Smarža virmoja no plašas, stūrainas telpas ar rievotā skārda jumtā izgrieztu caurumu, pa kuru izplūda dūmi un garaiņi. Apsēdos kādā tumšā stūri, cenzdamās nepievērst sev uzmanību. Gaļu pasniedza vafeļplānās šķēlītēs, vidū tā vēl bija sārta un maiga. Aktieri padeva apkārt šķīvjus ar gaļu un dārzeņiem un pasmēlās krējumu no sudraba terīnēm. Ļaudis cīnījās par ēdienu, stūķēja to mutēs un laizīja karstās sulas no pirkstiem. Iekams paguvu palūgt, kāds gaišreģis jau iespieda man rokās šķīvi. Devējs bija kaulains, un viņa apģērbs bija mazliet kas vairāk par skrandām. Biezās acenes bija viscaur saskrāpētas.
- Vai Meifīlds vēl šefo?
Es pacēlu vienu uzaci. Meifīlds?
- Jā, Eibels Meifīlds. Viņš izrunāja vārdus pa zilbei. Vai viņš vēl sēž Arhontā? Vai viņš vēl ir Lielinkvizitors?
- Meifīlds nomira pirms vairākiem gadiem.
- Un kas tagad ir viņa vietā?
- Frenks Vīvers.
- Ā, nūja. Tev jau nav “Pēcnācēja” eksemplāra, ko?
- Viņi visu konfiscēja. Paskatījos apkārt, vai neredzēšu vietu, kur apsēsties. Vai tiešām tu iedomājies, ka Meifilds vēl ir Inkvizitors? Nebija iespējams nezināt, kas ir Inkvizitors. Ja izslēdza Skārletu Bērnišu, Vīvers bija Saionas sirds un dvēsele.
- Labi, labi, neslien nu degunu gaisā! Kā tad es to varēju zināt? Mēs kaut ko jaunu uzzinām tikai reizi desmit gados. Viņš saķēra manu roku un aizveda kādā stūrī. Vai Roaring Boy atjaunoja?
- Nē. Mēģināju atraisīties, bet gaišreģa tvēriens bija spēcīgs.
- Vai Sinatra vēl ir melnajā sarakstā?
-Jā.
- Žēl. Un kā ar Flīpitu? Vai to atrada?
- Kiril, meitene te tikko atnāca. Man šķiet, viņa grib paēst.
Kāds bija pamanījis manu kļūmīgo situāciju. Kirils pagriezās pret runātāju jaunu sievieti, kura stāvēja sakrustotām rokām un gaisā paslietu zodu. Tu nu gan esi viena stulba, smirdīga veča, Raimora! Vai šodien atkal izvilki zobenu desmitnieku?
- Aha, kad domāju par tevi!
Kirils nikni paglūnēja un, paķēris šķīvi, aizlasījās. Mēģināju viņu noķert aiz krekla, bet šis bija žigls kā žurka. Meitene papurināja galvu. Viņas sīko sejiņu ieskāva melnas, nespodras cirtas. Sarkani krāsotā mute izcēlās spilgta kā svaiga vāts.
- Tev vakar bija svinīgā uzruna, mazo māšel. Viņa neskaidri izrunāja “r”. Tavs vēders to nepanestu.
- Es ēdu vakar no rīta, sacīju. Nebiju pārliecināta, vai vajadzētu smieties par to, ka šī sīkā meitene mani nosauca par mazo māšeli.
- Tici man, pie vainas ir flukss. Tas tev ir sačakarējis smadzenes. Viņa pārlaida skatienu telpai. Ātri! Nāc man līdzi.
- Uz kurieni?
- Man ir savs kakts. Varēsim aprunāties.
Man diez ko nepatika doma par sekošanu svešiniecei, bet ar kādu bija jārunā. Devos viņai nopakaļ.
Šķita, ka mana pavadone te pazīst visus. Viņa sarokojās ar vairākiem cilvēkiem, vienmēr paturēdama mani acīs, lai būtu droša, ka joprojām sekoju. Viņas drēbes izskatījās labākas nekā pārējiem aktieriem: plāna blūze ar platām zvanveida piedurknēm un bikses, kas viņai bija par īsu. Viņai noteikti šausmīgi sala. Meitene pašķīra skrandainu aizkaru. Ātri! viņa mudināja. Citādi kāds ieraudzīs.
Aiz aizkara bija patumšs, bet parafīna krāsniņa kliedēja ēnas. Es apsēdos. Kaudze notraipītu palagu un spilvens veidoja primitīvu guļvietu. Vai tu vienmēr pievāc klaidoņus?
- Dažreiz. Es zinu, kā ir tad, kad esi tikko ieradies. Meitene apsēdās pie krāsniņas. Laipni lūgta ģimenē!
- Es piederu pie ģimenes?
- Tagad jā, māšel. Un šī ģimene nekādi nav saistīta ar kultu, ja tu kaut ko tādu iedomājies. Šī ir tikai ģimene, kas izveidota, lai aizsargātos. Viņas pirksti darbojās ap krāsni.
- Spriežu, ka tu esi no sindikāta.
- Varbūt.
- Es ne. Centrā tādi kā es nebija vajadzīgi. Meitenes lūpās pavīdēja viegls smaids. Es te ierados pērnajā Kaulu ražā.
- Pirms cik ilga laika tas bija?
- Pirms desmit gadiem. Man bija trīspadsmit gadi. Viņa pastiepa aprepējušu roku. Es pēc mirkļa to paspiedu. Līza Raimora.
- Peidža.
- XX-59-40?
-Jā.
Liza ievēroja manu sejas izteiksmi. Piedod, viņa atvainojās. Ieraduma spēks. Vai ari man varbūt ir izskalotas smadzenes.
Paraustīju plecus. Kāds ir tavs numurs?
- XIX-49-l.
- Kā tu zināji manējo?
Meitene ielēja krāsni mazliet metilspirta. Ziņas tik mazā pilsētā izplatās ātri. No ārpuses līdz mums nenonāk nekas. Viņi negrib, ka mēs zinātu, kas notiek brīvajā pasaulē. Ja Saionu vispār var dēvēt par “brīvu”. Uzliesmoja zila uguntiņa. Tavs numurs ir visu mutēs.
- Kāpēc?
- Vai tad nedzirdēji? Arktūrs Mezartlms vēl nekad nav pieņēmis nevienu cilvēku. Patiesībā viņš vispār nekad nav izrādījis interesi par cilvēkiem. Ar nožēlu jāteic, ka te tas ir varens jaunums. Tā notiek, kad nav pieejamas lētās avīzes.
- Vai tu zini, kāpēc viņš mani izvēlējās?
- Vienīgais, ko varu iedomāties tu esi iekritusi acis Naširai. Arktūrs ir asinslaulātais viņas līgavainis. Mēs nemaisāmies viņam pa kājām. Viņš gan nekad neiziet no tā torņa. Liza uzstutēja uz krāsniņas tūristu kanniņu. Pirms sākam runāt, ļauj man tev sadabūt kaut ko ēdamu. Piedod! Mēs, artisti, jau gadiem ilgi neesam ēduši pie galdiem.
- Artisti?
- Tā mundieri saukā aktierus. Mēs šiem diez ko nepatīkam.
Meitene sasildīja mazliet viras un ielēja to bļodiņā. Piedāvāju viņai dažus gredzenus, bet viņa papurināja galvu. Lai iet uz mana rēķina.
Iemalkoju virumu. Tas ne pēc kā nesmaržoja, bija caurspīdīgs un ar nelāgu garšu, bet vismaz silts. Līza noskatījās, kā izēdu bļodiņu līdz pēdējam pilienam.
- Ņem. Viņa pasniedza man ņuku saziedējušas maizes. Vira un aizdars. Gan pieradīsi. Vairums uzraugu veikli aizmirst, ka mums ir regulāri jāēd.
- Tur bija gaļa. Es pamāju uz centrālo telpu.
- Tas tikai tāpēc, ka svin XX Kaulu ražu. Šito zupu es uzvārīju no suliņām, kas pirmīt palika pāri. Viņa ielēja ari sev. Lai nenomirtu badā, mēs esam atkarīgi no tukšačiem. Šitās grabažas ir no virtuvēm, viņa pastāstīja, pamājot uz krāsniņu un kannu. Viņi drīkst gatavot ēdienu tikai sarkanajiem mundieriem, bet šo to iedod arī mums, kad vien var. Jāņem vērā, ka viņi vairs īpaši negrib palīdzēt kopš tās reizes, kad vienu meiteni pieķēra.
- Kas notika?
- Tukšaci nopēra. Tas reģis, ko viņa baroja, dabūja četru dienu miega aizliegumu. Kad viņu izlaida, šis bija gandrīz nojūdzies.
Miega aizliegums! Tā bija novitāte. Reģu prāts darbojās divos līmeņos dzīves un nāves. Tas nogurdināja. Četrās dienās bez miega reģis sajuktu prātā. Kā pilsētai piegādā pārtiku?
- Nav ne jausmas. Varbūt ar vilcienu. Tas brauc no Londonas līdz I Šeolai. Neviens, protams, nezina, kur ir ieejas tunelī. Meitene piebāza kājas tuvāk krāsniņai. Kā tev šķiet, cik ilgi turpinājās smadzeņu drudzis?
- Mūžību ilgi.
- Tās bija piecas dienas. Noķertajiem ļauj piecas dienas ciest elles mokas un tad iedod pretindi.
- Kāpēc?
- Lai viņi pēc iespējas ātrāk saprastu savu vietu. Ja nenopelnīsi krāsas, tu te būsi tikai numurs. Līza sev ielēja bļodiņā buljonu. Tu tātad dzīvo Magdalēnā.
-Jā-
- Tev droši vien jau metas nelabi, to dzirdot, bet uzskati, ka tev ir paveicies. Magdalēna cilvēkam ir viena no drošākajām mītnēm.