Kambari valdīja klusums; vienīgo gaismu dāvāja svece. Aizbildnis kopā ar citiem refaltiem bija aizgājis sagaidīt aģentus. Viņš man bija atstājis pret gramofonu atbalstītu zīmīti. Apsēdos pie viņa rakstāmgalda un pārlaidu pirkstus pār rakstīto.
Laiks ir zināms. Meklē mani Ģildē.
Es iemetu papīriņu kvēlošajās kamīna oglēs. Pustumsā uzgriezu gramofonu un uzliku adatu uz plates. Tā būs pēdējā reize, kad dzirdēšu to spēlējam. Lai kas ari šovakar notiktu, es vairs nekad neatgriezīšos Dibinātāja torni.
Telpa pielija klusu atbalšu pilna. Pārbaudīju ieraksta nosaukumu: “I’U Be Home”. Jā, tā būs gan. Ja viss noritēs, kā plānots, es no rīta būšu mājās. Man bija līdz kaklam noskatīties, kā artisti dzīvo nabadzībā, un tas, ka man viņi jāsauc par “artistiem”. Man bija līdz kaklam noskatīties, kā Liza ēd taukus un sausu maizi, jo viņai nav nekā cita. Man bija noriebušies sarkanie mundieri un emīti. Man bija apnicis, ka mani sauc par Četrdesmit. Man bija apnikusi šī nolādētā vieta un visi, kas te bija. Es te nespēju izturēt vairs nevienu nakti.
Uz paklāja nošvīkstēja papīrs. Es nometos uz ceļgala pie durvīm un pacēlu zīmīti, kas bija iestumta pa durvju apakšu.
Aizbildņa zīmītes mani bija iedvesmojušas. Biju iedrošinājusi Džuliānu saorganizēt tādu pašu kurjeru grupu, kāda Džeksonam bija citadelē, un apziņot mītņu iedzīvotājus, sūtot zīmītes ar nereģu starpniecību.
Orfejam izdevās. Viss ir sagatavots.
Laimīgais
Atļāvos pasmaidīt. Fēlikss. Biju likusi viņam sūtījumos izmantot izdomātu vārdu. Orfejs bija Maikls.
Nebija grūti pārliecināt Augļotāju atklāt mums viņa īpašās zināšanas. Es un Džuliāns piedraudējām izstāstīt Naširai par viņa narkotiku bodīti (“0 nē, lūdzu, pažēlojiet tak nabaga večuku!”) un piespiedām vīru sagatavot pārsteigumu sarkanajiem mundieriem. Kaut ko tādu, kas palēninās viņu reakciju brīdī, kad mēs sacelsimies pret refaītiem. Augļotājs ar zināmu vilcināšanos paklausīja (“Jums tas nemūžam neizdosies, jūs sakapās gabalos tāpat kā to pirmo baru!”). Violetās asteres pulveris kopā ar miegazālēm. Nevainojami.
Līdzko viss vajadzīgais bija gatavs, es ar sauju viņa paša baltās asteres izdzēsu vira atmiņas. Man nepatika gļēvuļi.
Maisījumu mēs iedevām Maiklam. Viņš ar prieku sazāļoja vīnu, ko sarkanajiem mundieriem pasniegs viņu Divsimtgades dzīrēs. Ja viss izdotos, neviens no viņiem nebūtu spējīgs aizstāvēties.
Paskatījos ārā pa logu. Aģenti bija ieradušies astoņos, ģērbušies savās vislabākajās drēbēs un bruņotu sargu pavadībā. Šie Saionas vīri un sievas bija atbraukuši šurp, lai kļūtu par jaunas vienošanās Lielā Teritoriālā Akta lieciniekiem. Tas ļāva refaītiem dibināt kontroles pilsētu Parīzē pirmo ārpus Anglijas. II Šeolu.
Saiona vairs nebūtu impērijas embrijs. Tā piedzimtu. Tā dzīvotu.
Un tas bija tikai sākums. Ja refaīti visus reģus ieslēgs savās soda kolonijās, pārējai cilvēcei nebūs nekādu iespēju pret viņiem cīnīties. Ēters bija mūsu vienīgais ierocis. Ja neviens to nevarēs izmantot, mēs kļūsim par vieglu mērķi. Mēs visi.
Bet šovakar man tas bija vienalga. Man bija svarīgi nokļūt atpakaļ Sevendaialsā. Pie korumpētā sindikāta. Pie manas bandas. Pie Nika. Tobrīd tas bija viss, ko vēlējos.
Gramofons spēlēja un spēlēja. Apsēdos pie rakstāmgalda un pa logu nolūkojos uz mēnesi. Tas nebija pilnmēness; debesīs mirdzēja sirpis. Zvaigžņu nebija.
Mēs ar Līzu un Džuliānu pēdējās nedēļās pilsētā bijām sējuši nesaskaņu sēklu, drošo paslēptuvi izmantojot par savu midzeni. Tur Suhaīls un virsuzraugs mūs nevarēja sadzirdēt. Līza bija pilnībā atguvusies no traumas un ar jaunu apņēmību izdzīvot aktīvi kūdīja artistus. Viņa nervozēja, taču tad kādu nakti padevās. Es vairs nevaru tā dzīvot, Līza sacīja. Un es nevaru aizkavēt jūsu dumpošanos. Vienkārši rīkosimies!
Tā mēs arī izdarījām.
Vairums jauno rekrūšu un aktieru bija piekrituši mums palīdzēt. Tie, kuri bija redzējuši, kā Aizbildnis izdziedina Līzu, bija pārliecinātāki. Viņi jutās droši, ka refaīti mūs kaut cik atbalstīs. Nedēļām ritot, noteiktos kontrolpunktos bijām savākuši visus savus krājumus. Daži artisti bija apzaguši atmiņu zaudējušo Augļotāju, nolaupot viņam sērkociņus un alkohola želejas bundžas. Pāris drosmīgu balto mundieru bija mēģinājuši iekļūt Mājā, bet kopš Kreza nāves tur bija pastiprināta apsardze. Neviens netika Mājai ne tuvumā. Tāpēc mums bija jārokas atkritumos. Pa visiem nebija daudz ieroču, bet mums nevajadzēja ieročus, lai nogalinātu.
To, kur būs vilciens, zināja tikai Džuliāns, Līza un es. Mēs nebijām to teikuši nevienam citam. Tas būtu pārāk riskanti. Citi zināja vien to, ka būs izeja. Lai to iezīmētu, mēs izmantosim signālraķeti.
Nocēlu kājas no gultas. Pa vannasistabas durvīm redzēju spoguli. Mazliet atgādināju porcelāna lelli, bet varēja būt arī ļaunāk. Es būtu varējusi izskatīties kā Aivija. Pēdējo reizi, kad meiteni redzēju, viņa kopā ar vēl kādu vilkās nopakaļ
Tubānam tik netīra un izkāmējusi, ka tik tikko viņu pazinu. Taču Aivija neraudāja. Tikai soļoja uz priekšu. Klusēdama. Biju pārsteigta, ka viņa vēl ir dzīva pēc tā, kas bija noticis Mājā.
Aizbildnis nebija pieļāvis, ka es kļūstu tāda. Septembrim tuvojoties, viņš aizvien mazāk runāja. Spriedu, ka tas ir baiļu dēļ. No bailēm, ka viņa sacelšanās izgāzīsies tāpat kā iepriekšējā. Dažreiz tas bija kas vairāk par bailēm. Atskārtu, ka viņš dusmojas. Dusmojas par to, ka zaudēs mani. Zaudēs cīņā ar Naširu.
Nopurināju tādas domas. Aizbildnis tikai gribēja nosargāt manu talantu tāpat kā visi citi.
Nebija nekādas jēgas vilkt garumā. Man bija jāsaņemas un jādodas uz Ģildi. Piecēlos kājās un vēlreiz uzgriezu gramofonu. Mani kaut kādā ziņā mierināja tas, ka mūzika vēl spēlē dziesma kādu laiku piepildīs istabu, lai arī kas notiktu ārpusē. Es aizvēru aiz sevis torņa durvis.
Naktssardze nupat bija sākusi savu maiņu. Meitenes mati bija ievīti spīdīgā šinjonā un lūpas uzkrāsotas ar rožainu lūpukrāsu. XX-40, viņa mani uzrunāja, tevi pēc desmit minūtēm gaida Ģildē.
- Jā, paldies! Es zinu. It kā virsuzraugs man to nebūtu bez mitas atkārtojis.
- Mani lūdza tev atgādināt, kādi ir rīkojumi šim vakaram. Tev nav atļauts sarunāties ar vēstniekiem vai Saionas sponsoriem, ja vien tev nav refaītu pavadoņa. Izklaides sāksies vienpadsmitos. Tavs skatuves iznāciens būs pēc lugas.
- Skatuves iznāciens?
- Vai, ēe… Viņa vēlreiz ieskatījās savā žurnālā. Nē, nekas. Atvaino! Šī ziņa bija paredzēta kādam citam.
Mēģināju ieskatīties, bet viņa aizsedza lapu. Tiešām?
- Labs vakars!
Es pacēlu skatienu. Deivids. Viņš bija ģērbies uzvalkā ar sarkanu kaklasaiti un gludi skuvies. Man sažņaudzās iekšas. Deivids neizskatījās sazāļots. Maikls to izdarīja, viņš to noteikti izdarīja.
- Mani atsūtīja, lai aizvedu tevi uz Ģildi. Puisis sniedza man roku. Asinsvaldniece vēlas, lai tūlīt dodies turp.
- Man nav vajadzīgs eskorts.
- Viņi domā, ka ir.
Deivids nerunāja neskaidri. Viņš nebija ne pieskāries Augļotāja mikstūrai. Paspraucos viņam garām, ignorēdama piedāvāto roku, un devos prom pa ielu. Šis nebija labs sākums.
Pilsētā bija aizdegtas laternas visa ceļa garumā. Ģilde atradās netālu no Mājas; tās vārds bija aizgūts no NSD galvenās ēkas Londonā. Uz Divsimtgadi bija lūgti tie, kas bija dabūjuši rožainās vai sarkanās tunikas, kā arī īpaši talantīgi artisti. Našira bija lielījusies, ka tā esot balva par labu uzvedību. Viņiem ļaus ēst un dejot ar citiem cilvēkiem. Par to būs ne tikai skaidri jāparāda, ka viņiem patīk pavadīt laiku kopā ar saviem uzraugiem, bet ari jādemonstrē pateicība par savu “rehabilitāciju”. Jāparāda -ļ viņiem patīk, ka tos slēpj no sabiedrības pretīgā soda kolonijā. Viņiem patīk, ka emīti tiem norauj locekļus.