- Viss noritēs, kā plānots, Peidža. Tev nevajadzētu atmest cerību. Aizbildnis paskatījās uz skatuvi. Tieši cerība mūs visus vēl var glābt.
Sekoju viņa skatienam. Stikla kupols un nedzīvais zieds stāvēja uz apsegta podesta. Kāda cerība?
- Uz pārmaiņām.
Mūzika izskanēja, un deju grīdas malās nošalca aplausi. Man gribējās paskatīties uz pianistu, taču pāri aģentu galvām es viņu neredzēju.
Uz skatuves uzkāpa kāds sarkanais mundieris. Divdesmit divi. Šķobīgā gaita vēstīja par izdzerto Augļotāja maisījuma daudzumu. Dāmas un kungi, viņš iesāka, diž… diženā valdniece Našira Sargasa refaītu cilts asinsvaldniece!
Mundieris nosteberēja lejā. Es apvaldīju smaidu. Vismaz par vienu potenciāli apgrūtinošu sarkano mundieri mazāk.
Našira aplausu pavadībā uzkāpa uz paaugstinājuma. Viņa paskatījās uz mums. Aizbildnis raudzījās viņai pretī.
- Dāmas un kungi, valdniece sacīja, nenovērsdama acis no sava laulātā, laipni lūgti Saionas galvaspilsētā I Šeolā! Es gribētu jums pateikties par jūsu klātbūtni.
Kopš mūsu ierašanās Britānijā ir aizritējuši divsimt gadi. Kopš 1859. gada ir noiets tāls ceļš. Kā redzat, mēs neesam taupījuši spēkus, lai padarītu pirmo mūsu kontrolēto pilsētu par vietu, kurā valda skaistums, cieņa un pirmām kārtām līdzcietība. Mūsu rehabilitācijas sistēma ļauj jauniem gaišreģiem apmesties mūsu pilsētā un saņemt vislabāko iespējamo dzīves kvalitāti. Kā lopiem zvērnīcā. Par gaišredzību, kā jau zinām, nevar vainot tās upurus. Gaišredzība uzklūp nevainīgajiem gluži kā sērga. Tā inficē tos ar pretdabiskumu.
Šodien I Šeola atzīmē divsimt krietna darba gadus. Kā redzat, projekts ir veiksmīgs, un tā ir pirmā no daudzām sēklām, ko vēlamies iesēt. Apmaiņā pret jūsu sapratni esam ne tikai gādājuši par humānu veidu, kā nošķirt gaišreģus no parastās sabiedrības, bet arī novērsuši simtiem emītu uzbrukumu citadelei. Mēs esam bāka, kas viņus pievilina kā vēsta paruna par uguni un naktstauriņiem. Naširas acis tumsā arī spīdēja kā bākas. Taču emītu kļūst jo dienas, jo vairāk. Ar šo koloniju aizsardzībai vairs nepietiks. Emīti ir manīti Francijā, Īrijā un pavisam nesen ari Zviedrijā.
Īrijā. Tad tāpēc Ketals Bells bija te. Tāpēc viņš izskatījās tik nervozs un nobijies.
- Ir ārkārtīgi svarīgi nodibināt II Šeolu, iedegt vēl vienu uguni, Našira runāja. Mūsu metode ir izmēģināta un pārbaudīta. Ceram, ka ar jūsu un jūsu pilsētu palīdzību beidzot varēs uzplaukt mūsu savienības zieds!
Aplausi. Aizbildņa zobi bija cieši sakosti. Bija baisi uzlūkot viņa sejas izteiksmi. Niknu. Nežēlīgu. Slepkavīgu.
Vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi.
- Ir atlikušas dažas minūtes līdz izrādei, kuras scenārija autors ir cilvēku virsuzraugs. Pagaidām es gribētu jūs iepazīstināt ar savu partneri otro asinsvaldnieku, kurš gribētu kaut ko paziņot. Dāmas un kungi Gomeisa Sargass!
Valdniece izstiepa roku. Ātrāk, nekā es paguvu ieraudzīt, ka tur kāds ir, viņas plaukstu saņēma cita, lielāka.
Man aizrāvās elpa.
Refaīts bija ģērbies melnās drānās ar apkakli, kas slējās līdz pat ausu galiem. Viņš bija garš un slaids, ar zeltainiem matiem un kalsniem sejas vaibstiem. Lūpas liecās lejup, it kā tās vilktu prāvo ameņu virkņu rindas viņam ap kaklu. Vīrietis šķita vecāks par pārējiem refaītiem. Par to liecināja kaut kas nenosakāms viņa stājā un viņa sapņavas neiedomājamais apjoms. Gomeisa Sargasa sapņava manī radīja tādu sajūtu, it kā mans galvaskauss būtu sadūries ar sienu. Es ēterā nekad nebiju jutusi neko tik senu un briesmīgu.
- Labvakar!
Gomeisa skatījās uz mums ar refaltiem raksturīgo neitrālo izteiksmi kā bezkaislīgs novērotājs. Viņa aura bija kā plauksta, kas aizsedz sauli. Nebija nekāds brīnums, ka Liza no viņa tik ļoti baidījās. Meitene klusi un nekustīgi karājās, ietinusies savās lentēs. Pēc mirkļa viņa nolaidās galerijā.
- Es atvainojos I Šeolas iemītniekiem par to, ka tik bieži un ilgstoši esmu bijis prom. Esmu refaītu pirmais sūtnis Vestminsteras Arhontu mītnē. Tādējādi daudz laika pavadu galvaspilsētā kopā ar inkvizitoru, apspriežoties par to, kā vislabāk palielināt šīs soda kolonijas efektivitāti.
Kā jau Našira sacīja, šodien mēs svinam jaunu iesākumu. Aust jauns laikmets: laikmets, kuru iezīmēs nevainojama sadarbība starp cilvēkiem un refaltiem divām rasēm, kas pārlieku ilgi bijušas šķirtas. Mēs pieminam vecās pasaules galu, kurā valdīja nezināšana un tumsa. Mēs zvēram dalīties ar jums mūsu gudrībā tāpat, kā esat ar mums dalījuši savu pasauli. Mēs zvēram jūs aizsargāt tāpat, kā esat devuši mums patvērumu. Un es jums apsolu, draugi: mēs nepieļausim, ka mūsu vienošanās izirst. Šeit ar dzelzs nūju valda šķīstība. Un grēka zieds paliks novītis.
Es uzmetu skatienu novītušajam ziedam stikla kupolā. Gomeisa paskatījās uz to kā uz pretīgu gliemi.
- Un nu, viņš noslēdza, pietiks moralizēt. Lai sākas uzvedums!
28.AIZLIEGUMS
parādījās virsuzraugs. Vīrietis bija uzcirties tā, lai skatītājus apžilbinātu viņa krāšņās drēbes. Virsuzraugam mugurā bija garš, līdz kaklam aizpogāts sarkans apmetnis, kas sedza visu augumu. Viņš paklanījās.
- Sveicināti, dāmas un kungi, un sirsnīgi lūdzu I Šeolā! Es esmu virsuzraugs Beltrams. Es gādāju par cilvēku populāciju pilsētā. Vissirsnīgākie sveicieni tiem no jums, kuri te ieradušies no vēl nepārveidotajām kontinenta daļām! Nebaidieties pēc izrādes jums būs iespēja pārvērst jūsu pilsētas Saionas citadelēs, kā to jau paveikušas daudzas citas. Mūsu programma ļauj valdībām izskaust un nošķirt gaišreģus, kamēr tie vēl ir jauni, bez nepieciešamības rīkot dārgas masu nāvessoda izpildes.
Mēģināju neklausīties. Ne jau visās valstīs gaišreģiem nāvessodu izpildīja ar naitkaindu. Daudzās tās bija nāvējošas injekcijas, šāvēju komanda vai vēl ļaunāk.
- Mēs jau esam izplānojuši II Šeolas dibināšanu sadarbībā ar Saionas citadelēm Parīzi un Marseļu, kas kļūs par pirmajām franču satelītpilsētām. Aplausi. Minats pasmaidīja. Šovakar mēs ceram noteikt vēl vismaz divu kontrolēto pilsētu iespējamās atrašanās vietas kontinentā. Taču pirms tam esam jums
sagatavojuši nelielu izrādi, lai pierādītu, ka daudzi mūsu gaišreģi savas spējas izmanto, lai daritu labu. Mūsu izrāde atgādinās par tumšajiem laikiem pirms refaītu ierašanās toreiz, kad vara vēl bija Asiņainā Karaļa rokās. Karaļa, kurš uzcēla savu namu uz asins pamatiem.
Pulkstenis sita apaļu stundu. Noskatījos, kā rindā iznāk divdesmit artisti. Viņi uzvedīs Edvarda VII dzīvesstāstu no brīža, kad viņš nopirka garu seansu galdu, līdz piecām slepkavībām ar nazi viņa apartamentos un bēgšanu no Anglijas kopā ar ģimeni. Tā sauktās epidēmijas sākums un apliecinājums Saionas pastāvēšanas nepieciešamībai. Augšā tālākajā plānā stāvēja Līza. Viņai blakus vienā pusē redzēju Neli to pašu meiteni, kas bija aizvietojusi Līzu toreiz, kad viņai bija gara šoks, un otrā pusē kādu pareģi. Viņu, manuprāt, sauca Lote. Visas trīs bija ģērbušās kā Asiņainā Karaļa upuri.
Skatuves centrā virsuzraugs pašlaik nometa savu apmetni, atklājot monarha ietērpu. Pūlis sāka zvaigāt. Ģērbies kažokādās un nokāries dārgakmeņiem, vīrietis spēlēja Edvardu laikā, kad viņš bija karalienes Viktorijas troņmantnieks.
Pirmā aina, šķiet, norisinājās karaļa guļamkambarī. Pārlieku spilgti uzposts tips tur nopīkstēja “Daisy Bell”. Skatītājiem vistuvāk esošais artists sacīja, ka viņš esot Frederiks Ponzonbijs, pirmais Zinsonbijas barons un Edvarda privātsekretārs. Izrāde norisināsies no viņa skatpunkta. Jūsu augstība, viņš uzrunāja virsuzraugu, vai iziesim ārā?