Magdalēnas mītne izrādījās krāšņa celtne. Ēka bija no cita laikmeta, no citas pasaules. Tai bija kapela un zvanu torņi, un slaiki, stikloti logi, kuros versmaini dega lāpu gaisma. Mums tuvojoties, zvans nozvanīja piecas reizes; iegājām iekšā pa nelielām durtiņām. Ejot gar vairākām krustejām, mums palocījās kāds zēns sarkanā tunikā. Es sekoju Arktūram dziļāk iekšā tumsā. Viņš uzkāpa pa kādām akmens vītņu kāpnēm un apstājās pie smagām durvīm, ko atslēdza ar misiņa atslēgu.
- Te, viņš man sacīja, būs tavas jaunās mājas. Dibinātāja tornī.
Es ielūkojos savā cietumā.
Aiz durvīm atklājās plaša, stūraina telpa. Tās iekārtojumu nevarētu nosaukt citādi kā par greznu. Sienas bija baltas, brīvas no krāmiem. Tikai pie vienas karājās vainags ar trim ziediem virs tā un melnbaltu ornamentu apakšā. Izskatījās pēc ieslīpa šaha dēla. Abpus logiem, kas vērās uz pagalmu, nokarājās smagi, sarkani aizkari. Pie krāšņa kamīna stāvēja divi klubkrēsli, un stūri bija iestumta sarkana, zīda spilveniem nokrauta tahta. Tai blakus pie sienas atradās sens pulkstenis. Uz tumša koka rakstāmgalda gramofons spēlēja “Gloomy Sunday", un blakus lepnajai gultai ar baldahīnu stāvēja elegants naktsgaldiņš. Man zem kājām pletās smalki izrakstīts paklājs.
Arktūrs aizslēdza durvis. Pavēros, kā viņš noglabā atslēgu. Es par cilvēkiem zinu maz. Var gadīties, ka tev būs man jāatgādina par savām vajadzībām. Viņš ar pirkstu paklaudzināja pa galdu. Te iekšā ir zāles. Tev ik vakaru jāizdzer viena tablete.
Es neko neteicu, bet žigli pārlūkoju viņa sapņavu. Sena un savāda, laika gaitā aprepējusi. Kā burvju lampa ēterā.
Tas svešinieks 1-4 noteikti bija viens no viņiem.
Jutu, kā vīrieša acis lasa mani, pētot manu auru un cenšoties saprast, ar ko viņš ir ielaidies. Vai ari kādu apslēptu mantu ir uzgājis. To iedomājoties, es sajutu jaunu naida uzplūdu.
- Paskaties uz mani!
Tā bija pavēle. Es pacēlu zodu un ielūkojos viņam acīs. Lai topu nolādēta, ja ļaušu manīt bailes, kādas viņš manī iedveš.
- Tev nepiemīt spēja saredzēt garus, Arktūrs sacīja.
- Šeit tas būs neizdevīgi. Ja vien tev ir kādas iespējas to kompensēt, protams. Varbūt spēcīgāka sestā maņa.
Es neatbildēju. Allaž biju sapņojusi par to, kaut būtu vismaz pa pusei redzīga, tomēr kā biju, tā paliku akla garus neredzēju. Es nespēju saskatīt sīkās gaismiņas ēterā; varēju tikai tās sajust. Džeksons to nekad nebija uzskatījis par trūkumu.
- Vai tev ir kādi jautājumi? Nežēlīgās acis nopētīja ik collu manā sejā.
- Kur es gulēšu?
- Tev tiks sagatavota istaba. Pagaidām gulēsi te. Viņš norādīja uz tahtu. Vai vēl kas?
- Nē.
- Rit es būšu prom. Manā prombūtnē tu drīksti iepazīties ar pilsētu. Katru dienu rītausmā tev jāatgriežas. Ja dzirdi sirēnu, nekavējoties atgriezies šajā istabā. Es zināšu, ja būsi kaut ko nozagusi, kaut kam pieskārusies vai vispār kaut kur iejaukusies.
- Jā, ser.
Tas ser man paspruka gluži nejauši.
- Ieņem šo. Viņš pasniedza kapsulu. Otru ieņem rit vakarā kopā ar pārējām.
Es neņēmu kapsulu. Arktūrs ielēja no karafes glāzi ūdens, uz mani pat nepaskatīdamies. Viņš pasniedza man glāzi un kapsulu. Es aplaizīju lūpas.
- Ja nu es to neieņemšu?
Ilgi valdīja klusums.
- Tā bija pavēle, viņš sacīja. Nevis lūgums.
Mana sirds notrīsēja. Es pavirpināju kapsulu pirkstos. Tā bija olīvkrāsā ar pelēkiem raibumiņiem. Es to noriju. Kapsula bija rūgta.
Viņš paņēma glāzi.
- Vēl kas. Brīvajā rokā Arktūrs sagrāba manu pakausi, pavēršot seju pret sevi. Man pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Mani tu uzrunāsi tikai ar manu titulu: Aizbildnis. Vai saprati?
-Jā-
Es sevi piespiedu to pateikt. Viņš ieskatījās man tieši acīs, kā iededzinot teikto man galvā, un tad atlaida tvērienu. Kad atgriezīšos, mēs uzsāksim tavu apmācību. Arktūrs devās uz durvīm. Saldu dusu!
Nespēju noturēties. Es klusi, rūgti iesmējos.
Viņš pa pusei pagrieza galvu. Redzēju, kā viņa acīs pazūd jebkāda izteiksme. Viņš izgāja ārā, neteicis ne vārda. Atslēga slēdzenē pagriezās.
5.VIENALDZĪBA
PA logu iespīdēja sarkana saule. Gaisma mani atmodināja no dziļa miega. Mutē bija nelāga garša. Mirkli man šķita, ka esmu atkal savā guļamistabā 1-5 prom no Džeksa un prom no darba.
Tad es atcerējos. Kaulu ražas. Refalti. Šāviens un līķis.
Es pavisam noteikti neatrados 1-5.
Miegā nogrūstie spilveni mētājās uz grīdas. Piecēlos sēdus, lai paskatītos apkārt, un paberzēju stīvo sprandu. Man smeldza krusti un sāpīgi dunēja galvā. Bija sākušās manas “paģiras”, kā to dēvēja Niks. Arktūru Aizbildni nekur nemanīja.
Gramofons joprojām vilka savu gaudu dziesmu. Es uzreiz ar izbīli atpazinu Sensānsa “Dance Macabre”; īpaši kašķīgā garastāvoklī to klausījās Džekss parasti pie glāzes sena vīna. Man no tā gabala vienmēr skrēja šermuļi pār kauliem. Izslēdzu gramofonu, atvilku aizkarus un paskatījos lejup uz austrumpuses pagalmu. Pie milzīgām ozolkoka durvīm stāvēja refaītu sargs.
Uz gultas bija izklāta tīra uniforma. Uz spilvena es atradu trekniem, melniem kursīva burtiem rakstītu zīmīti.
Gaidi zvanu.
Atsaucu atmiņā svinīgo uzrunu. Nekāds zvans netika pieminēts. Es saņurcīju zīmīti un iemetu krāsni, kur jau gaidīja citas drazas.
Vairākas minūtes pētīju istabu, pārbaudīdama ikvienu stūrīti. Pie logiem nebija restu, taču tos nevarēja atvērt. Sienās nebija nekādu slepenu šuvju vai slidošu plākšņu. Bija vēl divas durvis; vienas atradās aiz bieziem, sarkaniem aizkariem un bija aizslēgtas. Otras veda uz lielu vannasistabu. Neatradusi gaismas slēdzi, es ienesu tur vienu no eļļas lampām. Vanna bija no tāda paša melna marmora kā bibliotēkas grīda, un to iekļāva caurspīdīgi aizkari. Vienu sienu gandrīz pilnībā nosedza spogulis zeltītā rāmī. Tam es piegāju vispirms, ziņkārīgi vēlēdamās noskaidrot, vai manā sejā ir redzams dzīves postošais pavērsiens.
Nekā tamlīdzīga. Ja neņēma vērā pārplīsušo lūpu, es izskatījos tieši tāpat kā pirms notveršanas. Sēdēju tumsā un domāju.
Refaīti bija noslēguši savu līgumu 1859. gadā, tieši pirms diviem gadsimtiem. Ja pareizi atcerējos skolā mācīto, toreiz pie varas bija lords Palmerstouns. Tas bija vēl ilgi pirms monarhijas gala 1901. gadā, kad varu pārņēma jauna Anglijas Republika un tika pieteikts karš pretdabiskumam. Gandrīz trīs desmitgades šī republika nodarbojās ar valsts ideoloģisku apstrādāšanu un propagandu, bet tad 1929. gadā visbeidzot tika pārdēvēta par Saionu. Tad izvēlēja Pirmo Inkvizitoru, un Londona kļuva par pirmo Saionas citadeli. Tas viss man lika domāt, ka refaītu ierašanās kaut kādā veidā bija izraisījusi Saionas rašanos. Visas tās muļķības par pretdabiskumu viss bija izdomāts tikai tāpēc vien, lai apmierinātu šo no nekurienes ieradušos radījumu apetīti.
Dziļi ievilku elpu. Tur jābūt kam vairāk, noteikti jābūt. Gan es to kaut kā sapratīšu. Vissvarīgākais bija tikt laukā no šejienes. Bet līdz brīdim, kad varēšu to paveikt, es šeit meklēšu atbildes. Tagad zināju, kurp sūta visus reģus; nu es vairs nevarēju tā vienkārši aiziet. Nevarēju aizmirst visu dzirdēto un redzēto.
Vispirms es uzmeklēšu Sebu. Neredziba to puiku darīja nezinošu un iebiedētu, tomēr viņš bija tikai bērns. Viņš nebija to pelnījis. Kad būšu atradusi Sebu, sadzīšu pēdas Džuliānam un pārējiem XX Kaulu ražas gūstekņiem. Gribēju uzzināt vairāk par emītiem, bet, kamēr atgriezīsies mans uzraugs, pārējie gūstekņi būs mans vienīgais informācijas avots.