Noskenēju savus dokumentus, kad līdz vilciena atiešanai bija atlikušas vien divas minūtes. Tikusi garām barjerām, atlaidu savus pavadoņus. Gariem nepatika, ka tos aizved pārāk tālu no iemīļotajām vietām, un, ja piespiedīšu tos sekot ar varu, viņi man nepalīdzēs.
Galvā dunēja sāpes. Medikamenti, ko Dani bija iešļircinājusi manās vēnās, sāka zaudēt iedarbību. Stunda ēterā… Džeksons mani tiešām izdzina līdz pēdējam.
Uz perona luminiscējoši zaļš tablo rādija vilcienu sarakstu; citādi gaismas bija maz. No skaļruņiem atskanēja Skārletas Bēmišas balss ieraksts:
- Šis vilciens pietur visās I Iecirkņa 4. sektora stacijās, virziens uz ziemeļiem. Lūdzu, sagatavojiet braukšanas kartes pārbaudei. Vērojiet drošības ekrānus tur būs šīvakara ziņojumi. Paldies un patīkamu jums vakaru!
Mans vakars it nemaz nebija patīkams. Nebiju ēdusi kopš rītausmas. Džekss man deva pusdienas pārtraukumu tikai tad, kad bija īpaši labā omā, un tā savukārt bija aptuveni tikpat reta parādība kā zili āboli.
Ekrānos parādījās jauna ziņa. RUT: RADIĒZISKĀ UZTVERŠANAS TEHNOLOĢIJA. Pārējie braucēji nepievērsa ziņojumam uzmanību. Šo reklāmu rādīja visu laiku.
“Tik blīvi apdzīvotā citadelē kā Londona ir gluži ikdienišķi iedomāties, ka varbūt jums blakus brauc pretdabisks indivīds.” Uz ekrāna parādījās silueti pilsoņu reprezentācijas. Viens iekrāsojās sarkans. “SciSORS šobrīd izmēģina RUT uztvērējvairogus Pedingtonas stacijas kompleksā un Arhontu mītnē. Līdz 2061. gadam esam paredzējuši uzstādīt vairogus astoņdesmit procentos centrālā Iecirkņa staciju, ļaujot samazināt metro dienējošo pretdabisko kārtībnieku darbinieku skaitu. Lai iegūtu jaunāko informāciju, dodieties uz Pedingtonu vai vaicājiet DSD darbiniekiem.”
Reklāmas turpinājās, bet tā viena atkārtojās manā prātā. RUT bija lielākais drauds reģu kopienai citadelē. Saskaņā ar Saionas sniegto informāciju ar šo tehnoloģiju auru varot uztvert līdz pat divdesmit pēdu lielā attālumā. Ja plānos neradīsies kāda nopietna aizķeršanās, mēs līdz 2061. gadam būsim spiesti pārtraukt darboties. Reģukungi sev raksturīgajā kūtrumā nekādu risinājumu nebija izdomājuši. Tikai saķildojušies. Un vēlreiz saķildojušies. Un tad vēl saķildojušies par savām ķildām.
Virs manis ielā trīsuļoja auras. Biju kā toņdakša, kas tā vien žūžoja no uztvertās enerģijas. Gribēdama domāt par ko citu, es ar īkšķi nobraucīju savu identifikācijas karti. Uz tās bija redzama mana fotogrāfija, rakstīts vārds, adrese, dzimšanas vieta un nodarbošanās, kā ari uzdrukāti pirkstu nospiedumi. Mis Peidža E. Mahounija, naturalizējusies 1-5 iedzīvotāja. Dzimusi 2040. gadā Īrijā. 2048. gadā īpašu apstākļu dēļ pārvākusies uz Londonu. Pārvietošanās atļauju saņēmusi tāpēc, ka strādā kādā skābekļa bārā 1-4 sektorā. Blondi mati. Pelēkas acis. Augums: piecas pēdas un deviņas collas. Nekādu īpašu pazīmju, tikai tumšas lūpas droši vien no smēķēšanas.
Nekad mūžā nebiju smēķējusi.
Manu plaukstas locītavu saķēra mikla delna. Es iztrūkos.
- Esi man parādā atvainošanos.
Nikni paglūnēju augšup uz tumšmati ar katliņu galvā un netīru, baltu kaklasaiti ap kaklu. Man šo tipu būtu vajadzējis pazīt jau pēc smakas vien: tas bija Heimārketas Hektors viens no mūsu ne īpaši tīrīgajiem sāncenšiem. Viņš allaž oda kā īsta ateja. Diemžēl viņš bija ari Pagrīdes kungs sindikāta lielais priekšnieks. Šamējā teritoriju dēvēja par Velna Akru.
- Mēs spēlē uzvarējām. Skaidri un godīgi. Atbrīvoju roku. Vai tev galīgi nav nekā darāma, Hektor? Iesākumam nekaitētu iztīrīt zobus.
- Varbūt tev spēlē derētu mazliet tīrības, kūmiņ. Un mācies cienīt savu Pagrīdes kungu.
- Es nekrāpjos.
- 0, es domāju, ka krāpies gan. Viņš runāja klusi. Lai arī kā tas jūsu reģukungs tēlotu smalko un slietu degunu gaisā, jūs visi septiņi esat prasti krāpnieki un meļi. Dzird runas, ka tu melnajā tirgū esot pati veiklākā, manu mīļo
Sapņotāj. Bet gan tu pazudīsi. Viņš ar vienu pirkstu pieskārās manam vaigam. Beigu beigās visi pazūd.
- Tu tāpat.
- Gan redzēsim. Drīz. Nākamos vārdus viņš izdvesa man ausi: Lai tev ļoti drošs brauciens mājup, lellīt. Viņš nozuda izejas tuneli.
Ar Hektoru man bija jāpiesargās. Kā Pagrīdes kungam viņam gan nebija nekādas īstas varas pār citiem reģukungiem, jo šī amata vienīgā funkcija bija rīkot sanāksmes, taču viņam bija daudz sekotāju. Hektors turēja uz mums ļaunu prātu kopš tās reizes, kad mana banda uzveica šamā rokaspuišus taroči spēlē; tas notika divas dienas pirms Neilores izsoles. Hektora ļaudīm nepatika zaudēt. Tas, ka Džeksons viņus kaitināja, arī nenāca par labu. Vairumam no manas bandas bija izdevies izvairīties no nokļūšanas viņu melnajā sarakstā, galvenokārt nemaisoties šiem pa kājām, bet mēs ar Džeksu bijām pārāk izaicinoši. Kaut kur viņu novācamo sarakstā bija Bālā Sapņotāja tā mani dēvēja ielās. Ja tie tipi mani kādreiz iedzīs stūrī, ar mani būs cauri.
Vilciens piebrauca ar minūtes kavēšanos. Es atkritu tukšā sēdeklī. Vagonā vēl bija tikai viens cilvēks kāds vīrietis, kas lasīja Daily Descendant. Viņš bija reģis medijs. Es saspringu. Džeksam netrūka ienaidnieku, un daudzi reģi zināja, ka esmu viņa aizbilstamā. Viņi zināja ari to, ka pārdodu mākslas darbus, kurus nekādi nebūtu varējis uzgleznot īstais Pīters Klāss.
Es izvilku savu standarta planšetdatoru un izvēlējos mīļāko legālo romānu. Tagad, kad mani nesargāja garu spiets, vienīgais, kas varēja gādāt par manu drošību, bija izskatīties tik normālai un neredzīgai, cik vien iespējams.
Šķirstot lappuses, es vēroju vīrieti. Jutu, ka viņš ir mani pamanījis, taču neviens no mums abiem neteica ne vārda. Tā kā svešinieks vēl nebija mani sagrābis pie rīkles un piekāvis līdz nemaņai, nospriedu, ka viņš droši vien nav kāds nesen piešmaukts mākslas entuziasts.
Riskēju uzmest aci viņa Descendant eksemplāram; tā bija vienīgā skrejlapa, ko joprojām masveidā drukāja uz papīra. Papīru bija pārāk vienkārši izmantot nepareizajiem mērķiem datu planšetes toties nozīmēja, ka var lejupielādēt tikai nedaudzos cenzoru atzītos medijus. Man pretī nikni glūnēja tipiskās ziņas. Divi jaunieši pakārti par valsts nodevību, 3. sektorā slēgts aizdomīgs tirdzniecības centrs. Bija garš raksts, kura autors noliedza “pretdabisko” iedomu, ka Britānija atrodoties politiskā izolācijā. Žurnālists dēvēja Saionu par “impēriju embrija stadijā”. Tādas runas klīda jau tik ilgi, cik vien spēju atminēties. Ja Saiona vēl bija embrijs, es jau nu negribēju gadīties nekur tuvumā tad, kad tas nāks ārā no klēpja.
Kopš Saionas rašanās bija aizritējuši gandrīz divi gadsimti. Tā radās kā atbildes reakcija uz šķietamu draudu impērijai. Šo draudu dēvēja par epidēmiju gaišredzības epidēmiju. Oficiālais sākuma datums bija 1901. gads, kad Edvardam VII piedēvēja piecas šaušalīgas slepkavības. Apgalvoja, ka Asiņainais Karalis esot atvēris durvis, ko vairs nekad nevarēšot aizvērt; viņš esot palaidis pasaulē gaišredzības mēri un viņa sekotāji esot visur, tie vairojoties un nogalinot, smeļoties spēku no lielā ļaunuma avota.
Pēc tam radās Saiona republika, kas tika veidota, lai iznīdētu sērgu. Turpmāko piecdesmit gadu laikā Saiona kļuva par reģu medīšanas mašinēriju, kurā ikviens politiski nozīmīgs lēmums bija saistīts ar pretdabiskajiem. Slepkavības vienmēr izdarīja pretdabiskie. Vardarbības uzliesmojumi, zādzības, izvarošanas, ļaunprātīgas dedzināšanas tas viss notika pretdabisko dēļ. Gadu gaitā citadelē iedibinājās reģu sindikāts, radot organizētu pagrīdes pasauli un sniedzot gaišreģiem patvērumu. Kopš tā laika Saiona vēl vairāk nopūlējās mūs iznīdēt.