Sebs atsāka trīcēt.
- Mūžību?
- Jā, mūžību. Tu to negribi.
Viņa sprands sadzija.
- Peidža, zēns čukstēja, vai man ir jāaiziet uz visiem laikiem? Es nevaru atgriezties?
Tagad drebēju es. Kāpēc es nevarēju viņu izglābt? Kāpēc es nevarēju apturēt Naširu?
- Pagaidām ne. Es lēnām un uzmanīgi uzliku rokas zēnam uz pleciem. Es nevaru tevi aizsūtīt līdz pēdējai gaismai. Tai, kuru, kā cilvēki runā, ieraugot pašās beigās. Turp es tevi nevaru aizsūtīt. Bet varu tevi aizsūtīt tālu prom uz tumsas malu, lai tevi vairs nekad neviens nevarētu ieslodzīt. Un tad, ja tu tiešām gribēsi, tu varēsi atgriezties.
- Ja es gribēšu.
-Jā-
Bridi mēs tā stāvējām apskāvušies. Sebam nebija pulsa, bet es zināju, ka viņš ir nobijies. Mana sudraba saite notrīsēja.
- Neseko viņai, Sebs bilda, satverdams manu sapņu veidolu. Naširai! Viņi tikai grib izsūkt mūs sausus. Un vēl ir noslēpums.
- Kāds noslēpums?
- To es nedrīkstu sacīt. Piedod! Viņš satvēra manas rokas. Man ir par vēlu, bet tev ne. Tu vēl vari to apturēt. Mēs tev palīdzēsim. Mēs visi.
Sebs apvija rokas man ap kaklu. Sajūta bija tikpat reāla, it kā viņš būtu īsts zēns. Tādu es viņu atcerējos. Es čukstus norunāju atvadvārdus: Sebastian Albert Pīrs, dodies prom ēterā. Viss ir nokārtots. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmīt dzīvajo vidū. Es aizvēru acis. Ardievu!
Zēns pasmaidīja.
Un pazuda.
Ētera kabatiņa sāka grūt. Sudraba saite noraustījās, šoreiz jau uzstājīgāk. Es skrienot lēcu, un mana sapņava uztvēra mani atpakaļ ierastajā vietā.
- Peidža. Peidža!
Negaidīti mani sāpīgi apžilbināja gaisma. Ar viņu viss ir kārtībā, Niks sacīja. Mēs pazūdam. Nadīne, savāc pārējos!
- Aizbildni, es nomurmināju.
Cimdota roka paspieda manējo, un es zināju, ka viņš ir tepat. Atvēru acis. Dzirdēju šāvienus. Un viņa sirdspukstus.
Arktūrs pacēla lūkas vāku smagas, ar betonu klātas durvis, kas slēpa šauras kāpnes. Tukšā slēdzene grabēdama nokrita. Refaīts uzmeta mani sev plecā, un es apskāvu viņa kaklu. Cilvēki brāzās lejā pa kāpnēm, raidot šāvienus uz NSD. Tjēdere paķēra kāda miruša kruķa ieroci. Lode ķēra Kirilu kaklā, viņu nogalinot. Vēl mirkli redzēju pilsētu gaismu debesīs, bāku tumsā un tad Aizbildnis sekoja izdzīvojušajiem. Spēju koncentrēties tikai uz viņa silto, drošo augumu. Mana uztvere sāpīgiem rāvieniem atgriezās.
Tunelī bija auksti. Uzvēdīja sausa pelējuma dvaka kā neapdzīvotās telpās. Skaņas no augšienes saplūda bezjēdzīgā kakofonijā, tādās kā suņu rejās. Ar pirkstiem cieši iekrampējos Aizbildnim plecā. Man vajadzēja adrenalīnu, amarantu kaut ko.
Tunelis nebija plašs, tik tikko metrotuneļa lielumā, bet perons bija gana plats un garš, lai tur sastātos vismaz simt cilvēku. Tālākajā galā stāvēja kaudzē sakrautas nestuves. Saodu dezinfekcijas līdzekļus. Laikam no šejienes uz Aizturēšanas izolatoru veda ar fluksu saindētus reģus vai katrā ziņā uz ielas pusi. Taču biju pārliecināta, ka tumsā kaut ko saklausu tādu kā elektrības dūkoņu.
Aizbildnis uzspīdināja savu kabatas lukturīti turp, kur tuvojās vilciens. Pēc mirkļa iedegās gaismas. Es samiedzu acis.
Strāva.
Vilciens izrādījās vieglais metro, kas nebija paredzēts daudziem pasažieriem. Tā aizmugurē melniem burtiem bija rakstīts: SAIONAS AUTOMĀTISKĀ TRANSPORTA SISTĒMA. Vagoni bija balti, un uz durvīm bija redzami Saionas simboli. Tajā pašā brīdī, kad paskatījos, durvis atvērās un vagonos iedegās gaisma. Laipni lūgti vilcienā! Skārletas Bērnišas balss sacīja. Šis vilciens aties pēc trim minūtēm. Galapunkts: Saionas Londonas citadele.
Izdzīvojušie sabira vagonos, atviegloti uzelpojot un pametot improvizētos ieročus uz perona. Aizbildnis nekustīgi stāvēja.
- Viņi sapratīs. Mana balss izklausījās gurda. Viņi sapratīs, ka vilcienā ir nepareizie cilvēki. Mūs gaidīs.
- Un tu stāsies viņiem pretī. Tāpat kā visam.
Viņš nolaida mani zemē, taču vaļā nelaida. Aizbildņa plaukstas kļāvās man pie gūžām. Pacēlu skatienu. Paldies! es sacīju.
- Tev nav man jāpateicas par savu brīvību. Tev uz to ir tiesības.
- Tev tāpat.
- Tu man devi manu brīvību, Peidža. Aizritēja divdesmit gadi, līdz es saņēmu spēkus, lai mēģinātu to atgūt. Par to man jāpateicas tev un vienīgi tev.
Atbilde ieķērās man rīklē. Vilcienā iekāpa vēl daži cilvēki; viņu vidū bija arī Nele un Čārlzs. Mums jākāpj iekšā, es sacīju.
Aizbildnis neatbildēja. īsti nezināju, kas bija noticis pēdējos sešos mēnešos vai kaut kas no tā vispār bija bijis pa īstam taču mana sirds bija pilna, mana āda dega, un es nebaidījos. Vairs ne. Ne no viņa.
Atskanēja tāli, it kā pērkona dārdi. Vēl viena mīna. Vēl viena bezjēdzīga nāve. Tunelī iesteberēja Zeks, Nadīne un Džekss; viņi balstīja pusnemaņā slīgstošo Danī. Peidža, tu nāksi? Zeks jautāja.
- Kāpiet iekšā! Es tūlīt.
Viņi iekāpa vagonā netālu no vilciena gala. Džeksons durvīs atskatījās uz mani.
- Mēs vēl parunāsimies, manu sapņotāj, Džekss sacīja.
- Mēs parunāsimies, kad atgriezīsimies.
Viņš nospieda pogu vagonā, un durvis aizvērās. Nākamajā vagonā klupšus krišus ielēca kāds nereģis un zīlnieks; vienam no viņiem bija asiņains krekls. Viena minūte līdz atiešanai. Lūdzu, iekārtojieties ērti! Aizbildnis apskāva mani ciešāk.
- Cik savādi, viņš bilda, ka tas ir tik grūti.
Pētīju viņa seju. Vīrieša acis nespodri vizēja.
- Tu nebrauksi, es sapratu. Vai ne?
- Nē.
Atskārsme bija gausa kā mijkrēslis, kas sakļaujas ap zvaigzni. Apjautu es arī nebiju gaidījusi, ka Aizbildnis brauks līdzi. Tikai pēdējās stundas biju uz to cerējusi. Kad bija par vēlu. Un nu viņš devās prom. Vai palika. No šī brīža es biju viena. Un biju brīva savā vientulībā.
Viņa degungals pieskārās manējam. Manī riesās lēnas, saldas sāpes, un es nezināju, ko lai dara. Aizbildnis nenovērsās no manas sejas, taču es nodūru acis. Raudzījos lejup uz mūsu rokām; uz refaīta lielajām plaukstām, ko sedza cimdi, noslēpjot raupjo ādu, un uz manām bālajām rokām ar zilām asinsvadu upēm. Maniem nagiem, kas vēl aizvien krāsojās violeti.
- Brauc mums līdzi, es sacīju. Kakls sāpēja, un lūpas karsti kaisa. Brauc līdzi… brauc man līdzi. Uz Londonu.
Viņš bija mani noskūpstījis. Viņš bija mani gribējis. Varbūt gribēja joprojām.
Bet starp mums nekas nebija iespējams. Un skatiens viņa acis teica, ka ar to vien, ka viņš mani grib, nepietiek.
- Es nevaru doties uz citadeli. Viņš pārlaida īkšķi man pār lūpām. Bet tu vari. Tu vari atgriezties savā dzīvē, Peidža. Tāda iespēja ir viss, ko tev novēlu.
- Tas nav tas, ko es vēlos.
- Ko tu vēlies?
- Nezinu. Gribu tikai, lai tu būtu ar mani.
Nekad nebiju šos vārdus izteikusi skaļi. Tagad, kad jau varēju sajust brīvības garšu, man gribējās, lai viņš tajā ar mani dalās.
Bet Aizbildnis nevarēja manis dēļ mainīt savu dzīvi. Un es nevarēju upurēt savējo, lai būtu kopā ar viņu.
- Man tagad jāizdzen no ēnām Našira. Viņš piespieda pieri pie manējās. Ja spēšu viņu aizvilināt no šejienes, varbūt pārējie dosies prom paši. Varbūt viņi mitēsies. Arktūrs atvēra acis, iededzinot šos vārdus man prātā. Ja es nekad neatgriezīšos ja tu mani vairs nekad neredzēsi -, tas nozīmēs, ka viss ir kārtībā. Es būšu viņu piebeidzis. Bet, ja atgriezīšos, tas nozīmēs, ka man nav izdevies. Ka vēl draud briesmas. Un tad es tevi uzmeklēšu.