- Es nogalināju vienu.
Viņš asi ierāva elpu. Un otrs?
- Es viņu iemetu viņa dziļāko dzīļu zonā.
- Paga, tu to izdarīji ar savu… Kad es neatbildēju, viņš sāka smieties. Dzirdēju, kā šis uzplāj ar plaukstu pa galdu. Beidzot. Beidzot. Peidža, tu mazā brīnumdare, tu to paveici! Seansos tavas spējas tikai izšķiežas pa tukšo, nudien. Tātad tas tur tas saīgs tagad patiešām ir dārzenis?
- Jā. Es pieklusu. Vai esmu atlaista?
- Atlaista? Pie caitgaista, nolāpīts, protams, ne! Es jau gadiem ilgi gaidu, kad tu liksi lietā savu talantu. Tu esi uzplaukusi kā ambrozijas pilns zieds, kāds tu arī esi, manu kaprīzo brinumbērn. Iztēlojos viņu uzvaras priekā ievelkam dūmu no sava cigāra. Paskat, paskat, mana sapņu staigātāja beidzot ir iekļuvusi svešā sapņavā. Un vajadzēja tikai trīs gadus! Tagad pasaki man: vai tu izglābi to reģi?
- Nē.
- Nē?
- Viņiem bija trīs geisti.
- Nu izbeidz! Neviens medijs nespētu kontrolēt trīs poltergeistus.
- Nu, šis medijs to varēja. Viņš domāja, ka esmu orākuls.
Džeksons klusi iesmējās. Amatieri.
Paskatījos ārā pa logu uz torni. Tur bija parādījusies jauna ziņa: LŪDZU, ŅEMIET VĒRĀ NEPAREDZĒTUS TRAUCĒJUMUS METRO SATIKSMĒ. Ir slēgts metro, es sacīju. Mani cenšas atrast.
- Mēģini nekrist panikā, Peidža. Tā neklājas.
- Nu, tu labāk kaut ko izdomā. Viss tīkls ir slēgts. Man ir jātiek prom no šejienes.
- Vai, par to tu nesatraucies! Pat tad, ja šie mēģinās izvilkt viņa atmiņas, tā sarga smadzenes ir tikai tāda kartupeļu pankūka. Vai esi pārliecināta, ka aizgrūdi viņu līdz pat dziļāko dzīļu zonai?
-Jā-
- Tādā gadījumā viņiem vajadzēs vismaz divpadsmit stundas, lai tiktu pie viņa atmiņām. Mani pārsteidz, ka tas džeks vēl bija dzīvs.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Es gribu teikt, ka tev jāpaliek, kur esi, lai neieskrietu nagos ķērājiem. Pie sava Saionas tētuka tu esi lielākā drošībā nekā šeit.
- Viņiem ir šī adrese. Nevaru te sēdēt un gaidīt, kad mani arestēs.
- Tevi nearestēs, o, burvīgā! Ļauj sevi apvārdot. Paliec mājās, izguli raizes, un es no paša rīta aizsūtīšu tev pakaļ Niku ar mašīnu. Ko teiksi?
- Man tas nepatīk.
- Tev tam nav jāpatīk. Ej, izgulies, lai būtu smuka. Tev gan tam nav vajadzīga gulēšana, viņš piebilda. Starp citu, vai tu varētu izdarīt man pakalpojumu? Iegriezies rīt Grabstritā un paņem no Mintijas Donna elēģijas, ja? Nespēju noticēt, ka viņa gars ir atgriezies, tas ir pilnīgi…
Es noliku klausuli.
Džekss bija nelietis. Jā, ģēnijs, bet vienalga tāds pats lišķis, sīkstulis un cietsirdis kā pārējie reģukungi. Tomēr kam vēl lai es lūgtu palīdzību? Ar tādām spējām kā manējās es vienatnē būšu ievainojama. Džekss bija tikai mazākais no diviem ļaunumiem.
To iedomājoties, es neviļus pasmaidīju. Ja Džeksons Hols bija mazākais ļaunums, tas daudz ko izteica par pasauli.
Es nedrīkstēju gulēt. Man bija jāsagatavojas. Kādā atvilktnē, noslēpta zem drēbju kaudzītes, glabājās neliela pistole. Turpat bija viena Džeksona pamfleta “Par pretdabiskuma lietderīgumu” pirmizdevums. Tur bija saraksts ar visiem galvenajiem reģu tipiem saskaņā ar Džeksona veikto izpēti. Manu eksemplāru izraibināja viņa piezīmes jaunas idejas, reģu kontaktnumuri. Pielādējusi pistoli, izvilku no pagultes mugursomu. Tā bija sagatavota ārkārtas gadījumiem jau pirms diviem gadiem dienai, kad man būs jābēg. Iebāzu pamfletu priekškabatā. To nedrīkstēja atrast tēva mājās.
Pilnīgi apģērbusies es gulēju uz muguras, mana plauksta atdusējās uz pistoles. Kaut kur tālumā tumsā iedudnājās pērkons.
Laikam biju iemigusi. Kad pamodos, kaut kas šķita nepareizi. Ēters bija pārāk atvērts. Ēkā, kāpņu telpā bija reģi. Tā nebija vecā misis Hērone augšstāvā, kura pārvietojās ar statnēm un vienmēr brauca ar liftu. Tur dipēja aresta vienības zābaki.
Bija atnākuši pēc manis.
Beidzot viņi bija klāt.
Es tūlīt uzlēcu kājās, uzrāvu pāri kreklam jaku un drebošiem pirkstiem uzvilku bezpirkstu cimdus un apāvu kurpes. Niks bija mani apmācījis tādiem gadījumiem: jāņem kājas pār pleciem. Ja mēģinātu, es varētu tikt līdz stacijai, taču tad mani spēki arī būtu galā. Lai tiktu uz 4. sektoru, man būs jāuzmeklē un jānobalso taksītis. Nelegālie taksisti par dažiem grašiem bija gatavi uzņemt jebkuru, vai nu tas būtu bēgošs reģis, vai ne.
Uzmetu mugurā somu, jakas kabatā iebāzu pistoli un atvēru balkona durvis. Vējš bija tās aizcirtis ciet. Lietus bungāja pa manām drēbēm. Es šķērsoju balkonu, uzkāpu uz virtuves palodzes, saķēru jumta malu un ar vienu spēcīgu rāvienu biju augšā. Kad vajātāji sasniedza dzīvokli, es jau biju metusies skriet.
Blīkš! Tās bija durvis nebija nekādu klauvējienu vai brīdinājumu. Vēl pēc mirkļa nakts mieru iztraucēja šāviens. Es piespiedu sevi turpināt skriet. Atgriezties nevarēju. Nereģus nekad nenogalināja bez iemesla vismaz ne Saionas darbiniekus. Visticamāk, izšāva kaut kādus nomierinošos līdzekļus, lai tēvs netraucētu mani arestēt. Lai uzveiktu mani, šiem vajadzēs kaut ko daudz, daudz stiprāku.
Ēkā bija kluss. Es vērīgi paskatījos pār jumta malu. Sargu nemanīja; tas laikam atkal bija devies apgaitā. Jau pēc īsa brīža es ievēroju stāvvietā kruķu mašīnu furgonu ar tumši tonētiem stikliem un spoži baltiem priekšējiem lukturiem. Ja kāds ieskatītos vērīgāk, tad ieraudzītu uz aizmugurējām durvīm Saionas simbolu.
Pārkāpu pāri spraugai un biju uz dzegas. Bīstami slidens. Kurpēm un cimdiem bija laba saķere, bet būs jāuzmanās. Piespiedu muguru pie sienas un lēnām virzījos uz avārijas kāpnēm; lietus pielīmēja matus pie sejas. Uzkāpu līdz balkonam ar vītas dzelzs margām nākamajā stāvā, kur atspiedu vaļā nelielu logu. Izdrāzos cauri tukšajam dzīvoklim, lejā pa trim kāpņu posmiem un izmetos pa ēkas galvenajām durvīm. Man bija jātiek laukā un jānozūd kādā tumšā sānieliņā.
Sarkanas gaismas. Turpat ārā bija NSD; pa turieni izbēgt nevarēja. Es strauji apgriezos un aizcirtu durvis, aktivizējot drošības atslēgu. Drebošām rokām izņēmu ugunsdzēsēju cirvīti, izsitu kādu pirmā stāva logu un ielēcu nelielā pagalmā, sagriežot rokas uz stikliem. Tad jau atkal biju lietū un kāpu pa notekcaurulēm un palodzēm, tik tikko spēdama noturēties, līdz nonācu uz jumta.
Viņus ieraugot, man apstājās sirds. Ēkas ārpusē čumēja un mudžēja vīri sarkanos kreklos un melnās žaketēs. Uz manu pusi nāca vairākas komandas ar lukturiem rokās, spīdinot spožo gaismu acīs. Manas krūtis sažņaudzās. Nekad vēl nebiju Londonā redzējusi tādu uniformu vai viņi būtu no Saionas?
- Paliec, kur esi!
Tuvākais nāca man klāt. Viņa cimdotajā rokā bija ierocis. Es atkāpos, sajūtot ļoti košu auru. Šo kareivju Aizbildnis bija ļoti spēcīgs medijs. Gaismās parādījās liesa seja, skarbas acis un plāna, plata mute.
- Nebēdz, Peidža! viņš uzsauca pāri jumtam. Varbūt nestāvēsi te lietū?
Es pārlaidu žiglu skatienu apkārtnei. Blakusnams bija noplukusi biroju ēka. Lēciens būtu liels savas divdesmit pēdas, un zemāk bija iela ar dzīvu satiksmi. Tik lielu attālumu vēl nekad nebiju mēģinājusi pārlēkt, bet, ja vien negribēju uzbrukt medijam un pamest savu ķermeni, man būs jāmēģina.
- Iztikšu, es atcirtu un atkal metos prom.
Kareivji izkliedza trauksmi. Es nolēcu uz zemāka jumta posma. Medijs metās man pakaļ. Es dzirdēju viņa soļus dipam uz jumta vien nieka sekundes aiz sevis. Tādām vajāšanām es biju trenēta. Apstāties nevarēja ne mirkli. Es biju viegla un slaida un varēju izlīst cauri margām un palīst zem žogiem, tomēr ari mans sekotājs bija tāds pats. Kad izšāvu pār plecu, viņš neapstājies izvairījās. Vējš aiznesa viņa smieklus, tāpēc nevarēju noteikt, cik tuvu viņš ir.