Kad uzstādīs RUT, sindikāts sabruks un Saiona kļūs visuredzoša. Mums bija divi gadi laika, lai rīkotos, bet šķita: kamēr vien Pagrīdes kungs būs Hektors, nekas nenotiks. Viņa valdīšana nebija devusi neko, tikai padziļinājusi pagrimumu.
Vilciens bez starpgadījumiem nobrauca trīs pieturas. Biju nupat beigusi lasīt nodaļu, kad nodzisa gaisma un tas apstājās. Es aptvēru notiekošo sekundes simtdaļu ātrāk par otru pasažieri. Viņš savā vietā stīvi iztaisnojās.
- Vilcienu pārmeklēs.
Mēģināju kaut ko sacīt, apstiprināt viņa bažas, bet mēle šķita pārvērtusies salocītā drēbes gabalā.
Izslēdzu savu planšeti. Tuneļa sienā atvērās durvis. Vagona tablo ieslēdzās uzraksts: UZMANĪBU, DROŠĪBAS PĀRBAUDE. Es zināju, kas tagad notiks; apgaitu veiks divi zemsai^i. Viens vienmēr bija vadošais parasti tas bija kāds medijs. Es vēl nekad nebiju piedzīvojusi pēkšņu pārbaudi, bet zināju, ka tikai nedaudzi reģi tādās tiek cauri sveikā.
Krūtīs strauji sitās sirds. Paskatījos uz otru pasažieri, mēģinot novērtēt viņa reakciju. Viņš bija medijs, taču ne īpaši spēcīgs. Es pati nekad tā īsti nesapratu, kā to zinu, vienkārši līdzīgos brīžos bija kaut kāda jocīga sajūta.
- Mums jātiek ārā no vilciena. Viņš piecēlās kājās. Kas tu esi, mīļā? Orākuls?
Es klusēju.
- Zinu, ka esi reģe. Viņš paraustīja durvju rokturi.
- Nāc, mīļā, nesēdi tā. Noteikti ir kāda izeja. Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri. Lai nu kurā dienā gadītos pēkšņa pārbaude… vienīgajā dienā…
Es nepakustējos. Izglābties nekādi nebija iespējams. Logi bija no rūdīta stikla, durvis noslēgtas ar drošības slēdzenēm; un mums vairs nebija laika. Vagonā iespīdēja divu lukturīšu gaismas kūļi.
Sēdēju gluži nekustīgi. Zemsargi. Viņi noteikti bija sajutuši, ka vagonā ir zināms skaits reģu, citādi nebūtu izslēguši gaismas. Zināju, ka zemsargi redz auras, bet viņi noteikti gribēs noskaidrot, tieši kādi reģi mēs esam.
Viņi ienāca vagonā. Izsaucējs un medijs. Vilciens turpināja braukt, bet gaismas neieslēdzās. Vispirms piegāja pie vīrieša.
- Vārds?
Viņš izslējās. Linvuds.
- Brauciena iemesls?
- Biju apciemot meitu.
- Apciemot meitu. Vai esi pārliecināts, ka neesi ceļā uz seansu, medij?
Tie abi meklēja kašķi.
- Man ir nepieciešamie dokumenti no slimnīcas. Meita ir smagi slima, Linvuds sacīja. Man ir atļauts viņu apciemot katru nedēļu.
- Ja vēl virināsi žaunas, tad vispār vairs nedrīkstēsi viņu apciemot. Runātājs pagriezās pret mani un uzrēja: Tu. Kur tava karte?
Izvilku karti no kabatas.
- Un braukšanas atļauja?
Pasniedzu to viņam. Viņš mirkli lasīja.
- Tu strādā 4. sektorā?
-Jā-
- Kas izdeva šo atļauju?
- Mans uzraugs Bils Banberijs.
- Skaidrs. Bet man jāredz kas cits. Viņš pavērsa lukturīša staru man acīs. Paliec rāma.
Es nepakustināju ne vaibstu.
- Tu neesi redzīga, viņš noteica. Laikam esi orākuls. Tas nu ir kas jau ilgāku laiku nedzirdēts.
- Neesmu redzējis pupainu orākulu kopš četrdesmitajiem gadiem, otrs zemsargs ierunājās. Šitā viņiem patiks.
Priekšnieks pasmaidīja. Katrā aci viņam bija pa kolobomai zīme, ka viņam piemīt pastāvīgas garu saredzēšanas spējas.
- Tu mani pataisīsi stāvus bagātu, jaunkundzīt, viņš sacīja. Ļauj man vēlreiz apskatīt tās acis.
- Es neesmu orākuls, iebildu.
- Protams, neesi. Aizveries un taisi tik vaļā prožektorus!
Vairums reģu domāja, ka esmu orākuls. Tā kļūdīties bija
viegli. Auras mums bija līdzīgas patiesībā pat vienā un tajā pašā krāsā.
Sargs ar pirkstiem atpleta manas kreisās acs plakstiņu. Kamēr viņš pētīja acābolu, tajā meklējot neesošo caurumiņu, otrs pasažieris metās uz vaļējām durvīm. Izcēlās jezga, kad bēglis meta zemsargiem virsū garu savu sargeņģeli. Otrs zemsargs iebļāvās, kad eņģelis viņā ietriecās, sagraujot visas maņas, kā putojamā slotiņa sakuļ jēlas olas.
Pirmais zemsargs bija pārāk ātrs. Iekams kāds paguva pakustēties, viņš jau bija izsaucis bariņu poltergeistu.
- Nekusties, medij.
Linvuds blenza pretī. Viņš bija sīka auguma vīrs vecumā ap četrdesmit gadiem, kalsns, bet stiegrains, ar brūniem, pie deniņiem iesirmiem matiem. Es neredzēju poltergeistus un lukturīša gaismas dēļ vispār gandrīz neko, bet tie mani novārdzināja tā, ka nespēju pakustēties. Saskaitīju trīs. Nekad nebiju redzējusi kādu kontrolējam vienu poltergeistu, kur nu vēl trīs. Man uz skausta izsprāga auksti sviedri.
Kad eņģelis atkal pagriezās atpakaļ, lai uzbruktu otrreiz, poltergeisti sāka riņķot ap zemsargu. Nāc līdzi ar labu, medij, tas sacīja, un mēs priekšniecībai lūgsim, lai tevi nespīdzina.
- Dariet, ko gribat, džentlmeņi. Linvuds pacēla roku.
- Eņģeļu sabiedrībā es no cilvēkiem nebaidos.
- Tā jau visi saka, mister Linvud. Tikai tas mēdz piemirsties, ieraugot Taueru.
Linvuds svieda savu eņģeli pāri vagonam. Sadursmi es neredzēju, bet tā it kā noplaucēja visas manas maņas. Piespiedu sevi piecelties kājās. Trīs poltergeistu klātbūtne izsūca manu enerģiju. Linvuds runāja bravūrīgi, bet es zināju, ka viņš tos jūt; viņš pūlējās stiprināt savu eņģeli. Kamēr izsaucējs valdīja poltergeistus, otrs zemsargs skandēja atvadvārdus: vārdu virknes, kas lika gariem mirt pavisam, aizsūtot tos uz reģiem neaizsniedzamu vietu. Eņģelis notrīsēja. Lai to izraidītu pavisam, vajadzētu zināt eņģeļa pilno vārdu, taču, kamēr vien skandēšana turpināsies, tas būs par vāju, lai sargātu savu saimnieku.
Man ausis šalca asinis. Rīkle bija aizžņaugta, pirksti kļuvuši nejutīgi. Ja stāvēšu malā, mūs abus aizturēs. Ieraudzīju sevi Tauerā: kā mani spīdzina, ved pie karātavām…
Es šodien nemiršu.
Mirklī, kad poltergeisti metās virsū Linvudam, kaut kas notika ar manu redzi. Fokusējos uz zemsargiem. Abu prāti trīsuļoja blakus manējam kā divi pulsējoši enerģijas apļi. Dzirdēju, kā mans augums nobūkšķ uz grīdas.
Biju domājusi viņus tikai dezorientēt, lai man būtu laiks aizbēgt. Manā pusē bija pārsteigums. Mani nebija ņēmuši vērā. Orākuliem bija vajadzīgi gari, lai tie kļūtu bīstami.
Bet man ne.
Mani apņēma melns baiļu vilnis. Gars izlidoja ārā no mana ķermeņa tieši virsū pirmajam zemsargam. Pat neaptvērusi, ko daru, es ietriecos viņa sapņavā. Nevis uzskrēju tai virsū, bet ietriecos iekšā, izšāvos tai cauri. Izmetu zemsarga garu ārā ēterā, ķermeni atstājot tukšu. Iekams viņa Aizbildnis bija paguvis ievilkt elpu, viņu piemeklēja tāds pats liktenis.
Mans gars ielēca atpakaļ ķermenī. Aiz acīm eksplodēja sāpes. Vēl nekad dzīvē nebiju izjutusi tādas mokas; sāpes graizīja galvaskausu kā ar nažiem, plosījās ikkatrā smadzeņu šūnā kā uguns, tik karsta, ka nespēju ne redzēt, ne kustēties, ne padomāt. Neskaidri apjautu, ka vaigs ir piespiests pie lipīgās vagona grīdas. Lai ari ko es nupat biju izdarījusi, vairs nekad to nedarīšu steigā.
Vilciens šūpojās. Laikam tuvojās nākamā stacija. Es atbalstījos uz elkoņiem, muskuļiem piepūlē ietrīcoties.
- Mister Linvud?
Klusums. Aizrāpos pie gulošā vīrieša. Vilcienam braucot garām tuneļa apkalpošanas gaismai, es ieraudzīju viņa seju.