Iegrūdu pistoli atpakaļ jakā. Šaut nebija nekādas jēgas; es netrāpīšu. Izliecu pirkstus, gatavojoties pieķerties notekai. Visi muskuļi bija nokaitēti, un plaušas, šķiet, teju vai plīsa. Sāpes potītē brīdināja par ievainojumu, bet bija jāturpina ceļš. Cīnies vai bēdz. Bēdz vai mirsti.
Medijs žigli un līgani kā ūdens šalts pārlēca pāri karnīzei. Manās dzīslās ieplūda adrenalīns. Kājas traucās uz priekšu, un acis piešķieda lietus. Lēcu pār plastmasas cauruļu līkumiem un ventilācijas šahtām, arvien uzņemot ātrumu un mēģinot ar sesto maņu pievērsties medijam. Viņa prāts bija spēcīgs un kustējās tikpat ātri kā viņš pats. Es nespēju to notvert, nespēju pat ieraudzīt. Manos spēkos nebija viņu aizkavēt.
Man arvien pieliekot soli, adrenalīns notrulināja svilinošās sāpes potītē. Pretī vērās aiza piecpadsmit stāvu dziļumā. Otrā pusē pie ēkas bija notekcaurule un vēl gabaliņu tālāk ugunsdzēsēju kāpnes. Ja es tiktu tur lejā, varētu nozust 5. sektora rosīgajās artērijās. Es varēju aizbēgt. Jā, man varēja izdoties. Galvā skanēja Nika balss, mudinot traukties uz priekšu: Ceļus pie krūtīm. Neatrauj acis no piezemēšanās vietas. Tagad vai nekad. Es atspēros uz pirkstgaliem un metos pāri bezdibenim.
Mans augums ietriecās viengabalainā ķieģeļu mūri. Lūpa bija pušu, bet es saglabāju samaņu. Pirksti sagrāba noteku. Kājas spārdīja sienu. Saņēmu visus atlikušos spēkus un vilku sevi tai klāt, notekas skārdam dziļi iespiežoties plaukstās. No jakas izkrita sīknaudas gabals un pazuda tālu lejā tumšajā ielā.
Manai uzvarai nebija ilgs mūžs. Kad sāpošām, jēlām plaukstām rāpos lejā, muguru uzplēsa mokošas sāpes. Šokā gandrīz palaidu rokas vaļā, taču ar vienu tomēr noturējos pie jumta. Staipīju kaklu, mēģinot paskatīties pār plecu. Man krustos rēgojās gara, tieva šautriņa.
Flukss.
Viņiem bija/fukss.
Narkotikas izplūda manos asinsvados. Sešu sekunžu laikā tās jau cirkulēja visā asinsritē. Es iedomājos divas lietas: pirmkārt, Džeksons mani nogalinās un, otrkārt, tam nav nozīmes es vienalga miršu. Es palaidu jumtu vaļā.
Nekā.
3.IESLODZĪJUMS
Tas ilga mūžīgi. Nespēju atminēties, kad tas bija sācies, un galu es neredzēju.
Atcerējos kustību, kaut kādu dobju rēkoņu, to, kā mani piesprādzējā pie cietas virsmas. Tad bija adatas dūriens, un visu pārņēma sāpes.
Realitāte bija izkropļota. Netālu no manis bija svece, bet tās liesma pastāvīgi tūka arvien lielāka, līdz pārvērtās elles ugunskurā. Biju iesprostota krāsnī. No visām porām kā vasks pilēja sviedri. Es biju uguns. Es degu. Āda čūlāja un izkalta; tad atkal salu, izmisīgi alku siltuma, jutos tā, it kā mirtu. Nebija nekādas atelpas. Tikai nebeidzamas, neizmērojamas sāpes.
AUP Fluxion 14 bija izgudrots kādā Saionas medicīnas un militāro vienību sadarbības projektā. Šis medikaments izraisīja prāta izkropļojumus fantasmagoriju jeb, kā to bija iesaukuši sarūgtinātie reģi, “smadzeņu drudzi” spilgtas halucinācijas, ko radīja cilvēka sapņavas sagrozīšana. Es cīnījos ar vīziju pēc vīzijas, ik pa laikam iekliegdamās, kad sāpes kļuva pārāk neizturamas, lai ciestos klusējot. Ja elle vispār ir definējama, tad tā ir šāda. Tā bija elle.
Mani mati pielipa pie asarainās ādas, es rīstījos, velti mēģinādama izdabūt indi no sava organisma. Vēlējos tikai
vienu lai tas beigtos. Miegs, nemaņa, nāve kaut kam vajadzēja mani izraut no šī murga.
- Tā, tā, dārgum. Mēs vēl negribam, lai tu mirsti. Šodien esam zaudējuši jau trīs. Auksti pirksti glāstīja manu pieri. Es izliecu muguru un rāvos prom. Ja viņi nevēlējās manu nāvi, tad kāpēc man šo visu nodarīja?
Gar acīm noņirbēja vītušas puķes. Istaba sagriezās spirālē riņķi, riņķi, līdz man vairs nebija ne jausmas, kur ir griesti. Iekodos spilvenā, lai mitētos kliegt. Sagaršoju asinis un atskārtu, ka zobi ir skāruši ko citu manu lūpu, manu mēli, manu vaigu… kas to lai zina?
Fluksu organisms neizvadlja ārā pats. Lai ari cik reižu sazāļotais vemtu vai čurātu, narkotikas turpināja savu ceļu asinis, pavairojoties ar paša cilvēka šūnu līdzdalību, līdz brīdim, kad dzīslās iekļuva pretinde. Mēģināju lūgties, bet pār lūpām nenāca ne skaņa. Sāpes skalojās man pāri vilni pēc viļņa un tad vēlreiz, līdz biju pārliecināta, ka miršu.
Atskanēja vēl kāda balss.
- Gana. Šī mums ir vajadzīga dzīva. Sadabū pretindi, citādi es gādāšu, lai tu saņemtu divtik lielu devu kā viņa.
Pretinde! Varbūt tomēr dzīvošu. Mēģināju ieraudzīt kaut ko caur vīziju viļņu priekškaru, bet nesaskatīju neko, izņemot sveci.
Viss pārāk ieilga. Kur mana pretinde? Tam it kā pat nebija nozīmes. Man gribējās gulēt gulēt tik ilgi kā vēl nekad.
- Laidiet mani vaļā, es sacīju. Laidiet mani laukā!
- Viņa runā. Ūdeni!
Pret zobiem atsitās auksta glāzes mala. Es dzēru lieliem, kāriem malkiem. Pacēlu acis un mēģināju saskatīt glābēja seju.
- Lūdzu… es iesāku.
Man pretī vērās divas acis. Tajās iedegās liesma.
Beidzot murgs bija galā. Es iekritu dziļā, melnā miegā.
Pamodusies gulēju nekustīgi.
Jutu pietiekami, lai apjaustu, kur atrodos; es gulēju uz vēdera, zem manis bija ciets matracis. Rīkle šķita kā izcepināta. Sāpes bija tik spēcīgas, ka bija vien jāatjēdzas, kaut vai tāpēc, lai meklētu ūdeni. Iztrūkusies atskārtu, ka esmu kaila.
Žigli apsviedos uz sāna, atbalstīdamās uz elkoņa un gurna. Mutes kaktiņos sagaršoju sakaltušus vēmekļus. Tiklīdz spēju sakopot domas, iztaustīju ēteru. Kaut kur šajā cietumā bija vēl citi reģi.
Acīm vajadzēja kādu brītiņu aprast ar pustumsu. Es gulēju šaurā gultā ar aukstiem, mikliem palagiem. Labajā pusē bija aizrestots, neiestiklots logs. Grīda un sienas bija no akmens. Kodīgs caurvējš visu augumu pārvilka ar zosādu. Elpa izplūda mazos garaiņu mutulīšos. Es savilku palagus ap pleciem. Kurš, pie velna, pievācis manas drēbes?
Stūri bija vaļā kādas durvis. Es saskatīju gaismu. Piecēlos kājās, izmēģinot spēkus. Kad jutos pārliecināta, ka nenokritīšu, devos uz gaismas pusi. Aiz durvīm atradās primitīva vannasistaba. Gaisma nāca no sveces. Telpā bija aizvēsturiska tualete un aprūsējis krāns augstu pie sienas. Kad pieskāros krānam, šķita, ka tas rokā sabirzīs. Pagriezu netālu redzamo vārstu, un mani applūdināja ledaina ūdens šalts. Mēģināju pagriezt vārstu uz otru pusi, taču ūdens nekādi negribēja iesilt vairāk kā par kādu pusgrādu. Izlēmu apmazgāt locekļus pēc kārtas, tos citu pēc cita apmērcējot nožēlojamajā dušā. Dvieļu nebija, tāpēc noslaucījos tajos pašos gultas palagos, vienu paturot aptītu sev apkārt. Paraustīju galvenās durvis, bet tās izrādījās aizslēgtas.
Āda kņudēja. Man nebija ne jausmas, kur atrodos, kāpēc un ko šeit esošie cilvēki ar mani darīs. Neviens nezināja, kas notiek ar aizturētajiem; neviens no tiem nekad nebija atgriezies.
Apsēdos uz gultas un vairākkārt dziļi ieelpoju. Pēc fantasmagorijā pavadītajām stundām joprojām jutos vārga, un man nebija vajadzīgs spogulis, lai zinātu, ka izskatos vēl mironlgāk nekā parasti.
Es drebinājos ne tikai no aukstuma vien. Biju kaila un viena tumšā istabā ar aizrestotu logu un bez jebkādām redzamām iespējām aizbēgt. Mani laikam bija atveduši uz Taueru. Ari mugursoma un pamflets bija atņemti. Sakņupuši piespiedos pie gultas gala un, cik spēdama, centos saglabāt ķermeņa siltumu; sirds strauji sitās. Sāpošajā rīklē milza kamols.