Pacēlu skatienu uz refaltu. Jūs teicāt, ka mūsu mērķi atšķiras. Jūs gribat kaut ko citu.
- Saiona uzskata, ka mēs esam pārāk vareni, lai mūs iznicinātu. Ka mums nav nekādu vājo vietu. Gribu, lai tu pierādi: viņi kļūdās.
- Kā?
- Man jau sen bija aizdomas, ka Našira mēģinās tevi nogalināt Divsimtgades laikā. Iegūt tavu talantu. Ir viens vienkāršs veids, kā viņu uzveikt. Aizbildnis pirkstos pacēla manu zodu. Viņu apturēt.
Nopētīju refalta seju. Viņa acis mirdzēja nespodra gaisma, un tās raudzījās maigi. Ja es to izdarīšu, es sacīju, tad gribu iekasēt par savu pakalpojumu.
- Es klausos.
- Līza. Es nespēju līdz viņai aizkļūt. Man ir kārtis, bet viņa tās varbūt nepieņems. Man vajag… Rīkle aizžņaudzās krampjos. Nākamie vārdi bija jāizgrūž ar varu. Man vajag jūsu palīdzību.
- Tava draudzene jau ilgi atrodas gara šokā. Lai atlabtu, viņai vajadzēs amarantu.
- Zinu.
- Tev ir zināms, ka Našira man to vairs nedod.
Es nenovērsos. Jums ir pēdējā deva.
Aizbildnis apsēdās man blakus. Es zināju, ko lūdzu. Viņš bija atkarīgs no amaranta.
- Es tā prātoju, Peidža. Viņš ar pirkstiem bungoja pa ceļgalu. Tu negribi vest savus draugus šurp. Bet, ja es tev piedāvātu brīvību tūlīt pat -, vai tu to pieņemtu, ja tas nozīmētu, ka Līza jāatstāj šeit?
- Vai tas ir piedāvājums?
- Varbūt.
Zināju, kāpēc viņš man to jautā. Aizbildnis mani pārbaudīja, raudzīja, vai esmu pietiekami savtīga, lai aiz sevis atstātu kādu tik ievainojamu.
- Es ļoti riskēju, viņš turpināja. Ja kāds no ļaudīm informēs Sargasus, mani smagi sodīs par palīdzēšanu cilvēkam. Bet, ja tu būtu ar mieru pakavēties mazliet ilgāk uzņemties risku manis un savu ciltsbrāļu dēļ -, es to pašu paveikšu viņas labā. Es tev piedāvāju tādu darījumu.
Es tiešām padomāju. Vienu derdzīgu mirkli man ienāca prātā, ka taču varētu pamest Lizu, varētu tvert šo izdevību kļūt brīvai. Varētu atgriezties Londonā un atstāt šo vietu, lai nekad neatskatītos. Bet tad mani uzbangoja straujš un karsts kauns. Es aizvēru acis.
- Nē, es atteicos. Es gribu, lai palīdzat Lizai.
Jutu refaīta ciešo skatienu.
- Tad es viņai palīdzēšu, viņš apsolīja.
Būdā bija savācies pulciņš artistu. Pieci no viņiem aukstumā spiedās kopā, nodurtām acīm un savilktiem pirkstiem. Viņu vidū bija Kirils un Džuliāns. Caur lupatām, ko viņi bija sabāzuši dēļu šķirbās, sūcās lietus.
Līza atradās gara šoka stāvoklī jau pārlieku ilgi, lai atlabtu. Pārējie varēja vien klusējot palikt nomodā pie viņas guļvietas.
Ja arī meitene izdzīvos, viņa būs vien agrākās Lizas neredzīgā čaula. Ja mirs, kāds no viņiem noskaitīs atvadvārdus. Aizsūtīs Līzu turp, kur viņu nespēs aizsniegt viņas sagūstītāji. Tie katrā ziņā zaudēs savu iemīļotāko artisti: Līzu Raimoru, meiteni, kura nekad nekrita.
Kad ienāca Aizbildnis ar Maiklu un mani pie sāniem -, pārējie atkāpās. Pulciņu pāršalca izbīļa čuksti. Kirils neprātīgu skatienu ierāvās stūrī. Pārējie klusējot noskatījās. Kāpēc te atradās asinslaulātais Naširas labā roka? Kāpēc lai viņš traucētu nāves cisās gulošo?
Tikai Džuliāns nepakustējās.
- Peidža?
Pieliku pirkstu pie lūpām.
Liza gulēja uz savām segām, apsegta ar savazātiem palagiem. Meitenei matos bija iepīti zīda auduma gabaliņi veiksmes un cerības zimes. Džuliāns cieši satvēra draudzenes roku, nenolaizdams skatienu no nelūgtā viesa.
Aizbildnis nometās ceļos blakus Lizai. Viņš bija sakodis zobus, bet par sāpēm neko neteica.
- Peidža, viņš palūdza, amarantu.
Pasniedzu pudelīti. Pēdējo pudelīti. Viņa pēdējo devu.
- Kārtis, refaīts turpināja. Nu viņš pilnībā koncentrējās uz darāmo. Iedevu prasīto. Un nazi.
Maikls pasniedza man nazi ar melnu spalu. Es izņēmu to no maksts un padevu tālāk Aizbildnim. Atkal sākās sačukstēšanās. Džuliāns turēja klēpi Lizas roku, ar acīm urbdamies manī. Uzticies man, es klusu sacīju.
Viņš norija siekalas.
Aizbildnis atkorķēja amarantu. Viņš izpurināja dažas piles uz cimdotajiem pirkstiem un viegliem pieskārieniem iepliķēja eļļu viņas lūpās un bedrītē virs augšlūpas. Džuliāns stingri turēja Līzas roku, kaut ari saltie pirksti nereaģēja. Refaīts uzklāja mazliet eļļas uz viņas deniņiem un, aizkorķējis pudelīti, pasniedza to man. Viņš saņēma nazi aiz asmens un iedeva to Džuliānam.
- Iedur viņai pirkstos.
- Ko?
- Man vajadzīgas viņas asinis.
Džuliāns paskatījās uz mani. Es pamāju ar galvu. Puisis drošām kustibām satvēra spalu. Piedod, Liza, viņš sacīja.
Viņš piespieda naža galu pie katra pirksta spilventiņa. Vietā, kur pieskārās asmens, sariesās sīkas asins lāsītes. Aizbildnis pamāja ar galvu.
- Peidža, Maikl! Izlieciet kārtis.
Mēs pa abiem izdarījām, kā vēlēts. Izkārtojām jauno kavu puslokā. Aizbildnis saņēma Līzas plaukstu un nobraucīja kārtis ar meitenes pirkstiem, notraipot attēlus ar asinīm.
Tad viņš noslaucīja asmeni ar drāniņu, novilka kreiso cimdu un sažņaudza to dūrē. Klātesošie noelsās. Refi nekad nevilka nost cimdus. Vai tiem vispār bija rokas? Jā, bija gan. Aizbildņa roka bija liela, ar rētainiem pirkstu kauliņiem. Kad viņš ar naža aso malu novilka pār ādu, pāršķeļot plaukstu, visi vēlreiz noelsās.
No griezuma izsūcās asinis; man aizmiglojās uztvere. Aizbildnis pastiepa roku un ļāva dažām ektoplazmas pilēm uzpilēt uz katras kārts. Tieši tāpat, kā Afrodīte uzpilināja savu nektāru uz Adonīsa asinīm. Jutu telpā pulcējamies garus tos pievilināja kārtis, Līza, Aizbildnis. Te veidojās trijstūris, plaisa ēterā. Viņš atvēra durvis.
Aizbildnis uzvilka cimdu, paņēma kārtis un sakārtoja tās kaudzītē. Viņš uzlika kavu uz Līzas krūšu izliekuma, lai tās pieskartos ādai, un salika meitenes rokas uz tām.
- Un no Adonīsa asinīm, viņš sacīja, radās dzīvība.
Līza atvēra acis.
27.GADADIENA
ija 2059. gada pirmais septembris. Divsimt gadu, kopš debesis bija šķērsojis savādu gaismu viesulis. Divsimt gadu, kopš lords Palmerstons bija noslēdzis savu līgumu ar refaītiem. Divsimt gadu, kopš bija sākusies gaišredzības izpēte. Un vēl svarīgāk divsimt gadu, kopš bija dibināta I Šeola un dižā Kaulu ražas tradīcija.
Man pretī stāvēja kāda meitene; viņa vērās manī no apzeltītā spoguļa. Iekrituši vaigi un apņēmīgs, saspringts zods. Mani vēl aizvien pārsteidza, ka šī skarbā, saltā seja ir mana seja.
Mans augums bija ietērpts baltā kleitā ar piedurknēm līdz elkoņiem un stūrainu izgriezumu. Elastīgais audums cieši apklāva niecīgos atlikušos apaļumus. Kaut arī Aizbildnis mani baroja, cik spēdams, vienmēr nemaz nebija, ko dot, un dodot viņš riskēja radīt aizdomas. Pārējā laikā es kopā ar artistiem pārtiku no plānas viras un sakaltušas maizes.
Našira mani vairs nebija lūgusi uz mielastiem.
Es nogludināju kleitu. Mani īpaši bija atbrīvojuši no dzeltenās tunikas, lai es piedalītos ceremonijā. Našira teica tas esot viņas labās gribas apliecinājums. Es gan zināju, kā ir patiesībā. Biju gatava. Aiz izgriezuma man bija paslēpts
Aizbildņa dotais karulis. Tas bija nogulējis neskarts vairākas nedēļas, bet šovakar varētu noderēt. Vienā baltajā zābaciņā bija paslēpts neliels nazis. Es tādos apavos tik tikko varēju paiet, bet refaiti gribēja, lai mēs izskatāmies stipri, nevis uzveikti un vāji. Šovakar mums vajadzēja stāvēt stalti.