- Vai Elīza te bija?
- Nē, viņu mēs atstājām Sevendaialsā. Mums vajadzēja vienu Zīmogu citadelē.
Džeksons piecēlās kājās un nobraucīja apģērbu. Pagaidām izlīgsim mieru. Domstarpības varēsim apspriest, kad atgriezīsimies. Viņš aicināja pārējos. Dimant, Zvaniņ, lūdzu, piesedziet mūs! Mums jāpaspēj uz vilcienu.
- Un kā ar Danī? Zeks izskatījās nervozs.
- Gan viņa izķepurosies, mīļo zēn! Tā meitene spētu izdzīvot pat mīnu laukā.
Džeksons paspraucās man garām, aizkūpinot cigāru. Kā viņš šādā brīdī varēja smēķēt? Biju pārliecināta, ka viņš tikai tēlo nevērīgo. Viņš negribēja mani zaudēt. Arī es pati nebiju pārliecināta, ka gribu zaudēt viņu. Kāpēc es to visu sarunāju? Džeksons nebija ne orākuls, ne zīlnieks, taču viņa vārdi šķita pravietiski. Es nedrīkstēju beigt dzīvi kā mangotāja vai vēl ļaunāk kā nakts staigule tādā reģu graustu rajonā kā Džeikobsailenda. Bija daudz krietni ļaunāku iespēju nekā kalpošana Džeksonam drošajā 1-4.
Es gribēju atvainoties. Man bija jāatvainojas. Es biju favorīte; viņš bija mans reģukungs. Tomēr lepnums mani aizkavēja.
Izšāvu vēl vienu signālraķeti. Pēdējo. Pēdējā iespēja pēdējiem izdzīvojušajiem. Tad es metos skriet, sekojot Džeksonam. Man uz papēžiem mina Aizbildnis.
Signālraķete izgaismoja ceļu. Pie pļavas vārtiem parādījās vēl daži cilvēki. Viņi sekoja mums gan pāros, gan pa vienam. Vairums bija reģi. Ieradās arī Maikls; viņš saķēra manu roku. Zēna sejā vīdēja nejauka, griezta brūce no uzacs līdz pat zodam, bet paiet viņš varēja. Maikls ielika man rokās manu mugursomu.
- Paldies, Maikl… Tiešām nevajadzēja… Viņš papurināja galvu; šaurās krūtis smagi cilājās. Es uzmetu plecā somas lenci. Vai būs vēl kāds?
Zēns parādīja trīs žiglus žestus. Aģenti, Aizbildnis tulkoja. Viņi nāk kopā ar saviem miesassargiem. Cik ilgi vēl? Maikls pacēla divus pirkstus. Divas minūtes. Kad viņi ieradīsies, mums jābūt gabalā.
Tas bija murgs. Es paskatījos pār plecu. Vai viņi nevar vienkārši laist mūs prom?
- Viņiem noteikti ir dots rīkojums aizturēt visus notikušā lieciniekus. Var gadīties, ka notiks sadursme.
- Lai tik panāk šurp!
Man sānos vilka brūce. Mums ceļā, garšļaukus izstiepies zālē, gulēja ievainots vīrs. Viņa krūtis sekli cilājās. Man bija pusminūte laika, lai dabūtu viņu kājās, citādi viņš būs jāatstāj tepat. Ejiet uz priekšu, es mudināju Aizbildni. Pasakiet, ka es nākšu. Vai varat atvērt tuneli?
- Bez tevis ne. Vīrietis palūkojās lejup uz gulošo. Nespēju noteikt, ko viņš domā. Pasteidzies, Peidža!
Aizbildnis devās uz priekšu kopā ar Maiklu. Nometos ceļos blakus ievainotajam. Viņš gulēja uz muguras aizvērtām acīm un uz krūtīm sakrustotām rokām. Vīrietis izskatītos pēc statujas, ja Saionas uniforma sarkanā kaklasaite un melnais uzvalks nebūtu viscaur izmirkusi asinīs. Es pārbaudīju viņa pulsu, un ievainotais pavēra vienu aci. Gredzenotie pirksti piepešā dedzībā saķēra manu roku.
- Tu esi tā meitene!
Es pat nepakustējos. Kas jūs esat?
- Maks. Paskaties!
Mirkli vilcinājusies, izvilku no viņa žaketes ādas maku. Tur iekšā bija identifikācijas karte. Viņš bija no Stārčas. Tu strādā pie Vīvera, es klusītēm noteicu. Tu slimais, slimais izdzimteni! Tu to izdarīji. Visu. Vai viņš tevi atsūtīja, lai noskaties, kā miršu? Lai pieskati to elli, kurā viņš mūs iegrūdis?
Ievainotais nebija pazīstams es viņa vārdu nezināju.
- Viņi v-visu… iznīcinās. Vīrietim uz lūpām spīdēja asinis.
- Kādi viņi?
- R-radījumi. Viņš gārdzoši ievilka elpu. Sameklē… sameklē Rekhemu. Sameklē viņu!
Ar šiem vārdiem vīrietis nomira. Es turēju rokās viņa maku un nodrebēju piepeši uznākušajā aukstumā.
- Peidža?
Niks bija atgriezies pēc manis. Viņš bija no Saionas. Gurdi papurināju galvu. Es vairs vispār neko nesaprotu.
- Es arī ne. Ar mums spēlējas, sotnos. Tikai mēs vēl nezinām, kas tā ir par spēli. Draugs paspieda manu roku. Nāc!
Ļāvu viņam piecelt mani kājās. Izslējusies tālumā izdzirdu šāvienu. Mana mugura saspringa. Aģenti. Viņi laikam bija sasnieguši vārtus. Tajā pašā laikā ēterā bija jūtams kāds savāds signāls. Uz mūsu pusi virzījās četri dzeltenacaini radījumi. Refi, es izdvesu. Manas kājas jau kustējās. Bēdz! Nik, bēdz!
Viņš neiebilda. Mūsu zābaki dipēja pār sasalušo zemi, bet refi jau mina uz papēžiem; viņi skrēja ātrāk par mums. Izvilku no mugursomas nazi un pagriezos, nolēmusi to iedurt kāda aci, bet manu roku satvēra Terebela Šeretāna. Terebela, es smagi elsu. Ko tu gribi?
Terebela ieskatījās man tieši acīs. Ar viņu kopā bija Pleione, Alsafi un kāda jaunāka sieviete, kuru es nepazinu. Bet aiz viņiem saplēstā, asiņainā blūzē bija Danī. Viņu ieraugot, man it kā nasta novēlās no pleciem.
- Atvedām tavu draudzeni, Terebela sacīja. Viņas acis viegli vizēja. Šeit viņa ilgi neizdzīvos.
Danī, viņus pilnīgi ignorēdama, pakliboja man garām un pievienojās klaidoņu bariņam. Viņa izskatījās pēc mirones.
- Ko jūs par to gribat? es piesardzīgi jautāju. Jūs taču negribat braukt ar vilcienu.
- Ja mēs patiešām gribētu braukt, tu mūs nekavētu. Mēs visi esam glābuši cilvēku dzīvības. Atvedām tavu draudzeni un aizkavējām Naktssardzes divīziju. Tu esi mums parādā. Alsafi nenovērsdamās raudzījās manī. Tev par laimi, sapņu staigātāj, mēs nedosimies uz citadeli. Mēs esam ieradušies pēc Arktūra.
- Viņš nāks, kad būs gatavs. Man Aizbildni vēl vajadzēja.
- Tad nodod viņam ziņu. Arktūram jāsatiekas ar mums izcirtumā, tiklīdz jūs būsiet prom. Mēs gaidīsim.
Tikpat ātri kā uzradusies četrotne nozuda uz žoga pusi. Viņi izkūpēja tumsā kā putekļi ēnās, bēgot no Sargasu neizbēgamās atmaksas. Es pagriezos un devos uz treniņlaukumu, kur notraipītos kupolos dega divas laternas.
Atkļūšana līdz šejienei bija vieglākais. Tagad man šie cilvēki bija jāiedabū tunelī un vilcienā.
Bēgli bija sapulcējušies betona laukuma malā, tikai šis nebija īstais laukums. Šis bija četrstūrveida. Niks pārbaudīja Danī seju. Viņai virs acs bija dziļa vāts, bet Danī tikai nevērīgi paraustīja plecus. Četrstūra tālākajā malā stāvēja Džeksons, salti uzlūkodams pilsētu. Džuliānu nekur nemanīja. Viņu bija aprijusi uguns gluži tāpat kā Finnu. Cerēju, ka tas vismaz bija ātri.
- Mums jādodas prom, es izlēmu. Gaidīt vairs nedrīkst.
- Tam nav jēgas. Kāds nereģu zēns ieķērās sev matos tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi palika balti. NSD jau nāk!
- Mēs te bijām pirmie.
Vairāki acu pāri sāka raudzīties mazliet cerīgāk. Izvilku no mugursomas kabatas lukturīti un ieslēdzu. Sekojiet man, es mudināju. Kustieties, cik vien ātri varat! Ievainotos pēc iespējas nesiet rokās. Mums jānoklūst līdz citai vietai tur jābūt ovālam. Laika nav daudz.
- Tu esi refu pusē, kāda sarūgtināta balss izgrūda. Es ar asinssūcēju nekur neiešu!
Es pagriezos pret runātāju un norādīju uz pilsētu. Vai labāk gribi doties atpakaļ?
Vīrietis klusēja. Es paspraucos viņam garām un, ignorēdama dūrienus sānā, ar mokām atkal metos skriet.
Tiklīdz bijām tikuši garām skatāmdīķim, bija viegli atminēties īsto vietu. Aizbildnis stāvēja turpat, kur pirms vairākiem mēnešiem bijām trenējušies. Ieeja ir šeit, viņš sacīja un norādīja uz betona ovālu. Naširai gluži labi patika doma, ka vilciens būs zem treniņlaukuma.
- Kā tev šķiet, vai viņa ir mirusi?