- Vai tev ir īsā žakete, Ponzonbij?
- Tikai fraka, jūsu augstība.
- Man šķita, ka ikvienam jāzina, virsuzraugs nodārdināja ar ņirdzīgu angļu aristokrāta akcentu, ka rīta audiencē velkama īsā žekete un zīda cepure. Un šīs bikses patiesi ir visneglītākās, kādas esmu redzējis visā savā mūžā!
Irgas. Šņācieni. Šis amorālais nezvērs bija uzdrošinājies sevi nosaukt par Viktorijas mantinieku. Ponzonbijs uzgrieza muguru audiencei. Tikai pēc ilgas likstu iztirzāšanas piemēram, runām par manu fraku vai manām nabaga biksēm, smiekli, princis pagura no sava smalkuma. Tajā pašā pēcpusdienā viņš lūdza mani pievienoties sev kādā izbraukumā. Ak, mani draugi! Cilvēku ciešanas nekad nav bijušas tik lielas kā karalienes mokas, vērojot dēlu minam ļaunuma taku. Es pametu skatienu pār plecu, lai redzētu Aizbildņa reakciju, bet viņa tur nebija.
Kādu laiku turpinājās vārdu apmaiņas starp Edvardu un Ponzonbiju. Visas ainas bija iestudētas tā, lai Edvardu parādītu kā cietsirdīgu, alkatīgu idiotu, kas savai mātei sagādājis vien vilšanos. Es neviļus fascinēti vēroju. Troņmantnieka loma prinča Alberta nāvē tika pārspīlēta gluži smieklīgā apmērā pat ar divkaujas ainu. Parādījās atraitnēs palikusī karaliene Viktorija ar dimantu kronīti un plīvuru. Es nespēju un nekad nespēšu paskatīties uz viņu bez šermuļiem, viņa atzinās skatītājiem. Manās acīs viņš ir tikpat pretdabisks kā laumu bērns. Visi uzgavilēja. Karaliene bija labestības bastions, pēdējā neaptraipītā valdniece pirms sērgas uzbrukuma. Aģenti kā apburti vēroja aktrisi; es tikmēr uzmanīju pulksteni. Bija aizritējusi gandrīz pusstunda, bet es joprojām nezināju, kad atiet vilciens.
Nākamā aina bija lugas kulminācija. Seanss. Tika iznestas sarkanas laternas. Atkal paskatījusies uz skatuvi, es apspiedu smieklus. Virsuzraugs patiesi iejutās savā lomā. Ar šīs zemes varu nepietiek, viņš teju vai elsoja sava varoņa šaušalīgajā ļaunumā. Bija atnests arī seansa galds, un viņš apļoja virs tā rokas. Tauta teic, ka esot karalienes Viktorijas laiks? Bet kāds būs karaļa Edvarda laiks? Kurš karalis var kļūt patiesi dižens, ja to kavē mirstības pinekļi? Viņš noliecās pār galdu, to sašūpodams. Jā, celieties! Celieties no ēnām! Nāciet cauri vārtiem, mirušo gari! Ienāciet manī un manos sekotājos! Audziet pašas Anglijas asinīs!
Viņam runājot, melnā tērpušies aktieri nonesa sarkanās laternas no skatuves. Viņi tēloja pretdabiskos garus. Visi pajuka telpā, ķerstot skatītājus, liekot tiem iekliegties. Viņi bija pretdabiskuma sērga.
Mūzika un aktieru smiekli bija pārlieku skaļi. Man griezās galva. Virsuzraugs rēcot kaut ko skandēja. Tumsā un sajukumā manu roku satvēra Aizbildnis. Ātri! Viņa balss ietrīsējās man ausī. Nāc man līdzi!
Viņš aizveda mani uz sufliera būdu tumšu telpiņu zem skatuves, kur bija sakrautas dažādas kastes. Gaisma te ieplūda tikai caur dēļu spraugām. Sarkana gaisma, tāpat kā laternas. Vienā pusē karājās biezi samta aizkari, nošķirot telpu no zāles. Šeit tumsā nebija viegli domāt par to, kam man drīz būs jāstājas pretī augšā.
Te bija klusāks. Virs mums dejoja aktieri, bet soļu dipoņu klusināja dēļi. Refaīts pagriezās pret mani.
- Tu būsi lugas pēdējā ainā. Pēdējais akts. Viņa acis kvēloja. Dzirdēju viņu runājam ar Gomeisu.
Man iekņudējās āda. Mēs zinājām, ka tā būs.
-Jā-
Es jau no paša sākuma zināju, ka Našira mani nogalinās, bet, kad to pavēstīja Aizbildnis, viss šķita daudz reālāk. Daļēji biju cerējusi, ka varbūt valdniece vilcināsies nogaidīs dažas dienas, un man būs iespēja kopā ar pārējiem aizbēgt ar vilcienu bet Našira bija nežēlīga. Protams, viņa to gribēja izdarīt publiski, saioniešu acu priekšā. Viņa neriskēs atstāt mani dzīvu.
Gaisma no refaīta acīm ēnas vērta vēl dziļākas. Tajās bija kaut kas citāds kaut kas neaizsargāts, nekontrolējams.
Manas kājas un vēderu sagrāba saltas tirpas. Atslīgu uz kādas kastes. Es nevaru pret viņu cīnīties, es sacīju, viņas eņģeļi…
- Nē, Peidža. Padomā! Našira ir gaidījusi mēnešiem ilgi, vilkusi laiku, līdz tu spētu iemiesoties svešā ķermenī. Ja tu šo spēju neizpaustu, pastāvētu risks, ka viņa to no tevis neiegūs. Našira tev piešķīra dzelteno mundieri, lai būtu droša, ka tavu dzīvību vairs nekad neapdraudēs emīti. Viņa tevi nodeva pašas laulātā aizsardzībā. Kāpēc lai viņa tā nopūlētos tevi sargāt, ja tavas spējas būtu iekārojamas, taču ne biedējošas?
- To visu man iemācījāt jūs. Treniņi pļavā. Taurenis un stirna. Mana gara vingrinājumi. Jūs mani vedāt pretī nāvei.
- Našira man uzdeva tevi sagatavot. Tāpēc viņa man atļāva uzņemt tevi Magdalēnā, Aizbildnis skaidroja. Bet mans nodoms nav atdot tevi viņai. Es apņēmos attīstīt tavas spējas, bet tev, Peidža. Nevis viņai.
Es neatbildēju. Tur nebija, ko teikt.
Aizbildnis saplēsa vienu no aizkariem un saudzīgi tīrīja nost no manis grimu. Es viņam to ļāvu. Manas lūpas bija nejutīgas un āda salta kā ledus. Jau pēc dažām minūtēm varēju būt mirusi un bezdomu kalpībā lidināties apkārt Naširai. Notīrījis manu seju, refaīts atglauda man no pieres matus. Es viņam to ļāvu. Nespēju koncentrēties.
- Neuzdrošinies, viņš bilda. Neuzdrošinies viņai to parādīt! Tu esi kas vairāk. Tu esi kas vairāk par to, ko viņa grib tev nodarīt.
- Es nebaidos.
Viņš nopētīja manu seju. Tev vajadzētu baidīties, viņš aizrādīja. Bet neizrādi to. Nekādā ziņā!
- Es rādīšu, ko gribēšu. Jums nav tiesību man pavēlēt! Atrāvu galvu no viņa rokām. Jums vajadzēja mani vienkārši palaist vaļā. Jums vajadzēja Nikam ļaut mani aizvest uz Sevendaialsu. Nekas vairāk jums nebija jādara. Es tagad jau varēju būt mājās.
Aizbildnis pieliecās tā, ka mūsu sejas atradās vienā augstumā. Es atvedu tevi atpakaļ, viņš sacīja, jo nespēju rast spēkus cīnīties pret Naširu bez tevis. Taču šī paša iemesla dēļ es ari darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tu droši nokļūtu citadelē.
Iestājās klusums. Es nenovērsu skatienu no viņa acīm.
- Tev jāsaņem mati. Aizbildņa balss skanēja citādi klusāk. Viņš iespieda man rokā greznu ķemmi.
Tā bija auksta. Man drebēja pirksti. Man šķiet, ka to nevarēšu. Es dziļi, lēni ieelpoju. Vai jūs to izdarīsiet?
Refaīts neko neteica, taču ķemmi paņēma. Tik saudzīgi, it kā mani mati būtu smalki kā tīmeklis, viņš tos saglauda vienā pusē un savāca mezglā. Nevis ikdienišķā, kādu parasti taisīju pati, bet izsmalcinātā vijumā, kas piekļāvās manam skaustam. Tulznainie pirksti slīdēja pār manu pakausi, sakārtojot ķemmi. Man pār muguru pārskrēja vieglas trīsas. Aizbildnis atlaida manus matus, un tie palika, kā bija sakārtoti.
Aizbildņa pieskārieni šķita savādi. Siltāki. Tikai ieraugot viņa rokas, es atskārtu, kāpēc tā.
Viņam nebija cimdu.
Pasniedzos pie matiem un aptaustīju sarežģīto vijumu. Tik lielas rokas nevarēja izveidot kaut ko tik komplicētu. Vilciens izbrauks precīzi pulksten vienos, Aizbildnis sacīja man ausī. Ieeja atrodas zem treniņlaukuma. Tieši tur, kur mēs stāvējām.
Es tik ilgi biju gaidījusi šos vārdus.
- Ja viņa mani nogalinās, jums jāapziņo pārējie. Man kaklā brieda kamols. Jums viņi jāved.
Aizbildņa pirksti noglāstīja mana delma ārpusi. Man nebūs viņi jāved.
Man pār augumu pārskrēja trīsas taču citādas, nekā es būtu gaidījusi. Pagriezu galvu, lai paskatītos uz Aizbildni, un viņš man aiz auss aizlika no sakārtojuma izsprukušu cirtu. Otra roka noslīdēja man uz vēdera, piespiežot manu muguru viņam pie krūtīm. Vīrieša siltums nomierināja.