Ārā tornī iedunējās zvans; tā skaņas atbalsoja skaļāka zvanīšana kaut kur tālumā. Gaidi zvanu. Te laikam bija komandantstunda.
Noliku lampu uz vannas malas. Apšļakstījusi seju ar aukstu ūdeni, es apsvēru savas iespējas. Pagaidām vislabāk būs piespēlēt refaītiem. Ja gana ilgi pamanīšos izdzīvot, mēģināšu sazināties ar Džeksu. Džekss mani savāks. Viņš nekad nepameta nevienu reģi. Vismaz ne tādu, kurš pie viņa strādā. Mangotājus gan ne vienu reizi vien bija gadījies redzēt, kā Džekss tādus atstāj nomirt.
Kambarī sabiezēja tumsa. Atvilku rakstāmgalda vidējo atvilktni. Tur bija trīs paciņas ar tabletēm. Es negribēju tās dzert, bet nojauta vēstīja, ka viņš tās varbūt pārskaitīs, lai būtu pārliecināts, ka esmu paklausījusi. Ja nu es zāles vienkārši izsviestu?
Izspiedu pa vienai tabletei no katras paciņas. Sarkana, balta un zaļa. Nevienai nebija nekādu apzīmējumu.
Šajā pilsētā bija pārpilnām būtņu, kas nebija cilvēki, pārpilnām visa kā man vēl nesaprotama. Varbūt šīs tabletes bija domātas, lai pasargātu mani no kaut kā toksiska, no radiācijas tā piesārņojuma, par kuru mūs brīdināja Saiona? Varbūt tie nebija meli? Varbūt man vajadzētu tās tabletes ieņemt? Galu galā, kad viņš atgriezīsies, man tāpat tas būs jādara.
Bet pašlaik viņa te nebija. Viņš mani neredzēja. Aizskaloju visas trīs tabletes izlietnē. Lai pats grauž savas ripas un aizrijas.
Paraustot durvis, es atklāju, ka tās nav aizslēgtas. Nokāpu pa akmens pakāpieniem atpakaļ krustejās. Mītne bija milzīga. Pie durvīm, kas veda uz ielu, vairs nestāvēja zēns sarkanā; viņa vietā tur bija kaulaina meitene ar sārtu degunu un blondiem, netīriem matiem. Kad pienācu tuvāk, viņa pacēla galvu no letes.
- Sveika, meitene mani uzrunāja. Tu laikam esi jauniņā.
-Jā-
- Nu, tavs ceļš ir sācies lieliskā vietā. Laipni lūgta Magdalēnā I Šeolas vislabākajā mītnē! Es esmu naktssardze XIX-49-33. Kā varu palīdzēt?
- Tu varētu izlaist mani ārā.
- Vai tev ir atļauja?
- Nezinu. Man arī bija vienalga.
- Labi. Es pārbaudīšu. Meitenes smaids kļuva saspringts. Vai pateiksi man savu numuru?
- XX-59-40.
Meitene ielūkojās kādā žurnālā. Atradusi īsto lappusi, viņa platām acīm pavērās manī. Tu esi tā, kuru uzņēma Aizbildnis.
Nūja, to varētu saukt ari par uzņemšanu.
- Viņš nekad agrāk nav uzņēmis nevienu cilvēku, meitene sacīja. Magdalēnā to nedara gandrīz neviens. Pārsvarā te mīt tikai refī un daži viņu izpalīgi. Zini, tev ir ļoti paveicies, ka esi apmetusies pie viņa.
- Tā man teica, es atbildēju. Man ir daži jautājumi par šo vietu, ja tev nebūtu iebildumu.
- Klāj tik vaļā!
- Kur dabūt ēdienu?
- Aizbildnis par to atstāja zīmīti. Viņa iebēra man plaukstā sauju trulu adatu, lētu skārda gredzenu un uzpirksteņu. Ņem! Tās ir nūmas. Pēc tām vienmēr ir pieprasījums. Ārā ir bodītes, kur tās var apmainīt pret ēdamo. Tur ir tāda kā klaidoņu apmetne, bet ēdamais nav diez cik labs. Es tavā vietā gaidītu, kad tevi pabaros tavs uzraugs.
- Vai tā varētu notikt?
- Varbūt.
Nu ko, tiktāl bija skaidrs. Kur ir tā apmetne? es jautāju.
- Uz Dižceļa. Izejot no Magdalēnas, pagriezies pa labi un tad pirmajā ielā pa kreisi. Tad jau ieraudzīsi. Meitene pievērsās jaunai lappusei savā žurnālā. Atceries, ka nedrīkst bez atļaujas sēdēt publiskās vietās un iet iekšā mītnēs. Un mugurā velc tikai savu uniformu. Un vēl tev obligāti jāatgriežas pirms rītausmas.
- Kāpēc?
- Nu, dienā refi guļ. Pieļauju, ka tu zini pēc saulrieta gari ir vieglāk saskatāmi.
- Tāpēc ir vieglāk trenēties.
- Tieši tā.
Man tā skuķe tiešām nepatika. Vai tev ir uzraugs?
- Jā, ir. Viņš šobrīd ir prom.
- Kur tad?
- Nezinu. Bet esmu pārliecināta, ka viņam ir kādas svarīgas darīšanas.
- Saprotu. Paldies!
- Nav par ko. Lai tev jauka nakts! Un atceries, viņa piebilda, ka nedrīkst iet tālāk par tiltu.
Te nu gan vienai bija izskalotas smadzenes. Es viņai uzsmaidīju un devos prom.
Man izejot no mītnes, jau bija tik vēsi, ka redzēju elpas mākonīšus; sāku prātot, kur esmu iekūlusies. Sargātājs. Viņa vārdu nočukstēja kā lūgsnu, kā solījumu. Kāpēc šis atšķīrās no pārējiem? Ko nozīmēja asinslaulātais? Es sev nosolījos vēlāk to izpētīt. Pagaidām paēdīšu. Tad sameklēšu Sebu. Man vismaz bija, kur gulēt, kad atgriezīšos. Zēnam varbūt nebija tā paveicies.
Bija nolaidusies plāna migliņa. Izskatījās, ka pilsētā nav elektrības. Pa kreisi bija akmens tilts, ko no abām pusēm ieskāva gāzes laternas. Tas noteikti bija tas pats tilts, kam es nedrīkstēju iet pāri. Ceļu starp pilsētu un ārpasauli bloķēja rinda sarkanā ģērbušos sargu. Es nekustējos, un visi desmit nomērķēja uz mani savus šaujamos. Tie bija Saionas šaujamie. Kaujas ieroči. Devos uzmeklēt pilsētiņu, un visi desmit acu pāri palika piekalti man pie muguras.
Iela stiepās gar Magdalēnas teritoriju, un no mītnes to atdalīja augsts mūris. Es pagāju garām trim smagām koka durvīm; pie katrām stāvēja cilvēks sarkanā tunikā. Mūra augšmalā slējās dzelzs pīķi. Es gāju nodurtām acīm un sekoju Trīsdesmit trešās norādēm. Nākamā iela bija tikpat pamesta kā pirmā, un manu ceļu arī neizgaismoja gāzes lampas. Kad gluži vai jēli pārsalušām rokām izniru no tumsas, attapos tādā kā pilsētas centrā. Kreisajā pusē slējās divas augstas ēkas. Tuvākā bija greznota ar kolonnām un krāšņu frontonu tāpat kā Lielais muzejs I Iecirknī. Pagāju būvei garām un iznācu uz ceļa. Tur uz katra pakāpiena un karnīzes spīguļoja tējas svecītes. Naktī atbalsojās sadzīviski cilvēku radīti trokšņi.
Ielas vidū bija uzslieti šķobīgi stendi un ēdienu tirgotavas, ko izgaismoja netīras laternas. Bieži tie bija tikai laternu karkasi ar nespodru gaismu. Abās pusēs slējās no rievota skārda, finiera un plastmasas sameistarotas primitīvas būdas, šķūneļi un teltis īsts graustu rajons pilsētas centrā.
Un sirēna. Vecs, mehānisks modelis ar vienu platu tauri. Nevis kā tās stropiem līdzīgās elektriskās ierīces NSD posteņos, kas bija paredzētas valsts mēroga trauksmes izziņošanai.
Es cerēju, ka nekad nedzirdēšu skaņu, kas spēj izlauzties no tiem rotoriem. Pēdējais, kas man vajadzīgs, bija kaut kāds slepkava-cilvēkēdājs, kas mestos man pa pēdām.
Ceptas gaļas smarža mani vilināja tuvāk graustiem. Vēders bija sažņaudzies no izsalkuma. Sekoju degunam un iegāju tumšā, šaurā ejā. Izskatījās, ka būdas savieno daudzi ar metāla un drēbes gabaliem salāpīti finiera tuneļi. Logu bija maz; gaismu deva sveces un parafīna lampas. Vienīgi man šeit bija balta tunika. Visi ļaudis valkāja netīras drēbes. Ari apģērba krāsas nedarīja pievilcīgākas ne bālās sejas, ne asinīm pieplūdušās acis. Neviens no šejieniešiem neizskatījās veselīgs. Tie laikam bija aktieri cilvēki, kas nebija izturējuši pārbaudījumus un tika nolādēti visu mūžu un droši vien arī visu pēcnāves dzīvi uzjautrināt refaītus. Vairums no tiem bija zīlnieki vai pareģi visparastākie reģi. Daži uzmeta man pa skatienam, bet jau drīz devās tālāk savās gaitās. Šķita, ka viņi negrib aizskatīties par ilgu.