņas acis mainīja krāsu.
Nika vaibsti sašķobījās. Asaru kanālos sariesās asinis, un kakla dzīslas piebrieda. Gandrīz tikpat atsvaidzinošs kā šī staigātāja, Aludra turpināja, nākdama pie mums. Varbūt es tevi paturēšu, orākul.
Niks saķēra ceļgalus, mēģinot noturēties kājās. Es nogalināju jūsu troņmantnieku, es iejaucos. Nedomā, ka to pašu neizdarīšu arī ar tevi. Vācies atpakaļ uz to izkurtušo elli, no kuras esi nākusi!
- Krezs bija uzpūtīgs radījums. Es tāda neesmu. Es zinu, kuri ienaidnieki ir manu dārgo minūšu vērti.
- Un es esmu viena no tiem.
- 0 jā!
Es apklusu. Aiz Aludras kaut kas vīdēja. Milzīga, traucējoša ēna. Viņa bija pārāk iekarsusi, lai to pamanītu. Pūstošais milzis. Es pazinu to apveidu ēterā. Cik minūšu vērta es esmu?
- Tikai vienu. Aludra pacēla roku. Bet, lai nomirtu, ar minūti pilnīgi pietiek.
Tobrīd viņas sejas izteiksme mainījās. Šoks. Aludra bija to sajutusi, taču nepagriezās pietiekami ātri. Neradījums viņu sagrāba, iekams tā bija pakustējusies. Uzspīdēja baltas acis. Mirušas acis. No notiekošā redzēju tikai atsevišķas ainas, jo gāzes lampas nodzisa, milzim parādoties; taču arī ar redzēto vairāk nekā pietika, lai tas iespiestos man atmiņā, dziļi atmiņas šūnās, skarot sapņavas smalko audeklu. Aludrai nebija nekādu izredžu. Kliedziens aprāvās, vēl neizskanējis.
- Jā, es noteicu. Ar to pilnīgi pietiek.
Niks sastindzis nekustīgi stāvēja. Drauga acis bija plaši ieplestas, mute sakniebta. Satvēru viņu aiz rokas un metos bēgt.
Mēs skrējām, ko kājas nes. Pilsētā bija emīti. Tieši kā XVIII Kaulu ražā. Cik ilgi vēl? es uzsaucu Nikam.
- Ilgi vairs ne. Tagad viņš satvēra manu plaukstu, velkot uz priekšu vēl ātrāk. Kas tas tāds bija? Ko Saiona te ir izdarījusi?
- Daudz ko.
Mēs iegriezāmies sānieliņā vienā no vairākām ieliņām, kas veda rēgu pilsētas iekšienē. No pretējās puses mums pretī elsdams joņoja kāds stāvs. Mēs ar Niku reaģējām vienlaikus: Niks aizlika zēnam priekšā kāju, tas garšļaukus nolikās uz asfalta, un es uzspiedu roku viņa ādamābolam.
- Kur tad tu tā skriesi, Kari?
- Nost no manis! Karls mirka sviedros. Viņi nāk. Viņus ielaida pilsētā.
- Kas nāk?
- Dūcēji. Dūcēji! Puisis gandrīz raudot grūda mani nost. Tev obligāti bija viss jāsabojā, ja? Bija jāmēģina viss mainīt! Šī vieta ir viss, kas man ir, tu man to neatņemsi…
- Tev ir vesela pasaule. Vai esi to aizmirsis?
- Vesela pasaule? Es esmu ērms! Mēs visi esam ērmi, Četrdesmit! Ērmi, kas sarunājas ar mirušajiem. Tāpēc mums ir vajadzīgi viņi, Karls runāja, ar pirkstu rādīdams uz pilsētas centru. Vai tad tu nesaproti? Te ir vienīgā vieta, kur mēs esam drošībā. Drīz mūs sāks novākt… uzklups mums…