- Tas būtu par daudz cerēts.
Izmetu šīs domas no prāta. Pašlaik es nedrīkstēju domāt par Naširu. Tevi gaida, es sacīju. Klajumā.
- Es vēl nedošos kopā ar viņiem.
Aizbildņa vārdi sniedza man atvieglojumu. Paskatījos lejup uz ovālu. Te nav sargu, es ievēroju. Ieeja noteikti nav vienkārši atstāta vaļā.
- Viņi nav tik dumji. Arktūrs pastūma malā sūnu kārtu, atsedzot sudrabotu priekškaramo atslēgu. Pāri tai stiepās baltas gaismas stīdziņa, it kā iekšā degtu spuldzīte. Šajā atslēgā ir ētera baterija. Baterijā ir poltergeists. Bija paredzēts aģentiem līdzi sūtīt refaītu sargu, kas to atslēgtu, iekams vilciena līnijai pieslēgtu strāvu, bet, ja tu spēsi poltergeistu pārliecināt doties prom, lādiņš izzudīs, un atslēga būs vaļā.
Rētas man uz rokas iesmeldzās.
- Tavā sapņu veidolā tas nevar nodarīt tev pāri, Peidža. Viņš zināja. Tev ir visas iespējas tikt galā ar lauzēju.
- Džeksons ir saistītājs.
- Tas neatrisinās problēmu. Poltergeists ir jāpārliecina vai jāpiespiež atstāt šo objektu, nevis tas jāpiesaista. Tavs draugs nevarēs viņu sasaistīt, iekams poltergeists nebūs atbrīvots no fiziskajām važām.
- Ko tu no manis gaidi?
- Tu spēj pārvietoties ēterā. Atšķirībā no mums tu vari sazināties ar poltergeistu, nepieskaroties atslēgai.
- Nekādu “mēs” te nav, ref. Balss piederēja kādam gaišreģim, kas varēja būt mazliet vecāks par mani. Vācies prom no tās atslēgas!
Aizbildnis bez vārda runas piecēlās, taču nenolaida acis no gaišreģa. Tas rokās svārstīja smagu cauruli improvizētu ieroci, ko bija paņēmis pilsētā. Ko tu dari? es nesapratu.
- Nekādas ētera baterijas nepastāv. Puisis sakoda zobus. Es tikšu galā ar to. Es tinos prom no šejienes.
Viņš atvēzējās. Caurule ieblieza pa atslēgu.
Ēters nodunēja. Gaišreģi atsvieda divdesmit pēdas atpakaļ. Viņš kliedza: Nē, lūdzu, nevajag! Es negribu mirt! Lūdzu! Es… es negribu būt vergs! Nē! Viņš izliecās, nodrebēja un sašļuka.
Es pazinu šos vārdus.
- Esmu pārdomājusi, sacīju. Aizbildņa skatiens atgriezās pie manis. Es varēšu tikt galā ar to poltergeistu.
Arktūrs pamāja ar galvu. Varbūt viņš bija sapratis.
- Redz, kur viņi nāk!
Es pacēlu skatienu.
Pāri mēnesnīcas izgaismotajai pļavai brāzās NSD. Viņi bija bruņojušies ar dumpju savaldīšanai paredzētajiem vairogiem un stekiem; vienība eskortēja bariņu aģentu. To vidū bija Birgita Tjēdere un Ketals Bells. Tjēdere mūs pamanīja pirmā un nikni iekliedzās. Niks pacēla ieroci un nomērķēja viņai galvā. Nebija nekādas jēgas pret nereģiem izmantot spietus.
Pagriezos pret ieslodzītajiem. Pirmo reizi kopš ierašanās šeit viņiem vajadzēja iedrošinājumu. Ļaudīm vajadzēja dzirdēt kādu sakām, ka viņi to spēj. Ka viņi ir kaut kā vērti.
Un tā būs mana balss.
- Vai redzat tos kruķus? es norādīju uz skrienošajiem kārtībniekiem un pacēlu balsi. Viņi mēģinās nepieļaut, ka tiekam prom. Viņi mūs nogalinās jo pat tagad tie mūs nevēlas viņu galvaspilsētā. Viņi negrib, lai mēs pastāstītu par to, ko esam redzējuši. Viņi grib, lai mirstam te un tagad. Biju aizsmakusi, bet nerimos. Man bija jāturpina. Es atvēršu šo lūku, un mēs atstāsim pilsētu laikā. Apsolu, ka līdz rītausmai būsim Londonā. Un nekāds dienas zvans mūs nesūtīs atpakaļ uz cellēm! Atskanēja piekrītoša, nikna murdoņa. Maikls sita plaukstas. Bet jums ir jāaizstāv pļava. Jums jāizdara vēl viens pēdējais darbs, iekams mēs atstājam šo vietu uz visiem laikiem. Dodiet man divas minūtes, un es jums došu brīvību.
Neviens neko neteica. Neatskanēja ne kaujas saucieni, ne kliedzieni. Taču visi kā viens satvēra savus improvizētos ieročus, sasauca visus garus, ko vien spēja, un metās virsū NSD. Nadīne un Zeks sekoja pārējiem pašā biezumā. Pļavā mītošie gari pievienojās, traucoties uz NSD ar divreiz lielāku spēku kā lodes. Džeksons nekustīgi stāvēja un pētoši lūkojās uz mani.
- Spīdoša runa, viņš noteica, kā amatieres runa.
Tas bija kompliments. Mīmu pavēlnieks uzslavēja savu favorīti. Bet es zināju, ka patiesībā viņš nepauž apbrīnu.
Man bija divas minūtes laika. Tā es biju solījusi.
- Dani! es uzsaucu. Man vajag masku.
Meitene pasniedzās mēteļa kabatā. Viņas pieri klāja sviedri. Še! Dani pasvieda man prasīto. Skābekļa ir pamaz. Rīkojies mērķtiecīgi!
Iekārtojusies pēc iespējas tuvāk atslēgai, es nogūlos zālē. Niks palūkojās uz Aizbildni. Nezinu, kas jūs tāds esat, bet ceru, ka zināt, ko darāt. Viņa nav nekāda rotaļlieta.
- Es nevaru jums ļaut vest tos cilvēkus cauri Neitrālajai joslai. Aizbildnis pameta skatienu uz mežu. Šī ir vienīgā iespēja ja vien jūs, doktor Nīgord, nespējat izdomāt labāku alternatīvu.
Piestiprināju PVS sev uz deguna un mutes. Tas man pielipa un izgaismojās, rādot, ka skābeklis plūst vienmērīgi.
- Daudz laika tev nebūs, Danī bildināja. Es tevi papurināšu, kad būs jāatgriežas.
Pamāju ar galvu.
- Aizbildni, es jautāju, kāds bija Seba otrais vārds?
- Alberts.
Aizvēru acis.
- Laiks divas minūtes, Niks sacīja, un tas ari bija pēdējais, ko es dzirdēju. Katrā ziņā miesiskajā pasaulē.
Ēterā ieraudzīju nelielo tvertni. Tā uzņēma mani tāpat kā jebkura sapņava, gluži kā sīka pilīte, kas savienojas ar citu tādu pašu. Tad es pagriezos un ieraudzīju apmaldījušos zēnu.
Nespēru ne soli viņam tuvāk. Tikai stāvēju. Bet tur viņš bija: Sebastians Alberts Pīrss zēns, kuru man neizdevās izglābt. Viņš sita dūrites pret sienām un purināja telpas dzelzs restes. Ārpusē aiz tām bija nebeidzamā ētera tumsa. Zēna seja bija asiņaina, izšķobījusies dusmās, un viņa mati bija pieputējuši ar melniem pelniem.
Pēdējo reizi, kad tikos ar poltergeistu, biju savā fiziskajā veidolā, tomēr Sebs varētu ievainot ari manu garu. Man būs viņš jāaptur.
- Seb, es sacīju tik saudzīgi, cik vien spēju.
Viņam vajadzēja vien mirkli, lai pamanītu ielaušanos. Sebs apcirtās otrādi un klupa man virsū. Es satvēru viņa delmu.
- Seb, tā esmu es!
- Tu mani neizglābi! Viņš neprātā rēca. Tu mani neizglābi, un es tagad esmu beigts. Es esmu beigts, Peidža! Un es nevaru… viņš iebelza pa sienu, …tikt laukā… vēl viens belziens, no šīs telpas!
Vājais augumiņš drebēja manās rokās. Zēna ribas un kauli bija tikpat izspiedušies kā viņa dzīves laikā. Uzveicu bailes un saņēmu netīro sejiņu plaukstās. Es sarāvos, ieraudzījusi viņa lauzto sprandu.
Man bija tas jāpaveic. Bija jāremdē tā gara dusmas, par kuru zēns bija kļuvis, citādi viņš tāds paliks uz mūžu mūžiem. Tas nebija Sebs. Tas bija Seba rūgtums, sāpes un naids. Seb, paklausies! Man ļoti, ļoti žēl. Tu nebiji to pelnījis. Viņa acis tumsa melnas. Es varu tev palīdzēt. Vai gribi vēlreiz ieraudzīt savu māti?
- Māte mani ienīst.
- Nē! Paklausies, Seb, paklausies! Es tevi neatbrīvoju un… un man ir žēl. Mana balss draudēja teju, teju aizlūzt. Bet tagad mēs varam viens otru atbrīvot. Ja tu atstāsi šo istabu, es varēšu atstāt šo pilsētu.
- Neviens neko neatstās. Viņa teica: “Neviens netiks prom.” Zēns sagrāba manu delmu un purināja galvu tik ātri, ka kustība izplūda miglā. Pat tu ne! Pat es ne!
- Es varu piespiest tevi aiziet.
- Es negribu iet prom. Kāpēc man iet prom? Viņa mani nogalināja. Man vajadzēja dzīvot ilgāk!
- Tev taisnība. Tev vajadzēja dzīvot ilgāk. Bet vai patiešām tu gribi visu atlikušo mūžību pavadit šajā būri?