- Kas tad?
- Nereģi! Kad viņi sapratīs. Kad sapratīs, ko grib refaīti. Es tur ārā vairs neatgriezīšos. Vari paturēt savu dārgo pasauli. Uz priekšu!
Palaidu vaļā puiša kaklu. Viņš uztrausās kājās un metās skriet. Niks noraudzījās bēglim pakaļ.
- Kad nokļūsim mājās, tev man būs daudz jāizstāsta.
Nolūkojos, kā Karls pazūd ap stūri.
Līdz pļavai bija nepilna jūdze, tomēr es nebiju pārliecināta, vai mums izdosies tur nokļūt bez cīņas. Kaut kur tepat bija Našira, un, iespējams, nebūt ne visi kaulrači bija iedzēruši Augļotāja brūvējumu. Mēs turējāmies ielas malā, virzoties uz priekšu cauri rēgu pilsētai.
Tālumā atskanēja sprādziens. Niks neapstājās. Ēku logi iespindzās. Es nespēju skaidri padomāt. Vai kāds mēģināja bēgt pāri mīnu laukam? Visi droši vien ir pārbijušies un nesaprot, kur ir signālraķete, un skrien uz mežu, lai tikai tiktu prom. Man viņi bija jāsauc turp, kur būs droši. Skrējām prom pa saspridzināto ielu un strauji nogriezāmies pa taku uz Portmedouvu. Jau redzēju žogus un zīmi. Ārā bija sapulcējušies vairāki reģi un nereģi. Viņi laikam bija domājuši, ka tā varēs atstāt pilsētu.
Un Aizbildnis. Viņš bija tur. Vīrietis bija netīrs, viņu klāja nodeguļi, taču viņš bija dzīvs. Aizbildnis mani apskāva. Kur tu, ellē ratā, paliki? Vārdi paši paspruka man no mutes.
- Piedod! Man gadījās citas darīšanas. Viņa skatiens aizslīdēja uz pilsētu. Sprāgstvielas zem skatuves nebija tavējās.
- Nē. Atspiedos pret ceļiem, pūlēdamās atgūt elpu. Ja nu vienīgi…
- Kas ja nu vienīgi?
- Divpadsmit. Orākuls, sarkanais mundieris. Viņš kaut ko ieminējās par alternatīvu plānu.
- Fokusēsimies uz to, lai tiekam no šejienes ārā. Niks uzmeta skatienu refaītam un tad atkal paskatījās uz mani.
- Kur ir ieeja tunelī? Kad mēs atbraucām, bija vēl gaišs. Tagad pļava tinās piķa melnā tumsā; bija pārlieku tumšs, lai meklētu ceļu.
- Tepat netālu, Aizbildnis sacīja.
- Skaidrs. Niks iemeta skatienu savā vecajā Nixie rokaspulkstenī. Viņš drebošu roku noslaucīja augšlūpu. Vai Saistītājs tika līdz šejienei?
- Vari viņu saukt īstajā vārdā, Nik. Jutu, kā man pār kaklu tek sviedri. Viņš zina.
- Misters Hols un trīs jūsu biedri gaida jūs pļavā, Aizbildnis sacīja. Viņa skatiens joprojām bija pievērsts pilsētai.
- Peidža, iesaku tev izmantot vienu no signālraķetēm. Tev vēl ir laiks.
Niks devās uz vārtiem, kur Džeksons laikam pētīja ētera žogu. Es nostājos blakus refaītam.
- Man žēl par Līzu, viņš sacīja.
- Man tāpat.
- Es gādāšu par to, lai Gomeisa neaizmirst viņas nāvi.
- Jūs viņu nenogalinājāt?
- Sprādziens mūs iztraucēja. Gomeisa bija daudz spēcīgāks par mums, jo nupat bija paēdis, taču mēs viņu novājinājām. Varbūt ugunsgrēks Ģildē paveica pārējo.
Aizbildnim rokās joprojām bija cimdi pat tagad. Sajutu tādu kā dūrienu; varbūt jutos sāpināta. Vai biju domājusi, ka viņš tik vienkārši mainīsies?
Vīrietis nenolaida skatienu no manis. Zelta saite viegli ietrīsējās. Es nezināju, ko viņš man mēģina pārraidīt, taču piepeši sajutos fokusēta un apņēmīgāka. Satvēru signālraķešu pistoles spalu. Aizbildnis soli atkāpās. Es atradu punktu virs pļavas, notēmēju un aizgriezu galvu.
Signālraķete slīga debesīs virs pļavas, izvirda signāls pēc signāla. Stāvēju blakus Aizbildnim un vēroju, kā tā deg un dūmo. Viņam acīs un pie mūsu kājām trīsuļoja sarkana gaisma.
Es pievērsu skatienu zvaigznēm. Varbūt pēdējoreiz redzu zvaigznes tā pilsētā bez apgaismojuma un bez smoga. Vai arī varbūt kādu dienu tā izskatīsies visa pasaule. Pasaule Naširas varā. Viena liela, tumša cietuma pilsēta.
Aizbildnis uzlika roku man uz muguras. Mums jāiet.
Mēs piegājām pie vārtiem. Viņš tos atvēra, un gan reģi, gan nereģi kopskaitā astoņi devās pļavā. Kad bijām otrpus žogam, Aizbildnis plaši atvēra vārtus un izņēma kārtējo pudelīti. Viņam pudelīšu bija vairāk nekā aptiekā.
Pudelītē bija kaut kāda balta kristāliska viela. Sāls. Viņš to šaurā līnijā izbēra priekšā vārtiem. Gribēju jautāt par emītiem, bet Džekss satvēra mani aiz rokām un trieca pret stabu. Jutu enerģiju, kas plūda caur žogu, tik tuvu, ka iesprakšķējās mati.
- Idiote! Džekss sagrāba mani aiz kleitas. Tu nupat viņiem skaidri parādīji mūsu atrašanās vietu, tu negantais skuķi!
- Es visiem parādīšu mūsu atrašanās vietu! Es tos cilvēkus neatstāšu te nomirt, Džekson! es atcirtu. Viņi ir gaišreģi!
Viņa sejā noraustījās muskuļi. Seja bija saviebta dusmās. No šī Džeksona es baidījos no vīra, kuram piederēja mana dzīve.
- Es piekritu braukt šurp, lai izglābtu savu sapņu staigātāju, viņš dvesa. Nevis lai izpestītu baru zīlnieku un gaišreģu.
- Tā nav mana problēma.
- Tā ir gan tieši tava problēma! Ja izdarīsi vēl kaut ko tādu, kas traucēs mūsu centienus, var piebilst, ka tie ir centieni izglābt tevi, tu sīkā, nepateicīgā knauķe, es gādāšu par to, lai tev visu atlikušo dzīvi vairs nebūtu laba darba. Aizsūtīšu tevi uz Džeikobsailendu, un tur tu varēsi mangot kopā ar visādiem ekstispicistiem un splančomantiem un visām citām pabirām, kas nu sakrājas pasaules malā. Redzēs, ko viņi ar tevi izdarīs! Džeksona aukstā roka spiedās man pie kakla. Bez tādiem ļautiņiem var iztikt. Bez mums nevar. Tu varbūt esi ieguvusi zināmu neatkarību, dārgumiņ, taču tu darīsi, kā es likšu. Un mēs dzīvosim tieši tāpat kā agrāk.
Džeksona sacītais plēsa manu sapņavu slāni pēc slāņa. Atkal jutos kā sešpadsmitgadniece, kam bail no pasaules, bail no tā, kas ir manī. Tad ap mani saslēdzās bruņas, un es biju cita.
- Nē, es noskaldīju. Es aizeju.
Džeksona sejas izteiksme mainījās.
- Septiņus Zīmogus nevar pamest, viņš teica.
- Es to nupat izdarīju.
- Tava dzīve ir mans īpašums. Mēs noslēdzām vienošanos. Tu parakstīji līgumu.
- Man pie vienas vietas, ko saka pārējie reģukungi! Ja es esmu tavs īpašums, Džekson, tad mans darbs nav nekas vairāk par verdzību. Atgrūdu viņu nostāk. Un tās man pietiek visai dzīvei.
Vārdi izskanēja, bet šķita, ka tie nenāk no manas galvas. Kļuvu nejutīga. Ja tu nevari būt mana, tu nepiederēsi nevienam. Džeksona pirksti savilkās ciešāk. Es neatdošu sapņu staigātāju.
Viņš runāja nopietni. Pēc tā, kas bija noticis Trafalgara laukumā, es sapratu viņa asinskāri. To nodeva viņa aura. Ja es atstāšu Džeksonu, viņš mani nogalinās.
Mūs bija pamanījis Nīks. Džekson, ko tu dari?
- Es aizeju, es sacīju. Un tad atkārtoju: Es aizeju. Man bija tas jādzird no savas mutes. Kad atgriezīsimies Londonā, es nedošos uz 1-4.
Nika skatiens pievērsās Džeksonam. Par to mēs parunāsim vēlāk, viņš teica. Tagad nav laika. Piecpadsmit minūtes.
Sajutu saltu dūrienu. Mums jādabū visi vilcienā. Tūlīt!
Bija atgriezusies Nadīne. Kur ir ieeja? Meitene svīda.
- Mēs no kaut kādas ejas nācām šurp uz pļavu. Kur tā ir?
- Mēs to atradīsim. Paskatījos aiz Nadīnes. Tur bija tikai Zeks. Kur Danī?
- Viņas rācija neatbild. Danī var būt jebkur.
- Viņa strādā Saionā, Niks sacīja. Varbūt tiks cauri, sakot, ka bija aģente. Bet tas nebūtu ideālais variants.