Tie, kas netika nevienā bandā, visai bieži nodarbojās ar gaišredzību, par to saņemot skaidru naudu. Mēs to saucām par mangošanu. Saiona to dēvēja par nodevību. Nāvessodu, kas oficiāli pienācās par šādiem noziegumiem, izpildīja, vainīgo nosmacējot ar slāpekli. Preparātu pārdeva ar zīmolu NiteKind, ko dēvēja par naitkaindu. Es vēl atminos avīžu virsrakstus: SODS BEZ SĀPĒM SAIONAS JAUNĀKAIS BRĪNUMS. Runāja, ka sajūtas līdzinoties tām, kādas rodas, kad dodies pie miera vai ieņem tableti. Par valsts nodevību vainīgos mēdza ari publiski pakārt un savureiz paspīdzināt.
Es biju valsts nodevēja jau tāpēc vien, ka elpoju.
Bet atgriezīsimies pie tās dienas. Džeksons bija mani pieslēdzis pie dzīvības nodrošināšanas sistēmas un aizsūtījis izlūkot sektoru. Es sekoju kādam tuvīnam prātam, kas bieži vien iegriezās 4. sektorā. Biju nopūlējusies ieraudzīt izsekojamā gaišreģa atmiņas, bet tas nez kāpēc nekādi negribēja izdoties. Viņa sapņava nelīdzinājās nekam, ar ko biju saskārusies. Pat Džeksam trūka padoma. Sapņavu sedza tik daudz aizsardzības mehānismu kārtu, ka varētu domāt tās īpašniekam ir vairāki tūkstoši gadu; bet tā jau nevarēja būt. Tur slēpās kas cits.
Džeksam bija aizdomu pilna daba. Pēc tiesas un taisnības gaišreģim, kas pirmo reizi ienācis viņa sektorā, četrdesmit astoņu stundu laikā vajadzētu pieteikties pašam. Priekšnieks sprieda, ka te noteikti esot darīšana ar citu bandu, tomēr nevienai no 1-4 sastopamajām nebija tādas pieredzes, lai bloķētu manu izlūkošanu. Neviens nezināja, ka es kaut ko tādu spēju. Izsekojamais nebija apkaimes otrās lielākās bandas aizbildnis Dīdions Veits. Un arī nebija neviens no badīgajiem mangotājiem, kas bieži apgrozījās Sevendaialsā. Tas nebija arī neviens no sīkākajiem reģukungiem, kas specializējās ētera zādzībās. Tas bija kaut kas cits.
Man garām, tumsā sudrabaini uzplaiksnot, slīdēja simtiem prātu. Tie kustējās pa ielām tikpat žigli kā to īpašnieki. Es tos nepazinu. Viņu sejas neredzēju, tikai pašas prātu malas.
Nu es vairs nebiju Sevendaialsā. Bija nojauta, ka atrodos kaut kur tālāk uz ziemeļiem, tomēr nespēju saprast, kur tieši. Sekoju pazīstamajai briesmu nojausmai. Svešinieka prāts bija tepat tuvumā. Tas vilka mani tālāk ēterā kā malduguns, un šaudīdamies te pārlēca pāri citiem prātiem, te paspruka zem tiem. Tas kustējās ātri, it kā svešinieks mani sajustu. It kā viņš censtos bēgt.
Man nevajadzētu sekot tai gaismai. Nezināju, kurp tā mani aizvedīs, un jau tagad biju par daudz attālinājusies no Sevendaialsas.
Džeksons tev lika viņu atrast. Doma bija tāla. Viris dusmosies. Es devos tālāk, kustēdamās straujāk, nekā to jebkad spētu savā ķermenī. Pavilku pinekļus, kas kavēja manā fiziskās atrašanās vietā. Tagad es šo prātu uztvēru. Tas nebija sudrabains kā citi, nē šis bija tumšs un auksts, ledus un akmens prāts. Es šāvos klāt. Viņš bija tik, tik tuvu… Tagad nevarēju viņu pazaudēt…
Ēters ap mani ietrisuļojās, un jau pēc viena sirdspuksta svešinieks bija prom. Viņa prāts atkal bija neaizsniedzams.
Kāds purināja manu ķermeni.
Mana sudraba saite savienojums starp manu miesu un garu bija ārkārtīgi jutīga. Tieši tāpēc es spēju jau pa gabalu sajust sapņavas. Ar saites palīdzību es arī varēju ielēkt atpakaļ savā čaulā. Kad atvēru acis, Danī vicināja man pie sejas lukturīti. Zīlītes reaģē, viņa pie sevis noteica. Labi.
Danika. Mūsu vietējais ģēnijs; vienīgais, ar ko viņa intelektuāli nespēja mēroties, bija Džekss. Danī bija trīs gadus vecāka par mani un bija tikpat nepārspējami šarmanta un iejūtīga kā negaidīts pliķis sejā. Kad meiteni nolīga, Niks sacīja, ka viņa esot sociopāte [1] . Džekss apgalvoja, ka viņai vienkārši esot tāda personība.
- Labrītiņ rītiņā, Sapņotāj! Viņa iepliķēja manu vaigu.
- Laipni lūgta atpakaļ realitātē.
Vaigs sūrstēja; tā bija laba, kaut ari nepatīkama zīme. Pasniedzos augšup, lai atraisītu skābekļa masku.
Pamazām skaidri saskatīju mūsu midzeņa tumši spīguļojošās aprises. Džeksa miteklis bija slepena kontrabandas krātuve: te biezi noputējušos plauktos vienkopus rindojās gan aizliegtās filmas, gan mūzikas ieraksti, gan grāmatas. Tur bija vesels krājums par peniju dabūjamu šausmu gabalu, kādus nedēļas nogalē varēja paķert Gārdenā, un drukātu pamfletu burtnīciņu. Šī bija vienīgā vieta pasaulē, kur es varēju lasīt un skatīties, un darīt visu, ko vien gribas.
- Tev nevajadzētu mani tā modināt, es aizrādīju. Danika zināja noteikumus. Cik ilgi es tur sabiju?
- Kur?
- Un kā tu domā?
Danī uzsita knipi. Ā, pareizi. Nu protams ēterā. Piedod! Es nepiefiksēju.
Diez vai. Danī vienmēr visam seko.
Ieskatījos ierīces zilajā Nixie hronometrā. To Danī pati izgatavoja. Viņa to dēvēja par Mirušo Reģu Stiprināšanas Sistēmu jeb MRS2 . Sistēma uzraudzīja un kontrolēja dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas tad, kad iztaustīju ēteru lielā attālumā. Ieraugot ciparus, man nodrebēja sirds.
- Piecdesmit septiņas minūtes. Paberzēju deniņus. Tu man ļāvi stundu palikt ēterā?
- Varbūt.
- Veselu stundu?
- Rīkojums ir rīkojums. Džekss teica, ka gribot, lai tu līdz krēslai uzlauz to noslēpumaino prātu. Vai tu to izdarīji?
- Mēģināju.
- Tātad izgāzies. Nekāda bonusa nebūs. Meitene iemalkoja savu espreso. Joprojām nespēju noticēt, ka izlaidi no rokām Annu Neilori.
Dani jau nebūtu Dani, ja to nepieminētu. Pirms dažām dienām mani aizsūtīja uz izsoļu namu, lai atgūtu kādu garu, kas pēc taisnības piederēja Džeksam: slaveno Feringdonas spoku Annu Neilori. Mani pārsolīja.
- Neilori mēs tāpat nebūtu dabūjuši, es atcirtu. Dldions nemūžam neļautu āmuriņam krist. Ne jau pēc tā, kas notika pagājušo reizi.
- Kā teiksi. Nemaz nezinu, ko Džekss vispār būtu iesācis ar poltergeistu. Dani pavērās mani. Viņš teicās tev iedevis brīvu nedēļas nogali. Kā tev tas izdevās?
- Psiholoģiski iemesli.
- Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, ka tu un tavas uzpariktes beidz manus nervus.
Meitene meta man ar tukšo tasīti. Es par tevi rūpējos,
paklīdene tāda! Manas uzpariktes nedarbojas pašas no sevis. Es varētu ņemt un iziet pusdienas pārtraukumā un ļaut tavām nožēlojamajām smadzenēm vienkārši sačervelēties.
- Tās varēja sačervelēties.
- Ņaudi vien. Tu zini kārtību: Džekss dod rīkojumu, mēs klausām un dabūjam skanošo. Ja tev tas nepatīk, ej strādāt pie Hektora.
Dots pret dotu.
Dani nošņaukājās un pasniedza manus nodriskātos ādas zābakus. Uzāvu tos kājās. Kur visi ir?
- Ellza guļ. Viņai gadījās epizode.
Jēdziens epizode tika izmantots tikai tad, kad kādam bija gadījusies gandrīz nāvējoša sadursme ar gariem. Elīzas gadījumā tas nozīmētu, ka viņā kāds bija iemiesojies neaicināts. Pametu acis uz viņas gleznošanas istabas durvīm. Vai ar Elīzu viss kārtībā?
- Gan izgulēsies, un būs labi.
- Niks, jādomā, viņu apskatīja.
- Es viņam zvanīju. Viņi ar Džeksu vēl ir Chat’s. Niks teica, ka pussešos aizvedīšot tevi pie tēta.
Chateline’s bija viena no ļoti nedaudzajām vietām, kur varējām paēst ārpus midzeņa; tas bija lielisks grilbārs Nīlsjārdā. īpašniekam ar mums bija vienošanās: mēs viņam devām labas dzeramnaudas, bet viņš neteica Sardzei, kas mēs tādi esam. Šīs dzeramnaudas izmaksāja sālītāk par pašu maltīti, bet ārpus midzeņa pavadīts vakars bija tā vērts.