Bells turēja rokā glāzi un nemitīgi piekārtoja kaklasaiti. Viņš sarunājās ar Serbijas migrācijas ministra vietnieku Radmilo Arežinu. Es pie sevis pasmaidīju. Arežina bija muļķīgā kārtā autorizējis Danī pārcelšanu uz Londonu. Piegāju pie abiem.
- Mister Bell?
Vīrietis iztrūkās un izšļakstīja vīnu. Jā?
Uzmetu skatienu Arežinam. Atvainojiet, ka pārtraucu, ministr, bet vai es varētu mirkli aprunāties ar misteru Bellu?
Arežina noskatīja mani no galvas līdz kājām. Viņa augšlūpa izliecās.
- Atvainojiet, mister Bell, viņš sacīja. Man jāatgriežas pie savas grupas.
Vīrietis devās prom drošībā pie savējiem. Es paliku aci pret aci ar Bellu, kurš pūlējās notīrīt no žaketes sarkano traipu. Ko tu gribi, pretdabiskā? viņš stomījās. Man bija ļoti svarīga saruna.
- Nu, bet tagad jums būs cita. Paņēmu viņa glāzi un iemalkoju no tās. Vai atceraties Iebrukumu, mister Bell?
Bells apstulbis sastinga. Jā, ja tu domā 2046. gada Iebrukumu. To es, protams, atceros. Viņam trīcēja pirksti. Kauliņi bija violeti un pietūkuši kā artrīta slimniekam. Kāpēc tā jautā? Kas tu tāda esi?
- Todien arestēja manu brālēnu. Gribu zināt, vai viņš vēl ir dzīvs.
- Tu esi īriete?
-Jā-
Viņš paglūnēja uz mani. Kā tevi sauc?
- Manam vārdam nav nozīmes. Mana brālēna vārdam gan ir. Finns Makārtijs. Viņš mācījās Trīsvienības koledžā. Vai pazināt viņu?
- Jā. Atbilde nekavējās. Makārtijs kopā ar pārējiem studentu līderiem bija Kerikfergusā. Viņam piesprieda nāvessodu pakarot.
- Un vai to izpildīja?
- Es… es nepārzinu detaļas, bet…
Manī sarosījās tumšas, vardarbīgas jūtas. Es pieliecos pie vīrieša un dvesu viņam ausī: Ja manam brālēnam izpildīja nāvessodu, mister Bell, es jūs personiski saukšu pie atbildības. Jūsu valdība zaudēja Īriju. Jūsu valdība padevās.
- Es ne, Bells noelsās. Viņam sāka asiņot deguns. Nedari man pāri…
- Ne jau jūs, mister Bell. Tikai jūsējie.
- Pretdabiskā, viņš izgrūda. Vācies! Es iejuku pūli, atstājot viņu slaukām asiņaino degunu.
Jutu, ka trīcu. Paķēru vēl glāzi meksa un izdzēru to vienā rāvienā. Vienmēr biju domājusi, ka Finns noteikti ir miris, bet kaut kādā mērā vēl biju pieķērusies atmiņām, domai par to, ka viņam jābūt dzīvam. Varbūt tā arī bija, bet no Ketala Bella es to neuzzināšu.
Ieraudzīju Naširu; valdniece stāvēja pie paaugstinājuma. Viņai blakus Aizbildnis sarunājās ar grieķu aģentu. Pirms pasākuma viņš bija saņēmis pirmo amaranta devu vairāku mēnešu laikā; daži pilieni dziedinošā līdzekļa bija viņu pārvērtuši. Aizbildnis bija ģērbies melnā un zeltā, viņam pie apkakles bija piestiprināts hiacints un acis zvēroja spoži kā lampas. Es pazinu ļaudis, kas stāvēja Naširai vistuvāk, tā bija viņas sargu elite. Viena no sargiem Amēlijas aizvietotāja mani pamanīja un, spriežot pēc viņas lūpu kustībām, informēja savu priekšnieci.
Našira palūkojās pār savu sargu galvām. Viņai paspruka klusi smiekli. Tos izdzirdīs, Aizbildnis pagriezās. Viņa acis mirklī karsti iekvēlojās.
Našira man pamāja, lai nāku pie viņas. Es tuvojos, pa ceļam pasniegdama savu tukšo glāzi kādam nereģim.
- Dāmas, kungi! valdniece uzrunāja tos, kas bija sapulcējušies ap viņu. Gribētu jūs iepazīstināt ar XX-59-40. Viņa ir viena no mūsu apdāvinātākajām gaišreģēm.
Delegātu vidū izcēlās murmināšana; daži bija ieintriģēti, citus pārņēma pretīgums.
- Šis ir Francijas Lielstāstītājs Alol Mīnā. Un Saionas citadeles Stokholmas Sardzes priekšniece Birgita Tjēdere.
Minā bija neliela auguma vīrs ar stīvu stāju un neizteiksmīgiem sejas vaibstiem. Viņš pamāja ar galvu.
Tjēdere tikai klusējot pablenza. Zviedriete bija vecumā ap trīsdesmit pieciem gadiem; viņai bija biezi, blondi mati un acis, kuru krāsa atgādināja olīveļļu. Niks šo sievieti allaž bija saucis par žagatu viņas valdīšana Stokholmā bija bēdīgi slavena. Redzēju Tjēdere nespēj izturēt, ka viņai jāatrodas tik tuvu man; bālās lūpas atsedza zobus, it kā viņa grasītos kost. Arī man viņas klātbūtne diez ko nepatika.
- Negribu, ka viņa stāv man blakus, Tjēdere paziņoja, apstiprinot manas aizdomas.
- Bet vai tad nav labāk, ka viņi ir šeit pie mums, nevis jūsu ielās? Našira jautāja. Šeit viņi nevar nodarīt nekādu ļaunumu, Birgit. Mēs viņiem to neļaujam. Kad būs nodibināta III Šeola, jums vairs nekad nebūs jāskatās uz gaišreģiem.
Trešā soda kolonija? Vai viņiem bija plāni ari par Stokholmu? Man negribējās domāt par III Šeolu, kuras sagādātāja būtu Žagata.
Tjēdere nenolaida no manis ne acu. Sievietei nebija auras, taču katra viņas sejas colla pauda naidu.
- Nevaru vien sagaidīt, viņa noteica.
Pianists pārtrauca spēlēt, un visi aplaudēja. Dejojošie pāri pašķīrās. Našira pavērās augšup lielā pulkstenī. Drīz būs laiks.
Viņas balss izskanēja pavisam klusi. Atvainojiet, Tjēdere sacīja. Pagriezusies viņa aizsoļoja atpakaļ pie pārējiem zviedriem, starp mani un Aizbildni atstājot brīvu vietu. Neuzdrošinājos ieskatīties viņam acīs.
- Man jāuzrunā aģenti. Našira paraudzījās uz skatuvi.
- Arktūr, paliec kopā ar Četrdesmit! Pēc kāda laika man viņa būs nepieciešama.
Tātad Našira tomēr plānoja mani nogalināt publiski. Es skatījos uz vienu, tad uz otru. Aizbildnis pamāja ar galvu.
- Jā, manu valdniec. Viņš skarbi satvēra mani aiz delma.
- Nāc, Četrdesmit!
Iekams refaīts bija paguvis mani aizvest, Našira piepeši strauji atskatījās un, sagrābusi manu delmu, atkal pievilka sev klāt.
- Vai esi savainojusies, Četrdesmit?
Plāksteru uz mana vaiga sen vairs nebija, bet tajā vietā, kur biju sagriezusies ar stiklu, vidēja gandrīz nemanāma rētiņa. Es viņai iesitu. Aizbildnis cieši turēja manu roku.
- Viņa mani nepaklausīja. Es viņu sodīju.
Stāvēju kā lupatu lelle; abas manas rokas atradās viņas rokās. Labi, Našira noteica. Pēc visiem šiem gadiem tu beidzot esi iemācījies, ko nozīmē būt manam laulātajam.
Viņa uzgrieza Aizbildnim muguru un devās prom pūlī, pašķirot savā priekšā aģentus.
Nepazīstamais mūziķis sāka spēlēt labi izvēlētus klavieru akordus, ko pavadīja rēgains vokāls. Biju pārliecināta, ka pazīstu dziedātāja balsi, bet nespēju atcerēties, kam tā pieder. Aizbildnis paveda mani zāles malā, garajā ejā zem galerijas, un pieliecies pavērās manī. Vai viss gatavs?
Es pamāju.
Mūziķim tiešām bija skaista balss tāds apgarots falsets. Manī vēlreiz modās sajūta, ka to pazīstu. Mēs ar sabiedrotajiem vakar sarīkojām seansu, Aizbildnis tik tikko dzirdamā balsī sacīja. Būs gari, kam pavēlēt. Cilvēku gari no XVIII Kaulu ražas. Viņi drīzāk nostāsies jūsu, nevis refaītu pusē.
- Un kā ar NSD? Vai viņi ir te?
- Viņu ļaudīm nav atļauts atrasties Ģildē, ja vien viņus šurp neaicina. Viņi ir izvietojušies pie tilta.
- Cik viņu ir?
- Trīsdesmit.
Es vēlreiz pamāju. Visiem aģentiem bija vismaz pa vienam miesassargam, bet tie bija no SSD. Aģenti negribēja, ka viņus apsargā pretdabiskie. Mums par laimi, SSD nespēja iesaistīties garu cīņā.
Aizbildnis palūkojās augšup uz griestiem, kur Līza kāpaļāja pa savām zīda virvēm. Šķiet, Līza ir atlabusi.
-Jā-
- Tad mēs esam norēķinājušies. Viss ir kārtībā.
- Visi parādi ir nomaksāti, es teicu. Atvadvārdi mirušajiem. Tie lika man iedomāties par to, kas vēl gaidāms. Ja nu Naširai izdodas mani nogalināt?