Man no galvas pagaisa visas domas. Šī radījuma tuvums saldēja līdz pat kaulam.
- Nē, es atteicu, bet man ir šie te.
Pastiepu savas nūmas gredzenus, uzpirksteņus, adatas. Grafīass man uzmeta tik naidīgu un pretīguma pilnu skatienu, ka es sarāvos. Es nepieņemu kukuļus. Un man nav vajadzīgas kaut kādas bezvērtīgas cilvēku grabažas, lai piekļūtu ēteram.
Iebāzu bezvērtīgās cilvēku grabažas atpakaļ kabatā. Stulba iedoma. Protams, viņi neņem tās nolāpītās drazas. Tā bija ubagu valūta.
- Piedodiet, es atvainojos.
- Atgriezies savā mītnē, baltais mundieri, citādi pasaukšu tavu uzraugu, lai tevi disciplinē.
Viņš izsauca garus. Es pagriezos un neatskatīdamās izgāju pa vārtiem, kur viņš mani vairs nevarēja redzēt. Tajā pašā mirkli, kad jau grasījos ņemt kājas pār pleciem, kaut kur virs galvas atskanēja klusa balss.
- Pagaidi, Peidža!
Caur otrā stāva loga restēm pasniedzās roka. Man atvieglojumā saguma pleci. Sebs.
- Vai viss kārtībā?
- Nē. Izklausījās, ka zēnam kaklā ir kamols. Lūdzu, Peidža, lūdzu, dabū mani laukā no šejienes! Man ir jātiek laukā. Es… man žēl, ka nosaucu tevi par pretdabisku, piedod…
Pametu skatienu pār plecu. Uz manu pusi neviens neskatījās. Es pakāpos augšā pa ēkas sānu sienu, pasniedzos un iedevu Sebam ēdiena sainīti. Es tevi atbrīvošu. Caur restēm paspiedu puikas ledaino roku. Darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu laukā, bet tev jādod man laiks.
- Viņi mani nogalinās. Sebs drebošiem pirkstiem attina ēdienu. Es būšu pagalam, iekams tu mani dabūsi laukā.
- Ko tev izdarīja?
- Viņi man lika berzt grīdas, līdz sāka asiņot rokas, un tad bija jāšķiro stikla lauskas, meklējot tīrus gabalus viņu ornamentiem. Ievēroju, ka zēna rokas ir no vienas vietas sagraizītas. Brūces bija dziļas un netīras. Rīt man jāsāk strādāt mītnēs.
- Kas tev būs jādara?
- Vēl nezinu. Negribu zināt. Vai viņi domā, ka es esmu… ka es esmu viens no jums? Zēna balss čerkstēja. Kāpēc viņi mani grib?
- Nezinu. Seba labā acs bija aiztūkusi un pieplūdusi asinīm. Kas lēcies tavai acij?
- Viens no viņiem man iesita. Es neko neizdarīju, tiešām, Peidža! Viņš teica, ka es esot cilvēku pabiras. Viņš teica…
Zēns nokāra galvu; viņam nodrebēja lūpa. Sebs te bija tikai vienu dienu, bet viņu jau izmantoja par boksa maisu. Kā viņš izdzīvos kaut nedēļu, kaut mēnesi? Vai desmit gadus tā kā Līza?
- Apēd. Es sakļāvu viņa plaukstas ap ēdienu. Mēģini rīt atnākt uz Magdalēnu.
- Vai tu tur dzivo?
- Jā. Mana uzrauga droši vien nebūs. Varēsi nomazgāties vannā un varbūt dabūsi ko ēdamu. Ja?
Sebs pamāja. Zēns šķita kā neprātīgs; viņš neapšaubāmi bija apdullis. Viņam vajadzēja slimnīcu un kārtīgu ārstu. Bet šeit nekādu ārstu nebija. Sebs visiem bija vienaldzīgs.
Šovakar es viņa labā vairs neko nevarēju darīt. Viegli paspiedu zēna delmu un, nolēkusi zemē, devos atpakaļ uz iekšpilsētu.
6.KOPIENA
Atgriezos mītnē pirms rītausmas. Šveicars sarkanā man iedeva Aizbildņa istabas rezerves atslēgu. Atstāj to uz viņa rakstāmgalda, viņš brīdināja. Pat nedomā pievākt!
Es neatbildēju. Devos augšā pa tumšajām kāpnēm, izvairīdamās no abiem sargiem. No tā, kā viņu acis tumsā spīdēja kā īsti prožektori -, man tirpas skrēja pār kauliem. Un šī esot droša mītne. Nespēju iztēloties, kādas tad ir pārējās.
Tornī zvanīja zvani, aicinot ļaudis atpakaļ uz viņu cietumiem. Ienākusi istabā, es aizslēdzu durvis un noliku atslēgu uz rakstāmgalda. No Aizbildņa nebija ne ziņas, ne miņas. Atvilktnē atradu kastīti sērkociņu un iededzu dažas sveces. Tajā pašā atvilktnē bija trīs vienādi pāri melnu ādas cimdu un plats sudraba gredzens ar sarkanu dārgakmeni.
Pie sienas stāvēja,tumša rožkoka vitrīna. Atverot stiklotās durvis, man iekņudējās sestā maņa. Vitrīnā atradās vesela dažādu instrumentu kolekcija. Dažus es pazinu no melnā tirgus. Bija dažas nūmas. Vairums priekšmetu bija tikai kaut kādas drazas: planšete, gabals krita, garu tāfelīte gluži bezjēdzīgi seansu piederumi, kādus nereģi histēriski saistīja ar gaišredzību. Citus, piemēram, kristāla lodes, zīlnieki varēja
izmantot, lai ielūkotos ēterā. Es nebiju zīlniece; man nevarēja noderēt neviena no vitrīnā esošajām lietām. Tāpat kā Grafiasam, man nebija vajadzīgi objekti, lai saskartos ar ēteru.
Man bija vajadzīga dzīvības nodrošināšanas sistēma. Iekams nebūšu atradusi kādu skābekļa aparātu, būs jāuzmanās ar to, cik bieži atdalu garu. Tā es paplašināju savas spējas sajust ēteru varēju izstumt garu no tā dabiskās atrašanās vietas līdz pat vistālākajiem sapņavas nostūriem. Nelaime tikai tāda: ja tas ieilga, man pārstāja darboties elpošanas reflekss.
Kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Tā bija neliela, stūraina lādīte ar vākā iegravētu stilizētu ziedu. Astoņas ziedlapiņas. Es atvēru aizdari un pacēlu vāku. Iekšā bija četras grubuļainas pudelītes ar biezu šķidrumu tik tumši sarkanā krāsā, ka tās gandrīz izskatījās melnas. Aizvēru lādīti. Man negribējās neko zināt.
Acī iedūrās trulas sāpes. Nekur neredzēju nekādas naktsdrēbes. Nezinu, kāpēc vispār biju ko tādu gaidījusi. Viņam bija vienalga, ko velku mugurā un cik labi guļu. Viņam rūpēja tikai tas, lai velku savu dzīvību.
Nospēru no kājām zābakus un apgūlos uz tahtas. Bez uguns istaba bija ledusauksta, bet es neuzdrošinājos pieskarties palagiem uzrauga gultā. Uzliku vaigu uz samta pagalvja.
Flukss mani bija padarījis vārgu un gurdu. Aizmiegot mans gars klīda iekšā un ārā no ētera. Slīdēju garām sapņavām, uztverot atmiņu viļņus. Visās bija jūtamas asinis un sāpes. Mītnē bija vēl citi refi, bet viņu prāti bija tikpat nepieejami kā vienmēr. Cilvēku domas bija atvērtākas; viņu aizsardzību vājināja bailes. No sapņavām plūda spilgta, raustīga gaisma satraukuma pazīme. Beidzot es iemigu.
Atmodos no grīdas dēļu čīkstoņas. Atvērusi acis, ieraudzīju pa durvīm ienākam Aizbildni. Vienīgā gaisma plūda no divām vēl degošajām svecēm un viņa acīm. Vīrietis šķērsoja istabu un nāca uz manu stūri. Izlikos guļam; gulēju gluži nekustīgi. Beidzot, kā šķita, pēc veselas mūžības, viņš aizgāja. Šoreiz soļi vairs nebija tik piesardzīgi, un pēc to skaņas es nopratu, ka viņš stipri pieklibo. Vannasistabas durvis aizcirtās šim aiz muguras.
Kas varētu ievainot tādu radījumu kā refalts?
Viņš bija prom dažas minūtes. Visu šo laiku es varēju piefiksēt katru savu sirdspukstu. Kad durvīs pagriezās atslēga, atkal nolaidu galvu uz rokām. Aizbildnis pavisam kails iznāca laukā. Es aizvēru acis.
Turpināju izlikties; viņš devās uz gultu, pa ceļam notriekdams zemē stikla lodi. Ēters saviļņojās. Viņš aizvēra baldahīna aizkarus, noslēpjoties no mana skatiena. Tikai tad, kad viņa prāts norima, es atvēru acis un piecēlos sēdus. Ne kustības.
Es basām kājām piegāju pie gultas un ieslidināju pirkstus starp aizkariem, pavisam viegli tos pašķirot, lai paraudzītos uz refaītu. Viņš gulēja zem palagiem uz sāna; āda pustumsā vizēja. Raupjie, brūnie mati bija samudžinājušies pār seju. Man tā noskatoties, caur palagu aptuveni tajā vietā, kur bija Aizbildņa labā roka, iespīdēja nespodra gaisma.
Es pieskāros viņa sapņavai. Kaut kas bija citādi. Neko daudz es nesaskatīju, bet kaut kas nebija gluži tā, kā vajadzētu būt. Katrai sapņavai piemita tāda kā neredzama gaisma iekšējs mirdzums, ko nereģu maņas nespēja uztvert. Bet Aizbildņa gaisma šobrīd dzisa.