Šķita, ka Sebs vispār neelpo.
- Ja neizturēsiet pirmo pārbaudi vai arī divreiz izpelnīsieties dzelteno tuniku, jūs nonāksiet virsuzrauga rokās, kurš jūs iedīdīs par aktieriem. Aktieru darbs ir izklaidēt mūs un mūsu darbiniekus.
Apsvēru izvēli: būt par cirka ērmu vai jauniesaucamo. Man iedrebējās lūpas un brīvā roka savilkās dūrē. Biju iztēlojusies daudzus reģu arestēšanas iemeslus, taču ne jau kaut ko šādu!
Cilvēku tirdzniecība. Nē, reģu tirdzniecība. Saiona bija mūs atsūtījusi vergot.
Daži jau raudāja, citi stinga šausmās. Našira, šķiet, to neievēroja. Viņa pat nepamirkšķināja acis, kad tā meitene nomira. Viņa vispār nemirkšķināja acis.
- Refaīti nepiedod. Tie, kuri pielāgosies sistēmai, tiks atalgoti. Tie, kuri nepielāgosies, tiks sodīti. Neviens no mums to nevēlas, bet, ja izrādīsiet mums necieņu, tad cietīsiet. Šī tagad ir jūsu dzīve.
Sebs paģība. Mēs ar Džuliānu viņu balstījām, bet zēns bija gluži ļengans.
Visi deviņi refaīti nokāpa no saviem paaugstinājumiem. Manas acis palika nodurtas.
- Šie refaīti ir pieteikušies par uzraugiem, Našira paziņoja. Viņi izlems, kurus no jums ņemt.
Septiņi no deviņiem sāka staigāt pa telpu starp rindām. Pēdējais tas pats, uz kuru biju skatījusies, palika kopā ar Naširu. Neuzdrošinājos pamest aci uz Džuliānu, bet čukstus viņam sacīju: Tas nevar būt.
- Paskaties uz viņiem! Puisis tik tikko kustināja lūpas. Es viņu sadzirdēju tikai tāpēc, ka mēs bijām tik cieši piespiedušies pie Seba sāniem. Tie nav cilvēki. Viņi ir no kaut kurienes citurienes.
- Domā, no tās “nēterpasaules”? Es aizvēru muti, kad garām gāja refs, bet tad turpināju: Ēters ir vienīgā cita dimensija. Un punkts.
- Ēters pastāv līdzās miesiskajai telpai mums apkārt, nevis kaut kur ārpusē. Šis te ir kas vairāk.
Manī uzmutuļoja drudžaini smiekli. Saiona ir sajukusi prātā.
Džuliāns neatbildēja. Telpas otrā pusē kāda refaīte saņēma Karla elkoni. XX-59-l, viņa sacīja, es uz tevi piesakos. Ceļā uz pjedestālu Karls norija siekalas, taču rādīja drošu seju. Kad viņš bija nolikts savā vietā, refaīte atsāka mest lokus kā tāds zaglēns, kas nolūkojis bagātu upuri.
Prātoju, kā tieši mūs izvēlas. Vai tas bija slikti, ka Kārlu izvēlējās tik ātri?
Aizritēja vairākas minūtes. Rindas kļuva retākas. Karlam pievienojās čukstētājs, tagad nodēvēts par XX-59-2. Orākuls devās pie Pleiones; izskatījās, ka viņu visa šī procedūra it nemaz neinteresē. Kāds vīrs ar cietsirdīgu seju aizvilka uz savu paaugstinājumu plaukstreģi. Viņa sāka raudāt un velti vairākas reizes izdvesa: “Lūdzu!” Drīz paņēma Džuliānu. XX-59-26. Viņš uzmeta man skatienu, pamāja un kopā ar jauno uzraugu devās uz paaugstinājumu.
Vēl divpadsmit vārdus nomainīja numuri. Skaitļi pieauga līdz trīsdesmit astoņi. Beidzot mēs palikām astoņi: seši nereģi, viens mēļotājs un es.
Kādam bija mani jāizvēlas. Vairāki refaīti bija mani apskatījuši, cieši nopētot augumu un acis, taču neviens nebija uz mani pieteicies. Kas notiks, ja mani neizvēlēsies?
Mēļotāju sīku zēnu ar daudzās bizltēs sapītiem matiem aizveda Pleione. Trīsdesmit deviņi. Nu es biju vienīgā atlikusī reģe.
Refaīti pavērās Naširā. Viņa uzlūkoja atlikušos. Mana mugura saspringa kā nostiepta stiegra.
Tas, kurš bija mani vērojis, spēra soli uz priekšu. Viņš neko neteica, bet pietuvojās Naširai un pašķieba galvu uz manu pusi. Sievietes acis pazibēja uz mani. Viņa pacēla roku un salieca garo pirkstu. Sievietei rokās, tāpat kā Pleionei, bija melni cimdi. Tādi bija viņiem visiem.
Sebs joprojām bija bezsamaņā. Mēģināju nolaist viņu zemē, bet zēns pieķērās un nelaida mani vaļā. Ievērojis ķibeli, viens no nereģu vīriešiem paņēma zēnu man no rokām.
Visi kā viens noskatījās, kā es šķērsoju marmora grīdu un nostājos abu refaītu priekšā. Tuvumā Našira šķita daudz garāka, bet vīrietis bija vismaz pilnu pēdu garāks par mani.
- Vārds?
- Peidža Mahounija.
- No kurienes tu esi?
- No I Iecirkņa.
- Bet tu neesi tur dzimusi.
Viņi laikam bija redzējuši manu lietu. Esmu no Īrijas, atbildēju. Telpā noviļņoja trīsas.
- No Saionas Belfastas?
- Nē, no Īrijas brīvās daļas. Kāds noelsās.
- Saprotu. Tātad tu esi brīvs gars. Viņas acis šķita bioluminiscentas. Mūs ir ieintriģējusi tava aura. Teic: kas tu esi?
- Nulle, es atbildēju.
No viņas skatiena man kļuva salti.
- Man tev ir labas ziņas, Peidža Mahounija. Našira uzlika roku sava biedra delmam. Tu esi piesaistījusi asinslaulātā uzmanību. Šis ir Mezartīmu Aizbildnis Arktūrs. Viņš ir izlēmis kļūt par tavu uzraugu.
Refaīti saskatījās. Neviens neko neteica, taču viņu auras it kā uzvilnīja.
- Viņš ļoti reti ieinteresējas par kādu cilvēku, Našira ierunājās tik klusā balsī, it kā uzticētu man kādu stingri glabātu noslēpumu. Tev ir ļoti, ļoti paveicies.
Es nejutos kā veiksminiece. Man metās šķērmi.
Asinslaulātais noliecās manu acu augstumā. Viņam bija jānoliecas labi zemu. Es nenovērsos.
- XX-59-40. Viņa balss bija dobja un maiga. Es uz tevi piesakos.
Tātad šis vīrietis būs mans saimnieks. Es ieskatījos viņam tieši acīs, kaut arī tā nevajadzētu darīt. Gribēju iepazīt sava ienaidnieka seju.
Vairs nebija palicis neviens reģis. Našira uzrunāja sešus nereģus. Jūs seši gaidīsiet šeit. Pēc jums atsūtīs kādu, kas jūs aizvedīs uz barakām. Pārējie kopā ar uzraugiem dosies uz saviem mitekļiem. Lai jums visiem veicas, un atcerieties, ka visi šeit pieņemtie lēmumi būs vienīgi jūsu pašu. Es tikai ceru, ka pratīsiet izlemt pareizi.
To pateikusi, viņa pagriezās un aizgāja. Naširai sekoja divi sarkanie mundieri. Es paliku stāvam ar savu jauno uzraugu, nejuzdama it neko.
Arktūrs devās uz durvju pusi. Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi, lai sekoju. Es brīdi kavējos, un viņš apstājās un pagaidīja.
Visi skatījās uz mani. Man griezās galva. Acu priekšā zibēja te sarkans, te balts. Es devos ārā aiz vīrieša.
Torņu smailes skāra pirmie rītausmas stari. Reģi iznāca laukā, sekodami saviem uzraugiem; grupiņās bija pa trim vai četriem. Biju vienīgā, kam bija pašai savs uzraugs.
Arktūrs nostājās man blakus. Pārāk tuvu. Es stīvi izslējos.
- Tev jāzina, ka mēs šeit dienas laikā guļam.
Es neko neatbildēju.
- Vēl tev jāzina, ka neesmu radis pie apakšīmiekiem. Cik jauks apzīmējums cietumniekiem. Ja izturēsi pārbaudījumus, tu dzīvosi pie manis pastāvīgi. Ja ne, būšu spiests tevi padzīt. Un ielas šeit nav nekādas viesmīlīgās.
Es joprojām neko neteicu. Zināju, ka ielas nav viesmīlīgas. Te nevarēja būt neko daudz ļaunāk kā Londonā.
- Tu neesi mēma, viņš sacīja. Runā!
- Nezināju, ka man ir ļauts izteikties bez atļaujas.
- Es tev piešķiršu tādu privilēģiju.
- Man nav nekā sakāma.
Arktūrs mani nopētīja. Viņa acīs kvēloja nāves spelte.
- Mēs esam apmetušies Magdalēnas mītnē. Viņš pagriezās ar muguru pret ausmu. Pieļauju, ka esi gana stipra, lai ietu kājām, meiten.
- Paiet es varēšu, sacīju.
- Labi.
* :: *
Tā mēs devāmies ceļā. Izgājām ārā uz ielas; draudīgā izrāde bija beigusies. Netālu no skatuves pamanīju akrobāti, kura pašlaik locīja somā savus zīdus. Viņas skatiens sastapās ar manējo, bet tad viņa novērsās. Meitenei bija smalkā kartomantes aura. Un ieslodzītās zilumi.