Klausoties es pētīju sievieti, raudzīdamās ēterā. Viņas aura nelīdzinājās nekam jebkad agrāk justam. Es vēlējos spēt to ieraudzīt. Šī aura bija tāda, it kā viņa būtu paņēmusi daudzus dažādus auru veidus un izkalusi no tiem vienu savādu enerģijas lauku.
Bet tai piemita arī vēl kas cits. Tāds kā saltums. Vairums auru izstaroja maigu, siltu signālu, it kā tu būtu pagājis garām sildītājam, bet no šīs man pārskrēja šermuļi.
- Saprotu, ka jūtaties pārsteigti, redzot šo pilsētu. Varbūt zināt, ka tā ir Oksforda. Jūsu valdība noliedza tās eksistenci pirms diviem gadsimtiem pirms jūs visi bijāt piedzimuši. Runāja, ka pēc ugunsgrēka te esot izveidota karantīnas zona. Tie bija meli. To norobežoja tāpēc, lai te varētu apmesties mēs refaīti.
Mēs ieradāmies pirms diviem gadsimtiem, 1859. gadā. Jūsu pasaule bija nonākusi līdz tam, ko mēs dēvējam par “ētera slieksni”. Sieviete pētoši paraudzījās mūsu sejās.
- Vairums no jums ir gaišreģi. Jūs saprotat, ka mums visapkārt pastāv jutīgi gari, kuri ir pārlieku gļēvi vai pārlieku spītīgi, lai dotos galīgajā nāvē ētera sirdī. Jūs ar tiem varat sazināties, un tie par atbildi jūs vadīs un aizsargās. Taču šādai saiknei ir sava cena. Kad miesiskajā pasaulē klīstošu garu kļūst par daudz, ēterā rodas dziļas plaisas. Kad šīs plaisas izplešas pārāk platas, ētera slieksnis salūst.
Kad zemes slieksnis salūza, zeme atklājās augstākai dimensijai, kuru sauc par nēterpasauli un kurā mājojam mēs. Tagad mēs esam ieradušies te. Našira nolaida skatienu uz mūsu gūstekņu rindu. Jūs, cilvēki, esat pieļāvuši daudz kļūdu. Jūs piebāzāt savu auglīgo zemi ar līķiem, uzvēlāt tai klīstošu garu nastu. Tagad tā pieder refaītiem.
Es paskatījos uz Džuliānu un ieraudzīju viņa acīs spoguļojamies tās pašas izbailes, ko jutu pati. Šī sieviete noteikti bija traka.
Telpā iestājās klusums. Našira Sargasa bija piesaistījusi visu uzmanību.
- Mana tauta refaīti visi ir gaišreģi. Mūsu vidū nav nereģu. Kopš radās plaisa starp mūsu pasaulēm, mēs esam spiesti dalīt nēterpasauli ar kādu parazītisku sugu, ko sauc par emītiem. Emīti ir bezprāta dzīvnieciski radījumi, kas kāro pēc cilvēku miesas. Ja nebūtu mūsu, tie būtu pārkāpuši pār slieksni. Tie būtu atnākuši pēc jums.
Ķerta! Viņa bija ķerta.
- Jūs visus aizturēja mūsu labā strādājošie cilvēki. Viņus sauc par sarkanajiem mundieriem. Našira norādīja uz ļaužu rindu bibliotēkas dibenplānā; tie visi bija ģērbušies koši sarkanās drānās. Mēs kopš ierašanās savā paspārnē esam ņēmuši daudz cilvēku. Apmaiņā pret aizsardzību esam izveidojuši soda bataljonu un apmācām jūs iznīcināt emītus un aizsargāt “dabiskos” iedzīvotājus. Šī pilsēta tām radībām ir kā bāka, kas tās aizvilina prom no pārējās miesiskās pasaules. Kad emīti te ielaužas, tiek izsaukti sarkanie mundieri, un viņiem tie ir jāiznīcina. Par ielaušanos brīdina sirēnas. Uzbrukumu laikā pastāv liels kāda sakropļošanas risks.
Un vēl, es domāju, pastāv liels risks, ka šis viss notiek tikai manā galvā.
- Šādu likteni mēs jums piedāvājam kā alternatīvu tam, ko piedāvātu Saiona: nāvi pakarot vai nosmacējot. Vai, kā daži jau ir pieredzējuši, ilgu cietumsodu tumšā Tauera cellē.
Rindā aiz manis kāda meitene sāka šņukstēt. Abās pusēs stāvošie viņu kušināja.
- Protams, mums nav noteikti jāstrādā kopā. Našira soļoja gar priekšējo rindu. Ieradušies šajā pasaulē, mēs redzējām, ka tā ir ievainojama. Tikai neliela daļa jūsējo ir gaišreģi, un vēl mazāk ir to, kuru spējas ir kaut nedaudz noderīgas. Mēs būtu varējuši uzlaist jums emītus. Tāda rīcība būtu bijusi attaisnojama, ņemot vērā to, ko esat nodarījuši šai pasaulei.
Sebs žņaudzīja manu roku. Man ausis klusītēm zvanīja.
Tas bija absurdi. Kaut kāds slikts joks. Vai smadzeņu drudzis. Jā, tas noteikti bija smadzeņu drudzis. Saiona mēģināja mūs piespiest domāt, ka esam sajukuši prātā. Varbūt mēs bijām ari.
- Bet mūs pārņēma līdzjūtība. Mums kļuva jūsu žēl. Vienojāmies ar jūsu valdniekiem un sākām darbu šajā saliņā. Mums atdeva šo pilsētu, kuru nosaucām par I Šeolu, un ik pa desmit gadiem atsūtīja noteiktu skaitu gaišreģu. Mūsu primārais avots bija un joprojām ir Londona. Tieši šī pilsēta septiņas desmitgades attīstīja Saionas drošības sistēmu. Saiona ir ievērojami palielinājusi iespējas gaišreģus atpazīt, pārvietot un rehabilitēt jaunā sabiedrībā, šķirti no tā sauktajiem nereģiem. Par to esam devuši zvērestu neiznīcināt jūsu pasauli. Tā vietā mēs plānojam pārņemt vadības grožus.
Nebiju pārliecināta, ka saprotu sievietes teikto, bet viens nu bija skaidrs: ja viņa teica taisnību, tad Saiona bija tikai marionešu valdība. Pakalpiņi. Un tā bija mūs pārdevusi.
Nevarētu teikt, ka tas būtu īpaši pārsteidzoši.
Meitene aizmugurējā rindā vairs nespēja izturēt. Izgrūdusi aizžņaugtu kliedzienu, viņa metās uz durvīm.
Pret lodi viņai nebija nekādu izredžu.
Visapkārt izvirda kliedzieni. Bēglei izvirda asinis. Seba nagi iecirtās man plaukstā. Šajā haosā viens no refaītiem paspēra soli uz priekšu.
- KLUSUMU.
Troksnis vienā mirklī mitējās.
Meitenes matos izplūda asinis. Viņas acis bija vaļā, sejā vēl kavējās pirmsnāves izteiksme satraukta, izbiedēta.
Slepkava bija sarkanā ģērbies cilvēks. Viņš ielika revolveri atpakaļ maksti un sakrustoja rokas aiz muguras. Divas viņa kolēģes satvēra mirušo aiz rokām un izvilka ārā. Vienmēr gadās kāds dzeltenais mundieris, viena sacīja tik skaļi, lai visi dzirdētu.
Marmora grīda bija notraipīta. Našira bezkaislīgi paskatījās uz mums.
- Ja vēl kāds vēlētos bēgt, tagad ir īstais brīdis. Neraizējieties kapā mēs vietu izbrīvēsim.
Neviens nepakustējās.
Klusumā es uzdrošinājos pamest skatienu uz paaugstinājumu. Tad paskatījos vēlreiz. Viens no refaītiem lūkojās uz mani.
Viņš laikam mani bija vērojis jau ilgāku laiku. Skatiens bija iezīdies man acīs, it kā viņš būtu gaidījis, kad paskatīšos, gaidījis, kad manīs pazibam kādu pretestību. Viņa āda bija tumša medus krāsā, tā izcēla dzeltenās acis ar smagajiem plakstiem. Šis refaīts bija garākais no pieciem vīriešiem, ar raupjiem, brūniem matiem, ģērbies melnās, izšūtās drēbēs. Ap viņu vijās savāda, maiga aura, ko nomāca pārējās telpā esošās. Viņš bija reizē visskaistākais un visbriesmīgākais radījums, kādu jebkad biju uzlūkojusi.
Man sažņaudzās iekšas. Žigli nolaidu acis. Vai mani nošaus par to vien, ka paskatījos?
Našira turpināja runāt, soļodama šurpu turpu gar rindām. Gadu gaitā gaišreģi ir ievērojami pieņēmušies spēkā. Jūs esat raduši izdzīvot. Jau tas vien, ka stāvat šeit un esat tik ilgi izvairījušies no gūsta, liecina par jūsu spēju pielāgoties. Ir pierādījies, ka jūsu spējas ir nenovērtējamas cīņā par emītu noturēšanu drošā attālumā. Tāpēc mēs desmit gados savācam tik daudzus no jums, cik vien iespējams, un turam Tauerā līdz pārvešanai no Saionas. Šīs desmitgades ražas mēs dēvējam par Kaulu ražām. Šī ir XX Kaulu raža.
Jums saskaņā ar noteikto kārtību piešķirs identifikācijas numurus. Tiem, kuri ir gaišreģi, tagad nozīmēs refaītu uzraugu. Viņa norādīja uz saviem biedriem. Jūsu uzraugs būs jūsu saimnieks. Viņš vai viņa pārbaudīs jūsu spējas un noteiks jūsu vērtību. Ja kāds izrādīs gļēvumu, jums piešķirs dzeltenu tuniku tādu kā gļēvuļiem. Tiem, kuri ir nereģi, tas ir, tiem nedaudzajiem, kuriem nav ne jausmas, par ko es runāju, viņa piemetināja, būs jāstrādā mūsu mitekļos. Jākalpo mums.