Es prātoju, kā flukss iedarbojas uz nereģiem. Šķita loģiski, ka parādās fiziskie simptomi vemšana, slāpes, neizskaidrojamas šausmas -, bet ne fantasmagorija. Tas ir briesmīgi, es sacīju. Esmu pārliecināta, ka tas viss ir šausmīga kļūda. Es patiešām arī biju pārliecināta. Tādam labi audzinātam nereģu bērnam kā Sebs te noteikti nevajadzētu atrasties.
Sebs izskatījās iedrošināts. Tad jau man ļaus iet mājās.
- Nē, Džuliāns atbildēja.
Es saausījos. Soļi. Pleione bija atgriezusies. Viņa atvēra durvis, satvēra tuvāko cietumnieku un ar vienu roku uzrāva viņu kājās. Sekojiet man. Atcerieties noteikumus.
Mēs pa divviru durvīm izgājām no ēkas; čukstētājs veda zīlnieci. Es iztrūkos, kad pienācām pie karātavām varbūt te patiešām bija Tauers taču Pleione pagāja tām garām. Man nebija ne jausmas, ko viņa izdarīja ar biezumreģi un kas tas pirmīt bija par kliedzienu, bet jautāt es negrasījos. Galvu uz leju, acis vaļā. Arī šeit tas būs mans likums.
Mūs veda pa tukšām, gāzes laternu izgaismotām ielām, kas slapji zvīļoja pēc lietusgāžu plosītas nakts. Džuliāns panācās man blakus. Mums ejot tālāk, ēkas kļuva augstākas, taču debesskrāpji tie nebija. Šīs būves nepavisam nelīdzinājās debesskrāpjiem. Šejienes mājas bija vecas un nepazīstamas, celtas tolaik, kad cilvēkiem bija citāda gaume. Akmens sienas, koka durvis, piesātināti sarkanos un ametista toņos greznoti logi ar svinā ietvertām rūtīm. Kad pagriezāmies ap pēdējo stūri, mūsu acīm pavērās aina, kuru es nekad neaizmirsīšu.
Iela mūsu priekšā bija savādi plata. Nekur nemanīja nevienu automašīnu; no viena ielas gala līdz otram redzēja tikai noplukušus mitekļus, kas līkumu līkumiem greizi rindojās ielas malās. Finiera sienas balstīja rievota skārda loksnes. Šīs nelielās pilsētiņas malās slējās lielākas ēkas. Tām bija smagas koka durvis, augsti logi un visādi izrobojumi kā Viktorijas laika pilim. Tās man tik ļoti atgādināja Taueru, ka bija jānovēršas.
Vairākas pēdas no tuvākās būdas uz atklātas brīvdabas skatuves stāvēja daži slaidi stāvi. Tiem apkārt bija saliktas sveces, kas izgaismoja maskotas sejas. Zem skatuves dēļiem dziedāja vijole. Reģu mūzika; tāda, ko spētu izpildīt tikai čukstētājs. Uz viņiem raudzījās plašs skatītāju loks. Ikvienam no tiem bija sarkana tunika un melna veste.
It kā būtu gaidījuši vienīgi mūsu ierašanos, uz skatuves stāvošie sāka dejot. Tie visi bija gaišreģi; patiesībā visi te bija gaišreģi dejotāji, skatītāji, visi. Es vēl nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz reģu mierīgi atrodamies vienuviet. Ap skatuvi bija sapulcējušies savi simt skatītāji.
Tā nebija nekāda slepena tikšanās pazemes tunelī. Tas nebija Hektora nežēlīgais sindikāts. Šis te bija kas cits. Kad Sebs pasniedzās pēc manas rokas, es ļāvu to satvert.
Izrāde dažas minūtes turpinājās. Ne visi skatītāji vēroja uz skatuves notiekošo. Daži sarunājās, citi izsvilpa dejotājus. Biju pārliecināta, ka dzirdēju izskanam vārdu “gļēvuļi”. Pēc dejas kāda melnā triko tērpusies meitene uzkāpa uz paaugstinājuma. Viņas tumšie mati bija atglausti atpakaļ un sasprausti mezglā, bet seju klāja zeltaina maska ar spārniem. Mirkli viņa stāvēja stingi kā stikls, tad nolēca no paaugstinājuma un saķēra divas garas, sarkanas drapērijas, kas bija nomestas no kulisēm. Apvijusi ap tām rokas un kājas, meitene uzkāpa divdesmit pēdu augstumā un, atkal atritinājusi audumu, ieņēma pozu. Vingrotāja izpelnījās šķidrus aplausus.
Manas smadzenes joprojām bija narkotiku apdullinātas. Vai tas būtu kāds reģu kults? Biju dzirdējusi vēl dīvainākas lietas. Es piespiedu sevi pētīt ielu. Viens nu bija skaidrs: te nebija SaiLo. Te vispār nekas neliecināja par Saionas esamību.
Lielas, senas ēkas, publiskas uzstāšanās, gāzes lampas un bruģēta iela bija tā, it kā mēs būtu patinuši atpakaļ laiku.
Es skaidri zināju, kur atrodos.
Ikviens bija dzirdējis par zudušo Oksfordas pilsētu. Tā bija dala no Saionas skolu programmas. 1859. gada rudeni uguns bija nopostījusi universitāti. Pārpalikušās drupas klasificēja kā A tipa ierobežotas pieejas sektoru. Nevienam nebija atļauts tur spert kāju, jo pastāvēja bažas, ka tajā ir kaut kāds nedefinējams piesārņojums. Saiona Oksfordu vienkārši izdzēsa no kartēm. Džeksona piezīmēs biju lasījusi, ka 2036. gadā kāds bezbailīgs žurnālists no Roaring Boy esot mēģinājis turp doties, draudot uzrakstīt publisku atmaskojumu, bet snaiperi nodzinuši viņa mašīnu no ceļa, un žurnālists vairs nekad neesot redzēts. Arī par peniju nopērkamais Roaring Boy nozuda tikpat žigli. Avīze pārlieku bieži bija mēģinājusi atklāt Saionas noslēpumus.
Pleione pagriezās un palūkojās uz mums. Tumsā bija grūti saskatīt sievietes seju, taču viņas acis dega kā degušas.
- Blenzt šeit neklājas, viņa aizrādīja. Jums nevajadzētu nokavēt svinīgo uzrunu.
Taču mēs nespējām neskatīties uz dejotājiem. Sekojām savai pavadonei, bet viņa nevarēja mūs piespiest neskatīties.
Mēs soļojām nopakaļ Pleionei, līdz nonācām pie milzīgiem vītiem dzelzs vārtiem. Tos atslēdza divi vīri, un viņi abi atgādināja mūsu pavadoni: tās pašas acis, tā pati satina āda, tās pašas auras. Pleione cēlā gaitā pagāja abiem garām. Sebs jau metās zaļgans. Šķērsojot ēkas pagalmu, es turēju zēna roku. Šim nereģim man nevajadzētu neko nozīmēt, bet viņš šķita pārāk ievainojams, lai atstātu viņu vienu. Zīlniecei lija asaras. Tikai orākuls knibināja pirkstu kauliņus un izskatījās bezbailīgs. Ejot mums pievienojās vēl vairākas baltās drānās tērptu jaunpienācēju grupas. Vairums izskatījās nobijušies, bet daži šķita pacilāti. Pievienojoties pārējiem, mūsu grupa saspiedās ciešāk.
Mūs sadzina barā kā ganāmpulku.
Iegājām garā, plašā telpā. No grīdas līdz griestiem slējās olīvzaļi plaukti, kuros rindojās skaistas, vecas grāmatas. Vienā sienā bija vienpadsmit vitrāžām rotāti logi. Iekārtojums bija klasisks; grīdu klāja diagonāli ieklāti raupja tēsuma akmeņi. Gūstekņi saspiedās rindās. Es stāvēju starp Džuliānu un Sebu; visi mani jutekļi raidīja trauksmes signālus. Arī Džuliāns bija saspringts. Viņa acis klīda no viena balti tērptā gūstekņa pie cita, mērojot tos ar skatienu. Te bija īsts tīģelis: visdažādākie reģi no pareģiem un gaišreģiem līdz medijiem un sensoriem.
Pleione bija mūs pametusi. Tagad viņa stāvēja uz pjedestāla kopā ar astoņiem citiem laikam saviem refaītu biedriem. Mana sestā maņa ietrīsējās.
Kad bijām sapulcējušies, telpā iestājās nāves klusums. Kāda sieviete panācās uz priekšu. Un tad viņa sāka runāt.
4.LEKCIJA PAR ĒNU [4]
Laipni lūgti I Šeolā!
Runātāja bija aptuveni sešarpus pēdas gara. Viņai bija nevainojami simetriski vaibsti: garš, taisns deguns, augsti vaigukauli, dziļi iegrimušas acis. Sveču gaisma atmirdzēja viņai matos un meta atspulgus uz vizošās ādas. Sieviete bija ģērbusies melnā tāpat kā pārējie, bet uz piedurknēm un tērpa sānos bija zelta drānas ielaidumi.
- Es esmu Našira Sargasa. Balss bija vēsa un dobja. Esmu refaitu cilts asinsvaldniece.
- Vai tas ir joks? kāds iečukstējās.
- Kuš! iešņācās cits.
- Vispirms man jāatvainojas par to, ka jūsu laiks šeit aizsākās tik mokpilni īpaši, ja vispirms tikāt nometināti Tauerā. Vairums gaišreģu, kad viņus uzaicina mūsu rindās, uzskata, ka viņiem izpildīs nāvessodu. Mēs izmantojam Fluxion 14 tāpēc, lai ceļš uz I Šeolu noritētu droši un nesarežģīti. Pēc medikamentu ievadīšanas jūs ievietoja vilcienā, aizveda uz aizturēšanas telpām un tur novēroja. Jūsu apģērbs un citas jums piederošās lietas ir konfiscētas.