- Laipni lūgta atpakaļ!
Es neatbildēju. Aizbildnis paskatījās pār plecu.
- Uz priekšu, es saciju. Jums noteikti ir kaut kas sakāms.
- Nē, Peidža.
Mirkli valdīja klusums.
- Jums tas šķiet muļķīgi. Jums ir taisnība. Aplūkoju savas rokas. Es tikai… es gribēju…
- Lai tevi redz. Viņš palūkojās ugunī. Man šķiet, es saprotu, kāpēc šis atmiņas tevi tik dziļi ietekmē. Tās ir tavu dziļāko baiļu pamats ka tevī nav nekā, izņemot tavu talantu. Ka tu esi tikai sapņu staigātāja. Šo savu daļu tu uzskati par patiesi vērtīgu par savu iztikas avotu. Visu pārējo tu zaudēji Īrijā. Tagad tu paļaujies uz Džeksonu Holu, kurš pret tevi izturas kā pret preci. Viņa acīs tu neesi nekas vairāk par ātru miesu, kas piesaistīta spokam nenovērtējama dāvana cilvēka iesaiņojumā. Bet Niks Nīgords tev parādīja ko vairāk.
Tagad es skatījos uz viņu.
- Tā nakts atvēra tev acis. Atskārtusi, ka Niks mīl citu, tu ieskatījies sejā savām lielākajām bailēm: tevi nekad neredzēs kā cilvēku, kā visu tavu daļu kopumu. Tikai kā retumu. Tev nebija citas izvēles kā vien sev pierādīt, ka tā nav. Atrast pirmo, kurš būtu ar mieru tevi ņemt, kādu, kurš neko nezinātu par sapņu gājēju. Tas bija viss, kas tev bija atlicis.
- Pat nedomājiet mani žēlot, es noskaldīju.
- Es tevi nežēloju. Bet zinu, kāda ir sajūta, ja tevi grib tikai dēļ tā, kas tu esi.
- Tā vairs nenotiks.
- Bet vientulība tevi nepasargāja. Vai ne?
Es novērsos. Man riebās, ka viņš to zina. Man riebās, ka esmu viņam ļāvusi sevi atšifrēt. Aizbildnis pienāca un apsēdās man blakus uz gultas.
- Nereģu prāts ir kā ūdens. Maigs, pelēks, caurspīdīgs. Ar to pietiek, lai uzturētu dzīvību, bet tas ari ir viss. Taču gaišreģu prāts drīzāk līdzinās eļļai tas ir daudz bagātīgāks. Un tie, tāpat kā eļļa un ūdens, nekad nevar pa īstam sajaukties.
- Jūs gribat teikt tāpēc, ka viņš bija neredzīgs…
-Jā.
Vismaz ar manu ķermeni viss bija kārtībā. Pēc tās nakts es tā arī nesadūšojos aiziet pie ārsta. Saionas ārsti tādos jautājumos bija salti un nepielūdzami.
Man kaut kas iešāvās prātā. Ja reģu prāts ir kā eļļa… es apsvēru katru vārdu, …kāds tad ir jūsējais?
Mirkli nebiju pārliecināta, ka Aizbildnis vispār atbildēs. Visbeidzot viņš dobjā, samtainā balsī pateica vienu vārdu:
- Uguns.
Man pārskrēja trīsas. Iedomājos, kas notiek, ja savieno eļļu un uguni. Sprādziens.
Nē! Es nedrīkstēju par Aizbildni tā domāt. Viņš nebija cilvēks. Nebija svarīgi, vai viņš mani saprot vai ne. Viņš vienalga bija mans uzraugs. Viņš vienalga bija refaīts. Viņš bija tieši tas pats, kas bija bijis sākumā.
Aizbildnis pagriezās pret mani. Peidža, viņš ieminējās, tur bija vēl kādas atmiņas. Pirms tu zaudēji samaņu.
- Kādas atmiņas?
- Asinis. Ļoti daudz asiņu.
Papurināju galvu, juzdamās pārāk nogurusi, lai par to domātu. Droši vien no tās reizes, kad izpaudās mana gaišredzība. Poltergeista atmiņas bija ļoti asiņainas.
- Nē. Tās atmiņas es esmu redzējis. Šajās asiņu bija daudz vairāk. Tās bija tev visapkārt, tās tevi smacēja.
- Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Un nebija arī. Man patiešām nebija ne jausmas!
Aizbildnis mani kādu brīdi vēroja.
- Paguli vēl, viņš visbeidzot sacīja. Kad rit pamodīsies, sāc domāt par kaut ko lietderīgāku.
- Piemēram?
- Piemēram, par bēgšanu no šīs pilsētas. Kad pienāks laiks, tev jābūt gatavai.
- Tātad jūs man palīdzēsiet. Viņš neatbildēja, un es zaudēju pacietību. Es jums visu esmu parādījusi savu dzīvi, savas atmiņas. Man joprojām nav ne jausmas, kādi ir jūsu motīvi. Ko jūs no manis gribat?
- Kamēr mēs abi esam Naširas varā, būs labāk, ja tu zināsi pēc iespējas mazāk. Ja viņa tevi atkal izprašņās, tu varēsi droši teikt, ka par to neko nezini.
- Par kādu “to”?
- Tu esi ļoti uzstājīga.
- Kā jūs domājat, kāpēc tad es vēl esmu dzīva?
- Tāpēc, ka esi radusi pie briesmām. Refaīts uzlika plaukstas uz ceļgaliem. Es nevaru tev stāstīt par saviem motīviem, bet varu mazliet izstāstīt par sarkano ziedu, ja vēlies.
Piedāvājums pārsteidza mani nesagatavotu. Uz priekšu!
- Vai tu zini stāstu par Adonīsu?
- Saionas skolās klasiku nemāca.
- Nu protams. Atvaino!
- Bet pagaidiet… Iedomājos par Džeksona zagtajām grāmatām. Viņam ļoti patika mitoloģija. Džeksons teica, ka tā esot burvīgi nelikumīga. Vai viņš bija dievs?
- Afrodītes mīļotais. Viņš bija jauns un skaists mirstīgais mednieks. Afrodīti tik ļoti apbūra puiša skaistums, ka viņa daudz labprātāk pavadīja laiku kopā ar viņu nekā ar pārējiem dieviem. Leģenda vēsta, ka viņas mīļākais kara dievs Aress esot kļuvis tik greizsirdīgs, ka pārvērties mežakuilī un nokāvis
Adonīsu. Mīļotais mira Afrodītes rokās, un viņa asinis notraipīja zemi.
Turēdama sava iemīļotā līķi, Afrodīte uzšļakstīja viņa asinīm nektāru. Un no Adonīsa asinīm izauga anemone daudzgadīga, vien īsu brīdi ziedoša puķe, tik sarkana kā asinis. Adonīsa garu tāpat kā visus garus aizsūtīja nīkt pazemē. Zevs padzirdēja, kā Afrodīte apraud savu mīlestību un, apžēlojies par dievieti, piekrita ļaut Adonīsam pusi gada pavadīt dzīvo valstībā un pusi mirušo. Aizbildnis paraudzījās uz mani.
- Padomā par to, Peidža. Briesmoņu varbūt arī nav, bet jūsu mitoloģijas plīvuros tomēr slēpjas zināma patiesība.
- Nestāstiet man, ka esat dievi! Man šķiet, ka es nespētu paciest domu, ka Našira ir svēta.
- Mēs esam dažādi, bet ne svēti. Aizbildnis apklusa. Es aizrunājos. Tev jāatpūšas.
- Es neesmu piekususi.
- Tev vienalga ir jāpaguļ. Man tev rītnakt būs kaut kas, ko parādīt.
Atspiedos spilvenos. Es patiesībā biju nogurusi.
- Tas nenozīmē, ka jums uzticos, es sacīju. Tas nozīmē tikai, ka to mēģinu.
- Tad es nevaru lūgt neko vairāk. Viņš papliķēja palagus. Saldu dusu, mazo sapņotāj!
Es vairs nevarēju noturēties. Pagriezos un aizvēru acis, joprojām domādama par sarkaniem ziediem un dieviem.
Pamodos, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Debesis ārā krāsojās rožainas kā asinīm pieplūdušas. Aizbildnis stāvēja pie kamīna, uzlicis roku uz dzegas. Viņa skatiens nozibsnīja uz durvīm.
- Peidža, viņš teica, slēpies. Ātri!
Iztrausos no gultas un uzreiz metos uz durvīm, ko aizsedza aizkars. Atstāju tās pavērtas, aizvilku priekšā sarkano samtu un ieklausījos. Joprojām varēju redzēt kamīnu.
Kāds atslēdza un atvēra kambara durvis. Uguns gaismā iznāca Našira. Viņai laikam bija Aizbildņa torņa atslēga. Refaīts nometās uz ceļgala, taču rituālu nepabeidza. Valdniece pārlaida pirkstus pār gultu.
- Kur viņa ir?
- Guļ, Aizbildnis atbildēja.
- Savā istabā?
-Jā-
- Melis! Viņa guļ te. Palagi ož pēc viņas. Sievietes kailie pirksti satvēra viņa zodu. Vai tiešām gribi atkal sākt to pašu?
- Nesaprotu, ko tu ar to vēlies teikt. Es domāju tikai un vienīgi par tevi.
- Var jau būt. Naširas tvēriens kļuva ciešāks. Ķēdes vēl karājas. Pat nedomā, ka es vilcināšos tevi sūtīt atpakaļ uz Māju. Pat nedomā, ka atkārtosies tas pats, kas notika XVIII Kaulu ražā. Ja tā notiks, es neatstāšu dzīvu it nevienu. Pat tevi ne. Šoreiz ne. Vai tu saprati? Arktūrs neko neatbildēja, un Našira spēcīgi iesita viņam pa seju. Es saviebos. Atbildi!