- Man ir bijuši divdesmit gadi, lai pārdomātu savu neprātu. Tev bija taisnība. Cilvēkiem nevar uzticēties.
Mirkli valdīja klusums. Man prieks to dzirdēt. Sievietes balss nedaudz atmaiga. Viss būs labi! Drīz šis tornis būs tikai mūsu. Tad tu varēsi izpildīt savu zvērestu man.
Tā sieviete bija traka. Kā viņa varēja vispirms sist un tad uzsākt tādu priekšspēli?
- Vai man būtu jāsaprot, Aizbildnis jautāja, ka Četrdesmit laiks ir iztecējis?
Stāvēju gluži nekustīgi un klausījos.
- Četrdesmit ir gatava. Es zinu, ka viņa citadelē iemiesojās Divpadsmit. Tava māsīca man to pastāstīja. Naširas pirksti paslīdēja viņam zem zoda. Tu esi labi izauklējis viņas talantu.
- Jums, manu valdniec. Aizbildnis pacēla skatienu uz viņu. Vai jūs viņu paņemsiet ēnās? Vai ari izrādīsiet savu diženo varu visai Saionai?
- Derēs abi ceļi. Beidzot es varēšu staigāt sapņos. Beidzot man piemitīs spēja iebrukt, iemiesoties. Un tas viss, pateicoties tev, manu mīļo Arktūr! Valdniece nolika uz kamīna nelielu pudelīti, un viņas vaibsti atkal kļuva salti. Šī būs tava pēdējā amaranta deva līdz Divsimtgadei. Manuprāt, tev ir vajadzīgs laiks, lai pārdomātu savas rētas. Lai atcerētos, kāpēc jāraugās nākotnē. Nevis pagātnē.
- Es izcietīšu visu, ko tu man liksi.
- Ilgi tev nebūs jācieš. Drīz mums būs mūsu svētlaime. Našira pagriezās uz iešanu. Parūpējies par viņu, Arktūr!
Durvis aizvērās.
Aizbildnis piecēlās. Mirkli es īsti nesapratu, ko viņš grasās darīt. Tad viņš atvēzējās un ar dūri sašķaidīja uz kamīna malas stāvošu stikla urnu. Es apgūlos savā gultā un ieklausījos klusumā.
Aizbildnis nebija mans ienaidnieks. Ne tāds ienaidnieks, kādu viņu biju iedomājusies.
Našira bija teikusi, ka sūtīs viņu atpakaļ uz Māju. Tas pierādīja, ka Arktūrs bija iesaistīts XVIII Kaulu ražas notikumos. Pierādīja viņa nodevību. To Tubāns bija gribējis teikt toreiz, kad draudēja Terebelai. Iezīmētie bija mēģinājuši mums palīdzēt, un par to tika sodīti. Viņi bija izvēlējušies nepareizo pusi. Zaudētāju pusi.
Es grozījos un knosījos vairākas stundas. Man neizgāja no prāta nupat noklausītā saruna. Kā Našira viņam iesita. Kā nospieda uz ceļgaliem. Un kā viņa bija nolēmusi drīz, pavisam drīz tikt vaļā no manis. Nospārdīju palagus un vaļējām acīm gulēju tumsā. Atskārsmei vajadzēja ilgu laiku, bet nu es visu sapratu. Aizbildnis bija manā pusē.
Iedomājos par rētām uz Terebelas muguras tām, ko Tubāns ar tādu nežēlību pieminēja. Rētas bija atstājis viņš un viņa ģimene. Terebela un Aizbildnis bija iezīmētie. Pēc tās dienas 2039. gada Novembra svētkos Mājā bija noticis kaut kas briesmīgs. Es nepazinu Terebelu, taču viņa bija izglābusi man dzīvību; biju viņas parādniece. Un biju Aizbildnim parādā par to, ka viņš par mani rūpējās.
Ja es kaut ko nevarēju ciest, tad tie bija parādi. Bet, kad viņš mani atkal uzrunās, es klausīšos. Es viņu uzklausīšu. Piecēlos sēdus. Nē, tas nebūs tad, kad viņš mani nākamo reizi uzrunās, tas būs tagad. Man bija ar viņu jārunā. Uzticēšanās viņam bija mana vienīgā iespēja. Man bija reizi par visām reizēm jāzina, ko Arktūrs Mezartīms vēlas. Man bija jāzina, vai viņš man palīdzēs.
Izrāpos no gultas un iegāju kambari. Tas bija tukšs. Ārā no melniem mākoņiem gāzās lietus šaltis. Vecais pulkstenis nosita ceturto rīta stundu. Paņēmu uz rakstāmgalda atstāto zīmīti.
Esmu aizgājis uz kapelu. Atgriezīšos pirms rītausmas.
Pie velna miegu! Man bija apnikušas spēles un pārpratumi. Uzāvu kājās zābakus un izgāju no torņa.
Ārā kauca vējš. Krustejās staigāja sardze. Es nogaidīju, līdz viņi aiziet garām, un metos skriet. Pērkons un tumsa bija mans aizsegs, tie ļāva man izslīdēt nepamanītai. Bet lietū es sadzirdēju vēl kādu skaņu: mūziku. Sekoju tai citā gaitenī, kur bija atvērtas lielas durvis. Aiz tām bija šaura kapela, ko no pārējās ēkas atdalīja smalki veidota akmens starpsiena. Tumsu kliedēja raustīga sveces gaisma. Augšā kāds spēlēja ērģeles. Skaņa zvanīja man ausīs un krūtīs.
Starpsienā bija vaļā nelielas durvis. Iegāju pa tām un uzkāpu pa kāpnēm. Augšā bija ērģeles. Aizbildnis sēdēja uz sola ar muguru pret mani. Mūzika atbalsojās stabulēs līdz pat griestiem; skaņas plūda visā kapelā un vēl augstāk. Akordos skanēja briesmīga nožēla. Neviens nevarētu tā spēlēt, ja vismaz kaut ko nejustu.
Mūzika aprāvās. Aizbildnis pagrieza galvu. Kad viņš neko neteica, es apsēdos uz sola viņam blakus. Mēs sēdējām tumsā; vienīgā gaisma nāca no viņa acīm un sveces.
- Tev vajadzētu gulēt.
- Esmu gana gulējusi. Uzliku pirkstus uz taustiņiem.
- Nezināju, ka refaīti prot spēlēt.
- Gadu gaitā esmu apguvis atdarināšanas mākslu.
- Tā nebija atdarināšana. Tas bijāt jūs.
Ilgi valdīja klusums.
- Tu nāci jautāt par savu brīvību, viņš bilda. Tas ir tas, ko tu vēlies.
-jā-
- Nu protams. Tu varbūt neticēsi, taču tas ir tas, ko es vēlētos vairāk par visu pasaulē. ŠI vieta manī ir iedvesusi briesmīgas ilgas ceļot. Es ilgojos pēc uguns, pēc tā, ko tu esi redzējusi. Un tomēr pat divsimt gadu pēc ierašanās es aizvien esmu tepat. Joprojām cietumnieks kaut maskējos par karali.
Vismaz viņa vēlēšanos ceļot es spēju izprast.
- Reiz mani nodeva. Novembra svētku priekšvakarā, kad bija jāsākas XVIII Kaulu ražas dumpim, kāds cilvēks izdomāja mūs visus nodot. Apmaiņā pret brīvību šis nodevējs upurēja visu, kas šajā pilsētā ir. Viņš pavērās manī. Tagad tu saproti, kāpēc Našira nebaidās no otras sacelšanās. Viņa uzskata, ka jūs esat pārāk savtīgi, lai apvienotos.
Es patiešām sapratu. Izkalt tik lielus plānus, lai atbrīvotu cilvēkus, bet mēs par to iekožam rokā, kas par mums cīnās… Nebija nekāds brīnums, ka viņš man neuzticējās. Nebija nekāds brīnums, ka viņš izturējās tik salti.
- Bet tu, Peidža, tu viņu apdraudi. Našira zina, ka esi viens no Septiņiem Zīmogiem, ka tu esi Bālā Sapņotāja. Tavā varā ir šai pilsētā iedvest sindikāta garu. No šī gara viņa baidās.
- No tā nav, ko baidīties. Tas ir pilns ar nožēlojamiem noziedzniekiem un nodevējiem.
- Tas ir atkarīgs no līderiem. Sindikātam ir potenciāls kļūt par kaut ko daudz diženāku.
- Sindikāts pastāv Saionas dēļ. Saiona pastāv refaītu dēļ, es deklamēju. Jūs paši esat radījuši savu ienaidnieku.
- Es saprotu šīs situācijas ironiju. Arī Našira to saprot. Aizbildnis pagriezās pret mani. XVIII Kaulu ražas cilvēki sacēlās tāpēc, ka ieslodzītie bija pieraduši pie organizācijas. Viņu vidū valdīja spēks un vienotība. Mums šis spēks ir jāiedzīvina no jauna. Un šoreiz mums nedrīkst neizdoties. Viņš palūkojās uz logu. Man nedrīkst neizdoties.
Es neko neteicu. Iedomājos, ka varētu pasniegties pēc viņa rokas, kas gulēja uz atslēgām tikai dažu collu attālumā no manējās.
Tomēr es neriskēju.
- Es gribu prom, es teicu. Tas ir viss, ko gribu. Atgriezties citadelē kopā ar tik daudziem cilvēkiem, cik vien iespējams.
- Tādā gadījumā mūsu mērķi atšķiras. Ja grasāmies viens otram palīdzēt, mums šīs atšķirības ir jānogludina.
- Ko jūs vēlaties?
- Uzbrukt Sargasiem. Parādīt viņiem, ko nozīmē bailes.