- Džuliāns.
Viņš nešķita nobijies. Tikai kluss. Peidža, es sacīju. Pilnu vārdu labāk neminēt. Nokremšļojos, lai iztīrītu sauso rīkli. No kura Iecirkņa tu esi?
- IV-6
- 1-4.
- Baltā Saistītāja teritorija. Es pamāju ar galvu. Kura daļa?
- Soho, es atbildēju. Ja pateikšu, ka esmu no Sevendaialsas, viņš zinās, ka esmu viena no Džeksona tuvajām un dārgajām līdzgaitniecēm.
- Es tevi apskaužu. Man būtu paticis dzīvot centrā.
- Kāpēc?
- Sindikāts tur ir spēcīgs. Manā sektorā nekas liels nenotiek. Pareģis runāja klusi. Vai tu devi kādu iemeslu sevi arestēt?
- Nogalināju zemsargu. Man sāpēja rīkle. Un tu?
- Sanāca maza nesaprašanās ar vienu tipu no Sardzes. īsi sakot, viņa vairs nav starp dzīvajiem.
- Bet tu esi pareģis. Vairums reģu pret pareģiem zīlnieku paveidu izturējās ar nicinājumu. Tie, tāpat kā visi zīlnieki, ar gariem sazinājās ar priekšmetu palīdzību; pareģu gadījumā bija vajadzīgs kaut kas atstarojošs. Džekss kaislīgi ienīda zīlniekus (“zīļnieki, pie velna, sauc viņus par zīlniekiem”). Ja tā padomā, praviešus ari.
Džuliāns, šķiet, nolasīja manas domas. Tu domā, ka pareģi nespēj nogalināt?
- Ne jau ar gariem. Tu nespētu kontrolēt pietiekami lielu baru.
- Tu labi pazīsti reģus. Viņš paberzēja rokas. Tev taisnība. Es viņu nošāvu. Tas viņiem neliedza mani arestēt.
Es neatbildēju. No griestiem man matos pilēja ledains ūdens un tecēja lejā pa degunu. Vairums pārējo ieslodzīto klusēja. Kāds zēns šūpojās turp un atpakaļ uz papēžiem.
- Tev ir savāda aura. Džuliāns pavērās manī. Nevaru saprast, kas tu tāda esi. Es teiktu, ka orākuls, bet…
- Bet?
- Sen neesmu dzirdējis par sieviešu dzimtas orākuliem. Un nedomāju, ka tu būtu sibilla.
- Es esmu akultomante.
- Ko tu dari dur ar adatu?
- Kaut kā tamlīdzīgi.
Ārā atskanēja būkšķis un šaušalīgs kliedziens. Visas sarunas aprāvās.
- Tas ir trakais. Runātājs bija vīrietis; viņš izklausījās nobijies. Te taču neielaidīs berzerku, ko?
- Tādu berzerku nemaz nav, es iebildu.
- Vai tad neesi lasījusi “Par nopelniem”?
- Jā. Tas ir hipotētisks tips.
Viņš neizskatījās atvieglots. Iedomājoties par pamfletu, man tyuva tik auksti kā vēl nekad. Tas varētu būt jebkur, jebkādās rokās citadeles vismusinošākā pamfleta pirmizdevums ar svaigām piezīmēm un detaļām par sazināšanās iespējām. Ja es nepazītu autoru, nemūžam nebūtu neko tādu dabūjusi.
- Mūs atkal spīdzinās. Čukstētāja auklēja lauzto roku.
- Viņi kaut ko grib. Mūs nelaistu laukā tāpat vien.
- No kurienes?
- No Tauera, stulbene! No turienes, kur sabijām divus pēdējos gadus.
- Divus? Stūrī ieskanējās pa pusei histēriski smiekli.
- Saki deviņus. Deviņus gadus. Atkal smiekli, šoreiz ķiķinoši.
Deviņi gadi. Cik mums zināms, aizturētajiem bija divas iespējas pievienoties NSD vai arī tikt nonāvētiem. Nebija vajadzības uzglabāt cilvēkus. Kāpēc deviņus? es pajautāju. Stūrī valdīja klusums. Pēc mirkļa ierunājās Džuliāns.
- Vai vēl kāds prāto par to, kāpēc neesam miruši?
- Visus pārējos nogalināja. Tagad ierunājās kāds cits.
- Esmu te jau vairākus mēnešus. Visi pārējie reģi no mana spārna dabūja cilpu. Klusums. Mēs esam izvēlēti kaut kam citam.
- SciSORS, kāds iečukstējās. Mēs būsim izmēģinājuma trusīši, vai ne? Ārsti grib sagriezt mūs gabalos.
- Te nav SciSORS, es iebildu.
Ilgu laiku valdīja klusums, ko pārtrauca tikai plaukstreģes gaužās raudas. Šķiet, viņa nespēja rimties. Beidzot Karls uzrunāja čukstētāju: Tu teici, ka viņi noteikti kaut ko gribot, šņācēj. Kas tas varētu būt?
- Jebkas. Mūsu redze.
- Mums nevar atņemt redzi, es sacīju.
- Izbeidz! Tev tādas nemaz nav. Viņi negribēs nespējīgus reģus.
Es apspiedu vēlmi salauzt ari viņas otru roku.
- Ko viņa izdarīja ar biezumreģi? zīlniece drebēja. Viņa acis… šī pat nepakustējās!
- Nu, es domāju, ka mūs visus noteikti nogalinās, Karls sacīja tā, it kā nespētu pat iztēloties, kāpēc pārējie tā satraucas. Viņa balss vairs nebija tik ļoti aizsmakusi. Es cilpas vietā labāk gribētu jebko citu; vai tad jūs ne?
- Cilpu mēs vēl varam dabūt, es aizrādīju.
Viņš apklusa.
Kāds cits zēns, tik bāls, ka izskatījās, it kā flukss būtu izdedzinājis viņam no dzīslām asinis, sāka elsot. Viņa deguns bija nosēts vasarraibumiem. Iepriekš nebiju viņu pamanījusi; viņam nebija jūtama nekāda aura. Kas šī ir par vietu? Zēns tik tikko spēja parunāt. Kas… kas jūs tādi esat?
Džuliāns uzmeta viņam skatienu. Tu esi nereģis, viņš sacīja. Kāpēc tevi paņēma?
- Nereģis?
- Droši vien kļūdījās. Orākuls izklausījās garlaikots.
- Viņu vienalga tāpat nogalinās. Tev nepaveicās, sīkais.
Izskatījās, ka zēns tūlīt paģībs. Viņš uzlēca kājās un sāka raustīt restes.
- Man te nav jābūt. Es gribu mājās! Es neesmu pretdabiskais, neesmu! Viņš gandrīz raudāja. Man žēl, man žēl par to akmeni!
Es aizspiedu viņam muti ar plaukstu. Izbeidz! Daži sāka viņu lamāt. Gribi, lai viņa tevi ari nopeilē, vai?
Puika trīcēja. Es minēju, ka zēnam ir kādi piecpadsmit gadi, bet viņš bija vārgs piecpadsmitgadnieks. Biju spiesta atcerēties citus laikus tos laikus, kad jutos nobijusies un viena.
- Kā tevi sauc? mēģināju izklausīties maigi.
- Sebs. S-Sebs Pirss. Viņš sakrustoja rokas, cenzdamies izskatīties mazāks. Vai jūs… vai jūs visi esat… pretdabiskie?
- Aha, un, ja tu neaizvērsi savas žaunas, tad mēs pretdabiski izdarīsimies ar taviem iekšējiem orgāniem, kāds paņirgājās. Sebs sarāvās.
- Nē, nekā tamlīdzīga, es mierināju. Es esmu Peidža. Šis ir Džuliāns.
Džuliāns tikai pamāja. Izskatījās, ka runāšanās ar nereģi ir mans pienākums. No kurienes tu esi, Seb? es pajautāju.
- No III Iecirkņa.
- No apļa, Džuliāns noteica. Forši!
Sebs novērsās. Viņam no aukstuma drebēja lūpas. Zēns noteikti domāja, ka mēs viņu sakapāsim gabalos un okultā neprātā peldēsimies viņa asinīs.
Aplis bija tur, kur es mācījos vidusskolā, tā dēvēja kādu ielu III Iecirknī. Pastāsti mums, kas notika, es mudināju.
Zēns uzmeta skatienu pārējiem. Es nespēju viņam pārmest par baidīšanos. Puikam jau kopš brīža, kad viņš iemācījās runāt, bija borēts, ka reģi ir visa pasaules ļaunuma sakne, un nu viņš bija cietumā kopā ar tiem. Viens no sestklasniekiem ielika manā somā kontrabandu, Sebs sacīja. Iespējams, tas bija kristāls visbiežāk sastopamā nūma melnajā tirgū. Skolas direktors ieraudzīja, kā klasē mēģinu to viņam atdot. Viņš domāja, ka esmu to dabūjis no kāda mangotāja. Viņi izsauca skolas sardzi, lai mani pārbauda.
Pavisam noteikti kādu Saionas darbinieku bērns. Ja skolā bija pašiem sava sardze, tad viņa ģimene laikam bija astronomiski bagāta.
- Vajadzēja vairākas stundas, lai viņus pārliecinātu, ka mani iegāza. Mājās gāju pa īsāko ceļu. Sebs norija siekalas. Uz stūra stāvēja divi vīri sarkanā. Mēģināju paiet garām, bet viņi mani izdzirdēja. Viņiem bija maskas. Nezinu, kāpēc, bet es ņēmu kājas pār pleciem. Biju nobijies. Tad dzirdēju šāvienu un… man šķiet, ka es noģību. Un tad man bija slikti.