Vairumam nemaz nebūtu jāizliekas. Karls jutās laimīgs. Visi sarkanie mundieri bija apmierināti. Viņi šajā kolonijā bija atraduši savu vietu, bet es to nekad neatradīšu. Es tīšos prom no šejienes.
- Veikls triks, Deivids izteica uzslavu. Ar to vīnu.
Neuzdrošinājos uz viņu paskatīties.
- Jūsu zēns piešāva drusku par daudz. Es pazīstu asteri, ja to saožu. Bet neuztraucies uz vairumu nostrādāja. Es jau nu neiešu bojāt pārsteigumu.
Pa ielu šurp skrēja divi artisti. Abi izskatījās aizelsušies. Viņi nesa auduma baķus un ieslīdēja ielā starp veco baznīcu un Sizerēnu mītni. Pa to ceļu viņiem būtu jāiet, lai nodedzinātu
Istabu. Viņi laikam tur lika sērkociņus. Sērkociņus un parafīnu.
Džuliāns bija ierosinājis pielaist uguni ēkām pilsētas centrā. Viņš, izrādās, bija sasodīti labs taktiķis. Artisti parūpēsies par to, lai tiktu novērsta uzmanība un pārējās ielas būtu brīvas, un mēs varētu doties uz ziemeļiem uz pļavu. To viņi paveiks pirmajās stundās pēc pusnakts, kad aģenti sāks pagurt. Viņi nebrauks mājās daudz vēlāk par diviem, viņš bija sacījis. Ja mēs to darīsim pusnakti, mums būs pilnīgi pietiekami laika, lai visu iekustinātu. Mēs visu kontrolēsim. Un labāk par agru nekā par vēlu. Es nesūdzējos. Viss noritēja, kā plānots. Bet šī atjautīgā sarkanā mundiera varā bija to visu iznīcināt.
- Kam tu esi pateicis? es jautāju Deividam.
- Ļauj man tev dot mazliet vielas pārdomām, viņš sacīja, ignorēdams jautājumu. Vai tev šķiet: Saionai patīk, ka refaīti viņus komandē?
- Protams, ne.
- Bet tu tici Naširai, kad viņa apgalvo, ka tos kontrolē. Vai tev nešķiet, ka Saionas vēsturē kāds būs iedomājies ar viņiem cīnīties?
- Kas tie par mājieniem?
- Vienkārši atbildi uz jautājumu.
- Nebūtu iedomājies. Viņi visi pārāk baidās no emītiem.
- Varbūt tev ir taisnība. Vai arī varbūt arhontiem vēl ir atlicis kāds saprāta grauds.
- Ko tas nozīmē? Puisis neatbildēja, un es nostājos viņam ceļā. Kāds, pie velna, arhontiem ar to visu sakars?
- Vistiešākais. Viņš pastūma mani malā. Rīko vien savu cietumnieku izlaušanos, ielu princese! Nelauzi galvu par mani.
Viņš nozuda aiz Viktorijas laika stila halles sanākušajā pūlī ātrāk, nekā es paguvu atbildēt. Man pār muguru pārskrēja skudriņas. Man nebija vajadzīgs tāds nepakļāvīgs sarkanais mundieris, īpaši tik noslēpumains kā Deivids. Viņš varbūt ienīda refaītus, bet arī es viņam, šķiet, nepatiku. Deivids varēja Naširai izstāstīt par vīnu. Viņa uzreiz saostu ko nelāgu. Ļoti, ļoti nelāgu.
Ģildē bija aizdedzināts tūkstošiem sveču. Līdzko pārkāpu pār slieksni, Maikls kopā ar kādu balto mundieri steigšus uzveda mani pa kāpnēm, atstājot Deividu meklēt pārējos kaulračus. Refi bija uzdevuši Maiklam gādāt, lai neviens neizskatītos sadauzīts vai netīrs, tas bija nevainojams aizbildinājums, lai mēs vēl pēdējoreiz apspriestos. Ienākot galerijā, es pagriezos pret viņiem.
- Gatavi?
- Un gaidām, atsaucās kāds baltais mundieris. Čārlzs kriomants no Terebelas uzraugāmajiem. Viņš pameta ar galvu lejā, kur refaīti bija iejukuši starp aģentiem. Kaulrači jau sāk klanīties. Kad refi to pamanīs, būs par vēlu.
- Labi. Es dziļi ievilku elpu, lai apvaldītu satraukumu.
- Labi pastrādāts, Maikl!
Maikls bija ģērbies vienkāršā, pelēkā uzvalkā. Viņš pasmaidīja.
- Vai tev ir mana soma?
Viņš uz to norādīja. Mana mugursoma atradās zem galerijas soliem piebāzta ar medikamentiem. Tagad es to nevarēju paņemt, bet artisti zināja, ka soma te ir ja nu savajadzētos. Tā bija viena no daudzajām krātuvēm.
- Peidža, Čārlzs jautāja, cikos izšaus signālraķeti?
- Es vēl gaidu ziņu. Vienu es izšaušu uzreiz, kad atradīsim ceļu.
Čārlzs vēlreiz pamāja ar galvu. Es vēlreiz palūkojos lejup zālē.
Tik daudzi tūlīt riskēs ar savu dzīvību. Līza, kura sākumā tā baidījās. Džuliāns, kurš bija tik daudz darījis, lai man palīdzētu. Artisti. Baltie mundieri.
Un Aizbildnis. Tagad es sapratu, ko viņam nozīmēja uzticēšanās man. Ja es viņu nodošu, tāpat kā bija nodevis tas cilvēks, tad viņu ne tikai iezīmēs, bet noslepkavos. Ši bija Aizbildņa pēdējā izdevība.
Bet mums bija jārīkojas tagad, kamēr refaītos vēl bija kāda līdzjūtības dzirksts. Ja iezīmētie ies bojā, cerība būs zudusi.
Galerijas durvis atsprāga vaļā. Tajās nostājās Suhaīls. Viņš sagrāba Čārlzu aiz tunikas un izrāva ārā kāpnēs. Asinsvaldniecei nepatīk, ka viņai liek gaidīt, salašņa! viņš man uzrēja. Tev ir aizliegts uzturēties galerijā. Kāp lejā!
Suhaīls aizgāja tikpat ātri kā bija atnācis. Maikls pameta skatienu uz durvīm. Ir laiks, es teicu un paspiedu viņa roku. Veiksmi! Atceries: izturies neuzkrītoši un vēro, kad tiks izšauta signālraķete.
Maikls pamāja ar galvu.
- Dzīvo, viņš tikai pateica.
Nolaistu galvu šķērsoju Ģildes pirmo stāvu. Neviens neievēroja mani ienākam.
Saionas sistēmu izmantoja deviņās Eiropas valstīs, ieskaitot Angliju. Tomēr pārējām atšķirībā no Anglijas nebija, kurp izraidīt savus gaišreģus. Aģentus gan bija atsūtījušas visas deviņas valdības. Viens delegāts pat bija no Dublinas visjaunākās un pretrunīgākās Saionas pilsētas; viņus pārstāvēja Ketals Bells, sens mana tēva draugs. Viņš bija nervozs, neizlēmīgs vīrelis, kuru nomāca viņa amata pienākumi. Ketalu ieraugot, man krūtīs iespurdza cerība varbūt viņš varētu mums palīdzēt -, taču tad atcerējos, ka Bells nav mani redzējis, kopš biju piecus vai sešus gadus vecs skuķēns. Viņš mani nepazītu, un te man nebija vārda. Turklāt Bells bija vājš. Viņa partija bija zaudējusi Dublinu.
Ģilde izskatījās iespaidīgi. Griestus rotāja grezni ģipša ornamenti, no tiem karājās lustras, un apakšā pletās plaša grīda. Tumsā mirguļoja sveces un skanēja Šopena mūzika. Delegātiem tika parādīta visa iespējamā laipnība. Viņi drīkstēja mieloties ar dažnedažādiem gardiem ēdieniem un tērzēt pie meksa glāzēm. Sūtņu neredzīgums bija privilēģija, viņu tiesības. Gardumus pasniedza nereģu vergi (ari Maikls), kuriem lika izskatīties tā, it kā viņi labprātīgi piedalītos rehabilitācijas programmā. Pārējie nereģi laikam bija pārāk izkāmējuši, lai te parādītos.
Augstu gaisā virs dejotāju grupiņas galvām zīda strēmelēs karājās Līza, ieņemdama dažādas pozas kā lidojoša balerīna. Tikai pašas spēks neļāva viņai nokrist un zaudēt dzīvību.
Pārlaidu skatienu pār telpu, mēģinot sazīmēt Vīveru. Lielinkvizitoru nekur nemanīja. Varbūt viņš kavējās. Citām valstīm piedotu, ja tās neatsūtītu savus inkvizitorus, bet ne jau Anglijai. Ieraudzīju vairākas pazīstamas Saionas amatpersonas, kuru vidū bija ari Sardzes komandieris Bernards Hoks. Viņš bija īsts milzis ar pliku pakausi un pārlieku spēcīgiem kakla muskuļiem; viņam ļoti labi padevās reģu uzošņāšana patiesībā mani vienmēr bija mākušas aizdomas, ka viņš ir ošņātājs. Pat šobrīd viņa nāsis bija iepletušās. Es domās atzīmēju, ka viņš jānogalina ja to spēšu.
Kāds nereģis man piedāvāja glāzi baltā meksa. Es atteicos. Nupat biju pamanījusi Ketalu Bellu.