Ārpusē mutuļoja rosīgā citadele. Augstāk par mūsu kompleksu slējās trīs brutālisma stilā būvētie Barbican Estate torņi, kuros dzīvoja Saionas ierēdņi. Loderdeilas torņa galā bija 1-5 pārraižu ekrāns. No tā svētdienu vakaros projicēja publiskās pakāršanas. Pašlaik tajā bija redzams Saionas sistēmas parastais attēls sarkans, enkuram līdzīgs simbols un viens
melniem burtiem rakstīts vārds SAIONA uz sterili balta fona. Un vēl tas drausmīgais sauklis: DROŠĀK NAV NEKUR.
Drīzāk droši nav nekur. Mums nav.
Malkoju pienu un kādu brīdi nolūkojos uz simbolu, domās sūtīdama to pie visiem velniem. Tad izmazgāju krūzi, ielēju glāzi ūdens un devos uz guļamistabu. Bija jāpiezvana Džeksonam.
Gaitenī mani pārtvēra tēvs.
- Peidža, pagaidi!
Es apstājos.
Mans tēvs dzimis īrs ar ugunīgi sarkanu matu ērkuli strādāja Saionas zinātniskās izpētes divīzijā. Brīvajos brīžos viņš savā planšetē rakstīja kaut kādas formulas un aizrautīgi stāstīja par klīnisko bioķīmiju vienu no divām jomām, kurās bija ieguvis grādu. Mēs it nemaz nelīdzinājāmies viens otram.
- Sveiks, es sasveicinājos. Piedod, ka es tik vēlu. Pastrādāju dažas virsstundas.
- Tev nav jāatvainojas. Viņš pamāja, lai ienāku dzīvojamā istabā. Ļauj man tev pagādāt ko ēdamu. Tu izskaties novājējusi.
- Viss kārtībā. Esmu tikai nogurusi.
- Zini, es šodien lasīju par vienu skābekļa iestādījumu. IV-2 noticis šausmīgs negadījums. Darbiniekiem esot maksāts daudz par maz, skābelis bijis netīrs, klientiem sākušies krampji ļoti nepatīkami.
- Centra bāriem nav ne vainas, goda vārds! Klienti sagaida kvalitāti. Es noskatījos, kā tēvs uzklāj galdu. Kā sokas darbā?
- Labi. Viņš pacēla acis uz mani. Peidža, par to tavu darbu bārā…
- Kas ir? es jautāju.
Meita, kas strādā citadeles zemākajos slāņos. Nekas nespētu vēl vairāk apkaunot vīrieti ar mana tēva stāvokli
sabiedrībā. Viņš noteikti jutās ļoti neērti, kad kolēģi apvaicājās par bērniem, gaidot, ka viņa pēctecis būs ārsts vai jurists. Visi noteikti sāka sačukstēties, aptvēruši, ka es tiešām strādāju bārā, nevis tikai tur izklaidējos pēc darba advokātu birojā. Meli bija neliela žēlastība. Viņš nemūžam nespētu pārciest patiesību ka es esmu viena no pretdabiskajiem, turklāt noziedzniece.
Un slepkava. No šis domas vien man metās šķērmi.
- Zinu, ka man tur nav teikšanas, bet man šķiet, ka tev vajadzētu apdomāt, vai nepieteikties vēlreiz uz vietu universitātē. Tam darbam nav nākotnes. Alga ir maza, un nav nekādu izaugsmes iespēju. Bet universitātē…
- Nē. Mana balss izskanēja skarbāk, nekā biju iecerējusi. Man patīk mans darbs. Tā bija mana izvēle.
Joprojām atcerējos, kā skolas direktore man iedeva atzīmju izrakstu: Žēl, ka izvēlējies nepieteikties universitātē, Peidža, viņa sacīja, taču varbūt tā ir labāk. Tu pārāk daudz esi kavējusi skolu. Tas jaunai dāmai nepiederas. Viņa pasniedza man plānu ādas mapi ar skolas simbolu. Te būs rekomendācija darbam no taviem skolotājiem. Tur atzīmēta tava apdāvinātība fiziskajā pilnveidē, franču valodā un Saionas vēsturē.
Man tas bija vienaldzīgi. Skola man vienmēr bija riebusies: gan tās formas tērpi, gan dogmas. Mācību pabeigšana bija manu pusaudzes gadu izcilākais notikums.
- Es varētu kaut ko izkārtot, tēvs sacīja. Viņam tik ļoti bija gribējies izglītotu meitu. Tu varētu pieteikties vēlreiz.
- Saionā draugu būšana nedarbojas, es aizrādīju. Tev tas būtu jāzina.
- Man nekādas izvēles nebija, Peidža. Tēva vaigā noraustījās muskulis. Man nebija tādas greznības.
Man negribējās šo sarunu. Negribējās domāt par to, ko bijām atstājuši pagātnē.
- Vai tu vēl dzīvo kopā ar draugu? viņš apvaicājās.
Meli par draugu bija kļūda. Kopš es viņu izdomāju, tēvs
visu laiku prasīja, kad varēšot manu puisi satikt. Mēs izšķīrāmies, es attraucu. Viņš nebija īstais. Bet tas nekas. Sjūzetei dzīvoklī ir brīva vieta atceries?
- Sjūzijai no skolas?
-Jā-
Man runājot, galvā kā šķēps iedūrās asas sāpes. Es nevarēju gaidīt, līdz tēvs uztaisīs vakariņas. Bija jāpiezvana Džeksonam un jāizstāsta par notikušo. Tūlīt.
- Vispār man drusku sāp galva, es atzinos. Vai tev nebūs iebildumu, ja agri iešu gulēt?
Viņš pienāca klāt un ar vienu roku saņēma manu zodu.
- Tevi vienmēr moka galvassāpes. Tu esi pārgurusi. Tēvs pārlaida īkšķi manai sejai, tumšajiem lokiem zem acīm. Rādīs labu dokumentālo filmu, ja gribi paskatīties; es tev sagatavošu vietu uz dīvāna.
- Varbūt rīt. Saudzīgi pastūmu viņa roku nost. Vai tev ir kādas pretsāpju zāles?
Viņš pēc mirkļa pamāja. Vannasistabā. Es no rīta uztaisīšu angļu brokastis, labi? Gribu dzirdēt visu, kas tev jauns, seillean[3].
Es pablenzu. Tēvs man nebija gatavojis brokastis jau kopš laika, kad man bija aptuveni divpadsmit gadi; tāpat viņš mani nebija uzrunājis tajā vārdā, kopš vairs nedzīvojām Īrijā. Desmit gadus. Veselu mūžību.
- Peidža?
- Labi, es sacīju. Tiksimies no rīta.
Es atbrīvojos no viņa tvēriena un devos uz savu istabu. Tēvs vairs neko neteica. Viņš atstāja durvis pavisam vaļā kā vienmēr, kad es biju mājās. Viņš nekad īsti nezināja, kā manā klātbūtnē izturēties.
Viesu guļamistabā bija tikpat silti kā vienmēr. Mana vecā guļamistaba. Biju pārvākusies uz Sevendaialsu uzreiz pēc skolas, bet tēvs tā ari nebija pieņēmis īrnieku viņam tāds nebija vajadzīgs. Oficiāli es joprojām dzīvoju te. Bija vienkāršāk atstāt reģistros visu tā, kā ir. Atvēru durvis uz balkonu starp manu istabu un virtuvi. Mana āda vairs nebija auksta, bet dega kā ugunis; acis mocīja kaut kāds dīvains saspringums, it kā es būtu vairākas stundas skatījusies spožā gaismā. Es redzēju tikai sava upura seju un tukšumu un neprātu tā vīrieša vaibstos, kuru atstāju dzīvu.
Ļaunums bija noticis dažu sekunžu laikā. Mans gars nebija tikai izlūks; tas bija ierocis. To Džeksons ari gaidīja.
Sameklēju savu telefonu un piezvanīju uz Džeksona istabu mūsu midzenī. Tikko atskanēja signāls, viņš jau pacēla klausuli.
- Paskat, paskat! Man šķita, ka esi mani uz nedēļas nogali pametusi. Kas tad nu svilst, bitīt? Esi pārdomājusi par brīvdienām? Tev taču patiesībā tādas nemaz nevajag, vai ne? Tā jau es domāju. Es nekādi nevaru uz divām dienām zaudēt savu staigātāju. Esi taču žēlīga, dārgā! Lieliski! Priecājos, ka piekriti. Starp citu, vai dabūji Džeinu Ročfordu? Ja vajag, es tev pārskaitīšu vēl dažus tūkstošus. Tikai nesaki, ka tas īrisdeguna izdzimtenis Dīdions nogrāba Annu Neilori un…
- Es kādu nogalināju.
Klusums.
- Ko? Džeksons izklausījās savādi.
- Zemsargu. Viņi mēģināja aizturēt mediju.
- Un tāpēc tu nogalināji zemsargus?