- Kā?
Iekams viņa paguva atbildēt, kāds parāva malā aizkaru. Ejā stāvēja slaids refaītu vīrietis.
- Tu! viņš uzrēca Līzai. Meitene ar rokām saķēra galvu.
- Celies! Ģērbies! Slinkā sušķe! Un tev ir viešņa? Vai tu esi kāda karaliene, vai?
Līza piecēlās. Viss viņas spēks bija pagaisis; meitene izskatījās sīka un trausla. Viņas kreisā roka drebēja. Piedodiet, Suhaīl, viņa atvainojās. Četrdesmit te ir jauniņā. Gribēju izskaidrot I Šeolas noteikumus.
- Četrdesmit jau vajadzētu zināt I Šeolas noteikumus.
- Piedodiet man!
Viņš pacēla cimdoto roku, it kā gatavodamies sist. Paņem savus zīdus.
- Man šķita, ka es šovakar neuzstāšos. Viņa atkāpās būdas stūri. Vai jūs esat runājis ar virsuzraugu?
Es kārtīgi nopētīju Līzas pratinātāju. Viņš bija garš un zeltainu ādu tāpat kā pārējie refaīti, bet acīs nebija tā visu citu iecienītā tukšuma. Ik krunciņa vīrieša sejā pauda naidu.
- Man nav jārunā ar virsuzraugu, tu sīkā, raustāmā lelle! Piecpadsmit joprojām nespēj piedalīties. Sarkanie mundieri gaida, ka viņu aizvietos iecienītā muļķīte. Viņš atieza zobus. Tu uzstāsies pēc desmit minūtēm ja tikai nevēlies viņam pievienoties izolatorā.
Liza sarāvās. Meitenes pleci šļaugani sakumpa uz priekšu, un viņa novērsās. Saprotu, viņa sacīja.
- Kas par klausīgu verdzeni!
Ejot ārā, viņš norāva aizkaru. Es palīdzēju Līzai to pacelt. Meitene drebēja fiziski drebēja.
- Kas tas tāds bija?
- Suhaīls Čertāns. Virsuzraugs vienmēr biezi nosmiņķējas, bet vienalga var redzēt, ka ir uztraucies; ja mēs kaut ko izdarām slikti, viņam par to jāatbild Suhaīlam. Meitene ar piedurkni nosusināja acis. Piecpadsmit ir tas, kuram neļāva gulēt. Džordans. Viņš ir otrs akrobāts.
Es izņēmu aizkaru Līzai no rokām. Viņas piedurkni iekrāsoja tumšas asinis. Vai tu sagriezies?
- Tas nekas nav.
- Nav tiesa. Asinis vienmēr bija kaut kas.
- Viss kārtībā. Liza noslaucīja seju, zem acīm atstājot sarkanas švīkas. Viņš tikai paņēma drusku mana mirdzuma.
- Ko viņš izdarīja?
- Viņš no manis pabarojās.
Biju pārliecināta, ka neesmu pareizi saklausījusi. Viņš pabarojās no tevis, es atkārtoju.
Līza pasmaidīja. Vai viņiem piemirsās pateikt, ka refi barojas no aurām? Tas šiem vienmēr izkrīt no prāta.
Meitenes seju klāja asins svītras. Man sažņaudzās iekšas. Tas nav iespējams! Aura nesatur dzīvības spēku, es sacīju. Tā satur gaišredzību, nevis…
- Tā satur viņu dzīvības spēku.
- Bet tas nozīmētu, ka refi nav tikai gaišreģi vien. Tad viņiem būtu jābūt ētera iemiesojumiem.
- Varbūt viņi tādi arī ir. Līza savilka ap pleciem izdilušo segu. Tam arī ir paredzēti artisti. Mēs esam tikai auru mašīnas. Refu barība. Bet jūs, mundieri, no jums nebarojas. Tā ir jūsu priekšrocība. Līza paskatījās uz krāsniņu. Ja vien jūs neizgāžaties pārbaudījumos.
Es brīdi klusēju. Domu par to, ka refaīti barojas no auras, vienkārši nebija iespējams aptvert. Aura bija saikne ar ēteru katram reģim tā bija unikāla. Es nespēju iztēloties, kā viņi to varētu izmantot izdzīvošanai.
Bet jaunās ziņas padarīja skaidrāku I Šeolas nozīmi. Tad tāpēc te uzņēma reģus. Tad tāpēc aktierus neizmeta pavisam, pat ja viņi nespēja cīnīties ar emītiem. Refaīti negribēja tikai to, lai viņi dejo. Kāpēc lai viņi to vēlētos? Tās bija vien muļķīgas izklaides, lai šiem nekļūtu garlaicīgi no lielās varas. Mēs nebijām tikai viņu vergi vien mēs bijām iztikas avots. Tāpēc par cilvēku maldīšanos maksājām mēs, nevis nereģi.
Ja tā padomā, vēl pirms nedaudzām dienām es biju Londonā un dzīvoju savu dzīvi Sevendaialsā, pat nezinot, ka šāda kolonija eksistē.
- Kādam viņi ir jāaptur, es sacīju. Tas ir vājprāts.
- Viņi te ir bijuši divsimt gadus. Vai tev nešķiet, ka nu jau kāds būtu viņus apturējis?
Es aizgriezos; man dunēja galva.
- Piedod! Līza paskatījās uz mani. Negribu tevi biedēt, bet es te esmu jau desmit gadus. Esmu redzējusi, kā cilvēki uzsāk cīņu, esmu redzējusi tādus, kas gribēja atpakaļ veco dzīvi, un viņi visi bija pagalam. Beigās tu vienkārši vairs nemēģināsi.
- Vai tu esi pareģe? Zināju, ka meitene tāda nav, bet gribēju pārbaudīt, vai viņa melos.
- Kāršu licēja. Tas bija pasens kartomantu apzīmējums desmit gadus vecs ielu slengs. Viss bija skaidrs jau pirmajā reizē, kad nolasīju kārtis.
- Ko tu ieraudzīji?
Mirkli man šķita, ka meitene nav mani dzirdējusi. Tad viņa šķērsoja būdu un nometās ceļos pie nelielas koka lādes. Viņa izņēma ar sarkanu lenti pārsietu taro kāršu kavu un vienu kārti pasniedza man. Āksts.
- Vienmēr esmu zinājusi, ka mans liktenis ir nīkuļot padibenēs, viņa noteica. Man bija taisnība.
- Vai vari nolasīt kārtis man?
- Citreiz. Tev ir jāiet. Liza izņēma no lādes rozīņu kēksu.
- Atnāc drīz mani apraudzīt, mās. Pasargāt tevi es nevaru, bet esmu te sabijusi desmit gadus. Varbūt spēšu tevi paglābt no ieskriešanas nāvei ķetnās. Viņa man gurdi uzsmaidīja.
- Laipni lūgta I Šeolā!
Līza man izstāstīja, kā aiziet līdz nereģu mājai, kurp Sebu bija aizvedis Pelēkais uzraugs refs, kurš pieskatīja nedaudzos nereģu strādniekus. Viņa vārds bija Grafiass Šeratāns. Meitene iedeva man drusku maizes un gaļas, ko paslepus atdot Sebam. Nerādies acīs Grafiasam, viņa brīdināja.
Četrdesmit minūšu laikā es biju uzzinājusi daudz jauna. Visuztraucošākais atklājums bija tas, ka Našira ir mani noskatījusi; īpaši nekāroju kļūt par viņas vergojošo garu mūžīgi mūžos. Allaž biju baidījusies no tā, ka es varētu uzreiz nenokļūt ētera sirdī, kur viss mirst. Man derdzās doma par to, ka es varētu būt nemiera apsēsts gars, munīcijas rezerve, ko reģi varētu visādi izmantot un tirgot. Tomēr tas man nekad nebija traucējis pašai izsaukt garus, lai aizsargātos, vai arī Džeksa vārdā solīt par ļoti nikno Annu Neilori, nogalinātu jaunas meitenes gados.
Un Lizas bildinājums laupīja man drosmi. Beigās tu vienkārši vairs nemēģināsi.
Viņa kļūdījās.
Nereģu māja atradās ārpus galvenā mītņu tīkla. Lai tur nokļūtu, man bija jāiziet pa vairākām tukšām ielām. Biju redzējusi pilsētas karti kādā vecā Roaring Boy izdevumā arī tā bija viena no piemiņas lietām, ko Džekss bija izkrāpis Dīdionam Vaitam, un vismaz aptuveni zināju, kur atrodas svarīgākās vietas. Devos uz ziemeļiem pa galveno ceļu. Pie ēkām stāvēja pa kādam sarkanajam mundierim, bet tie man uzmeta tikai paviršu skatienu. Laikam mūsu bēgšanu kavēja kaut kāda barjera un vēl mīnas Neitrālajā joslā. Cik reģu bija miruši, mēģinot to šķērsot?
Ēku es atradu jau pēc dažām minūtēm. Tā bija neuzkrītoša un pieticīga, neliela, ar dzelzs restēm aizkaltu lodziņu virs vārtiem. Kādreiz iekaltos vārdus nu bija nomainījis nosaukums: NEREĢU MĀJA. Apakšā bija uzraksts latīniski: DOMUS STULTORUM. Es negribēju zināt, ko tas nozīmē. Palūrēju caur restēm… un sastapos ar refaītu sarga skatienu. Viņam bija tumši, cirtaini, pār pleciem krītoši mati un pilnīga, untumaini uzmesta apakšlūpa. Tas noteikti bija Grafīass.
- Ceru, tev ir kāds labs iemesls atrasties pie Nereģu mājas, viņš sacīja no nicinājuma piesmakušā balsī.