Miris. Poltergeisti bija izdzinuši viņa garu no ķermeņa. Zemsarga identifikācijas karte mētājās turpat uz grīdas. Viljams Linvuds. Četrdesmit trīs gadi. Divi bērni, viens no tiem slimo ar cistisko fibrozi. Precējies. Baņķieris. Medijs.
Vai viņa sieva un bērni zināja par ģimenes tēva slepeno dzīvi? Vai arī viņi bija nereģi un neko nenojauta?
Man bija jānoskaita atvadvārdi, citādi Linvuds mūžīgi mūžos klīdīs pa šo vagonu. Viljam Linvud, es sacīju,
- dodies prom ēterā. Viss ir nokārtots. Visi parādi ir nolīdzināti. Tev vairs nav jāmīt dzīvajo vidū.
Linvuda gars kavējās tepat tuvumā. Ēters nočabēja; viņš un viņa sargeņģelis pazuda.
Ieslēdzās gaismas. Man aizžņaudzās rīkle.
Uz grīdas gulēja vēl divi līķi.
Pieķēros pie stangas, lai tiktu kājās. Sasvīdusī plauksta tik tikko spēja mani noturēt. Pēdu tālāk gulēja zemsargs, kurš bija miris pirmais; vīrieša sejā vēl kavējās pārsteiguma izteiksme.
Es biju viņu nogalinājusi. Biju nogalinājusi zemsargu.
Viņa biedram nebija tā paveicies. Tas gulēja uz muguras, acīm stingi veroties griestos; vīrietim pār zodu vijās slienu tērcīte. Kad pienācu tuvāk, zemsargs noraustījās. Man pār muguru pārskrēja salti drebuļi un rīkles galu apsvilināja žults. Nebiju aizgrūdusi viņa garu pietiekami tālu. Tas vēl kavējās prāta tumšākajos nostūros slepenajos, klusajos kaktos, kur nevajadzētu būt ne ziņai, ne miņai no gara. Viņš bija zaudējis prātu. Nē. Es biju pazudinājusi viņa prātu.
Sakodu zobus. Nevarēju viņu tā vienkārši atstāt pat zemsargs nebija pelnījis tādu likteni. Uzliku savas aukstās rokas viņam uz pleciem un saņēmu drosmi pastrādāt žēlsirdības ierosinātu slepkavību. Viņš iekunkstējās un čukstēja:
- Nogalini mani.
Man bija tas jādara. Biju to viņam parādā.
Bet es nespēju. Es vienkārši nespēju viņu nogalināt.
Vilciens piestāja I-5C stacijā, un es jau gaidīju pie durvīm. Kad nākamie pasažieri atrada līķus, jau bija par vēlu, lai mani notvertu. Es biju augšā uz ielas un novilku cepuri zemāk, lai paslēptu seju.
2.MELE
Ieslīdēju dzīvokli un pakāru jaku. Goldenkresentas ēku kompleksā pilnā slodzē strādāja apsargs, vārdā Viks, taču bridi, kad es ienācu, viņš bija devies apgaitā. Viks neredzēja manu nāves bālo seju un drebošās rokas, kas pasniedzās pēc atslēgkartes.
Tēvs sēdēja dzīvojamā istabā. Redzēju viņa čībās ieautās kājas, uzstutētas uz soliņa. Viņš skatījās ScionEye ziņu kanālu, kam bija apraide visās Saionas citadelēs; Skārleta Bēmiša ekrānā pašlaik ziņoja, ka nupat esot slēgta metro satiksme I Iecirknī.
Es ikreiz notrīsēju, izdzirdot tās sievietes balsi. Bēmišai bija tikai aptuveni divdesmit pieci gadi; viņa bija visu laiku jaunākā Lielstāstniece Lielinkvizitora izpalīdze, kuras balss un asprātības kalpoja Saionai. Ļaudis Bērnišu saukāja par Vīvera palaistuvi varbūt viņiem skauda. Jaunajai sievietei bija veselīga āda un ļoti pilnīgas lūpas, un viņai patika apvilkt acis ar treknu sarkana acu zīmuļa līniju. Tā bija pieskaņota izsmalcinātā mezglā uz augšu saspraustajiem matiem. Bēmišas kleitas ar augstajām apkaklēm man allaž lika domāt par karātavām.
- Ārzemju ziņas. Francijas Republikas Lielinkvizitors Benuā Menārs šā gada Novembra svētkos viesosies pie inkvizitora Vīvera. Līdz vizītei atlikuši astoņi mēneši, un Arhontu mītnē jau tagad notiek sagatavošanas darbi apciemojumam, kas, kā izskatās, būs īsts uzmundrinājums.
- Peidža?
Es noņēmu cepuri. Sveiks!
- Nāc, apsēdies.
- Acumirkli.
Devos taisnā ceļā uz vannasistabu. No uztraukuma nezināju, kur dēties, ko darīt.
Es biju nogalinājusi cilvēku. Es patiešām biju nogalinājusi cilvēku. Džekss allaž sacīja, ka es to spējot nogalināt bez asinsizliešanas -, bet es viņam neticēju. Tagad biju slepkava. Vēl ļaunāk: es biju atstājusi liecinieku, izdzīvojušo. Man ari vairs nebija planšetes, bet to taču viscaur klāja mani pirkstu nospiedumi. Nē, tas vis nebūs nekāds naitkainds tā būtu pārāk viegla nāve. Mani noteikti sagaida spīdzināšana un karātavas.
Tikko tikusi vannasistabā, es tā izvēmos podā, ka iekšas teju izgriezās otrādi. Kad biju izvēmusi visu, izņemot iekšējos orgānus, mani sāka kratīt tādi drebuļi, ka gandrīz nespēju nostāvēt kājās. Norāvu drēbes un iegāju dušā. Verdošs ūdens bungāja man pa ādu.
Šoreiz biju aizgājusi par tālu. Pirmo reizi es biju iebrukusi svešā sapņavā. Ne tikai pieskārusies tai.
Džeksons būs sajūsmā.
Manas acis aizvērās. Vagona incidents vēl un vēlreiz aizzibēja acu priekšā. Nebiju domājusi tos sargus nogalināt, es gribēju viņus pagrūst vien tik daudz, lai tiem piemestos migrēna vai varbūt sāktu asiņot deguns. Lai izraisītu apjukumu.
Tomēr kaut kas mani iedzina šaušalas. Bailes no tā, ka mani atradis. Bailes no tā, ka kļūšu par vēl vienu anonīmu Saionas upuri.
Iedomājos par Linvudu. Reģi nekad cits citu neaizstāvēja, ja vien nepiederēja pie vienas bandas, tomēr vīrieša nāve mani nomāca. Pievilku ceļus pie zoda un ar abām rokām turēju sāpošo galvu. Ja vien es būtu rīkojusies ātrāk! Tagad divi cilvēki bija pagalam, viens bija zaudējis prātu, un es, ja vien man ļoti nepaveiksies, būšu nākamā.
Piespiedusi ceļus pie krūtīm, es ierāvos dušas stūrī. Nevarēju te slēpties mūžīgi. Beigu beigās visus vienmēr atrada.
Bija jāpadomā. Saionai tādiem gadījumiem bija sava īpaša procedūra. Kad stacija būs tukša un būs aizturēti visi iespējamie liecinieki, izsauks specu ētera narkotiku speciālistu, kurš liks lietā zilo asteri. Tā uz laiku atjaunos mana upura atmiņas, ļaujot tām kļūt redzamām. Kad visas svarīgās epizodes būs ierakstītas, vīrieti eitanazēs un viņa līķi atdos morgam II-6 sektorā. Tad viņa atmiņas pārskatīs, meklējot slepkavas seju. Un tad mani uzmeklēs.
Aresti ne vienmēr notika naktīs. Dažreiz kādu noķēra gaišā dienas laikā uz ielas. Gaismas stars acīs, adata kaklā, un viss. Par pazušanu neviens neziņoja.
Pašlaik es nespēju domāt par nākotni. Galvaskausu plosīja jauns sāpju vilnis, atsaucot mani tagadnē.
Izvērtēju savas iespējas. Varēju doties atpakaļ uz Sevendaialsu un kādu laiku noslēpties midzeni; taču varētu gadīties, ka sargi mani meklē. Aizvest viņus pie Džeksa… tā rīkoties nedrīkstēju. Turklāt tagad, kad stacijas bija slēgtas, es nekādi nevarēju tikt atpakaļ uz 4. sektoru. Taksīti, kas vestu pretdabiskos, būs grūti atrast, un drošības sistēmas nakti darbojās ar desmitkāršu spēku.
Varētu palikt pie kāda drauga, bet visi mani draugi, kas nebija no Sevendaialsas, bija nereģi kaut kādas meitenes no skolas, ar kurām es tikpat kā nesazinājos. Ja sacīšu, ka mani vajā slepenpolicija, jo esmu kādu nogalinājusi ar savu garu, viņas domās, ka esmu nojūgusies. Viņas arī, visticamāk, par mani ziņotu.
Ietinusies vecā halātā, es basām kājām iegāju virtuvē un uzliku uz plīts katliņu ar pienu. Mājās es tā vienmēr darīju; nevajadzētu izjaukt ierasto kārtību. Tēvs bija atstājis manu mīļāko krūzi to lielo ar uzrakstu TVER DZĪVI AIZ KAFIJAS. Nekad nebiju aizrāvusies ar Saionas alternatīvu alkoholam aromatizēto skābekli jeb Floxy®. Kafija vēl bija legāla. Vēl notika pētījumi par to, vai kofeīns izraisa gaišredzību vai ne. Taču sauklis TVER DZĪVI AIZ AROMATIZĒTĀ SKĀBEKĻA noteikti neizklausītos tik dzīvīgi.
Tas, ka biju izmantojusi savu garu, bija kaut ko nodarījis manai galvai. Tik tikko spēju noturēt vaļā acis. Lejot pienu, es lūkojos ārā pa logu. Attiecībā uz telpu iekārtojumu manam tēvam bija nevainojama gaume. Protams, izkoptu gaumi parādīt palīdzēja ari fakts, ka viņam pietika naudas, lai samaksātu par augstas drošības pakāpes mitekli ekskluzīvajā Bārbikenas nekustamo īpašumu kopā. Dzīvoklis bija svaigi remontēts, plašs un gaišs. Gaiteņos smaržoja pēc kaltētiem, aromātiskiem augiem un tīras veļas. Katrā istabā bija lieli, stūraini logi. Vislielākais bija dzīvojamās istabas logs tas pletās pa visu rietumu sienu un turpinājās arī griestos, bet logam blakus atradās izsmalcinātas, viscaur stiklotas durvis uz balkonu. Bērnībā es pa šo logu bieži vēroju saulrietu.