Un es jutu Aizbildņa izsalkumu. Nevis pēc manas auras, bet pēc manis pašas.
Viņš pieglauda galvu man pie vaiga un pārlaida pirkstus pār atslēgkaulu. Vīrieša sapņava bija pavisam tuvu, viņa aura savijās ar manējo. Mana sestā maņa saasinājās un izjuta viņu. Tev ir auksta āda, Aizbildnis aizsmacis teica. Es nekad… viņš aprāvās. Mūsu pirksti sakļāvās. Manas acis palika vaļā.
Vīrieša lūpas noslīdēja man pie zoda. Es vadīju viņa roku sev uz vidukļa. Viņa pieskārieni mani mokoši kārdināja; es nespēju atrauties. Nespēju viņu atstumt. Es to gribēju vēl pirms pienāk gals. Gribēju, lai man pieskaras, lai mani redz šajā telpā, šajā sarkanajā klusumā. Pacēlu zodu augstāk, un viņa lūpas piekļāvās manējām.
Vienmēr biju zinājusi, ka debesu nav. Džekss man to bija daudzreiz teicis. Pat Aizbildnis bija sacījis to pašu. Bija tikai balta gaisma, pēdējā gaisma pēdējā atelpa apziņas malā, kur it visam pienāk gals. Kas zina, kas notiek tālāk. Bet, ja debesis pastāvēja, tajās noteikti varēja justies tieši tā kā tagad. Kā pieskarties ēteram ar kailām rokām. Nekad nebūtu to gaidījusi, ne no viņa. Ne no viena. Es apķēru refaīta muguru, pievelkot viņa augumu sev klāt. Viņš satvēra plaukstā manu skaustu. Jutu ik tulznu uz viņa delnām.
Viņa elpa bija karsta. Skūpsts bija lēns. Neapstājies, neapstājies. Nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par to: neapstājies. Rokas slīdēja augšup pa maniem sāniem un muguru un cieši satvēra mani. Viņš uzcēla mani uz kastes. Pieliku plaukstu viņam pie kakla; sajutu viņa spēcīgos sirdspukstus. Viņa ritmu. Manu ritmu.
Mana āda dega kā ugunī. Es nespēju apstāties. Vēl nekad dzīvē nebiju neko tādu jutusi nebiju jutusi tādu saviļņojumu krūtīs, nebiju jutusi tādu vēlmi kādam pieskarties. Viņa lūpas pieskārās manām, tās paverot. Mani plaksti atvērās.
Izbeidz! Izbeidz, Peidža! Sāku atrauties. Man paspruka vārds varbūt “nē”, varbūt “jā”. Varbūt viņa vārds. Aizbildnis saņēma manu seju rokās un ar pirkstiem vilka pa lūpu kontūrām. īkšķi pārslīdēja man pār vaigiem. Mūsu pieres saskārās. Mana sapņava aizdegās. Viņš bija aizdedzinājis magones. Neapstājies, neapstājies!
Aizritēja vien mirklis. Es raudzījos viņā, viņš manī. Mirklis. Izvēle. Mana izvēle. Viņa izvēle. Tad viņš noskūpstīja mani vēlreiz, šoreiz nesaudzīgi. Es viņam ļāvos. Rokas apvijās man apkārt un pacēla mani. Un es to gribēju. Tiešām. Pārlieku. Tik ļoti. Manas rokas iepinās viņam matos un satvēra viņa kaklu. Neapstājies. Lūpas bija uz manām lūpām, uz acīm, uz pleciem un kakla bedrītē. Neapstājies. Viņš pārlaida plaukstas maniem augšstilbiem. Spēcīgi, droši, pārliecināti glāsti. Atmoda.
Atpogāju viņa kreklu. Mani pirksti slīdēja pār viņa krūtīm. Es noskūpstīju slaido kaklu, un viņš satvēra saujā manus matus. Neapstājies. Nekad nebiju pieskārusies viņa ādai. Tā bija karsta un gluda, un pieskāriens man lika vēlēties arī visu pārējo. Manas rokas bija viņam zem krekla un atrada muguru. Zem pirkstiem jutu rētas. Garas, nežēlīgas švīkas. Es vienmēr biju zinājusi, ka tur tādas ir. Nodevēja rētas. Vīrietis saspringa. Peidža, viņš klusītēm sacīja, bet es nemitējos. Viņš dobji ievaidējās, un lūpas atgriezās pie manām lūpām.
Es viņu nenodošu. XVIII Kaulu raža bija palikusi vēsturē, un tā neatkārtosies.
Divsimt gadu bija vairāk nekā pietiekami.
No apdulluma mani atmodināja sestā maņa. Es atrāvos no Aizbildņa. Rokas viņš atstāja man uz vidukļa, kļaujot mani sev klāt.
Daļēji paslēpusies ēnās, turpat netālu stāvēja Našira. Mana sirds no nelabuma mokoši salēcās.
Bēdz, nejutīgās smadzenes mudināja, bet es nespēju aizbēgt. Valdniece bija visu redzējusi. Viņa visu vēl tagad redzēja.
Manu sviedros vizošo ādu, manas pietūkušās lūpas, manus izspūrušos matus. Manus pirkstus, kas joprojām neatļauti pieskārās viņam.
Nespēju tos pakustināt. Nespēju pat novērst skatienu.
Aizbildnis pastūma mani sev aiz muguras. Es viņu piespiedu, viņš aizsmakušā, čerkstošā balsi sacīja.
Našira klusēja.
Viņa iznāca nespodrajā gaismā, kas ieplūda caur aizkariem. Un viņai kaut kas bija rokās stikla kupols. Es palūkojos uz to; man ausis zvanīja. Zem stikla bija zieds. Tas bija pilnā plaukumā, savāds un skaists; uz astoņām ziedlapiņām riesās nektāra lāses. Tas pats zieds, kas reiz bija miris. Par šo, viņa sacīja, nevar būt nekādas žēlastības.
Aizbildnis mirkli mirdzošām acīm raudzījās uz ziedu. Viņš pacēla skatienu un ielūkojās valdniecei acīs.
Našira nometa kupolu. Stikls pašķīda pret grīdu, iztrūcinot mani no sastinguma.
Es nupat biju visu iznīcinājusi.
- Arktūr Mezartīm, tu esi mans asinslaulātais. Tu esi Mezartīmu Aizbildnis. Bet tas nedrīkst notikt vēlreiz. Našira paspēra soli tuvāk. Ir tikai viens veids, kā apturēt nodevību, un tas ir parādīt nodevēju sodu visiem. Es tavas miesas uzkāršu uz šīs pilsētas mūriem.
Aizbildnis nepakustējās. Labāk tā nekā ļauties tavai baudai.
- Vienmēr bezbailīgs. Vai arī stulbs. Valdnieces pirksti pieskārās vīrieša sejai. Es raudzīšu, lai visi tavi senie sabiedrotie tiktu iznīcināti.
- Nē. Es iznācu no aizsega. Jūs nevarat…
Es nepaspēju ne pakustēties. Belziens notrieca mani no kājām. Man uz galvas gāzās kaste, ar stūri iešķeļot brūci virs acs. Plaukstas iespiedās tieši stikla lauskās. Dzirdēju Aizbildni nikni saucam manu vārdu, bet pēkšņi bija klāt Tubāns un
Situla viņas uzticamie kalpi; viņi nelaidis Aizbildni prom. Tubāns paķēra nazi un trieca to Aizbildnim galvā. Taču viņš nekrita. Šoreiz viņš nemetīsies ceļos Sargasa priekšā.
- Ar taviem pārkāpumiem es tikšu galā vēlāk, Arktūr. Es anulēju tavu asinslaulātā stāvokli. Našira pakāpās tālāk no viņa. Tubān, Situla, vediet viņu uz Galeriju!
- Jā, manu valdniec, Tubāns atsaucās un sagrāba Aizbildni pie rīkles. Atmaksas laiks, miesas nodevēj!
Situla ar pirkstiem iekrampējās viņam plecā. Viņa kaunējās par savu brālēnu nodevēju. Aizbildnis neteica ne vārda.
Nē, nē! Tas nevarēja tā beigties, ne kā XVIII Kaulu raža! Viņš vairs nebija asinslaulātais. Viņš bija pagalam. Es biju izdzēsusi pēdējo gaismas stariņu. Meklēju Aizbildņa skatienu, izmisīgi lūkojoties pēc kādas cerības, pēc kaut kā glābjama taču viņa acis bija rimtas un tumšas, un es jutu tikai viņa klusumu. Tubāns un Situla aizvilka gūstekni prom.
Našira pārsoļoja pāri stikla lauskām. Es paliku, kur bijusi, drazās uz grīdas. Acīs iesitās rūgts karstums. Biju tāda muļķe! Par ko es domāju? Ko es darīju?
- Ir pienācis tavs laiks, sapņu staigātāj!
- Beidzot. No brūces galvā sūcās asinis. Jūs esat gaidījusi gana ilgi.
- Tev būtu jāpriecājas. Cik saprotu, sapņu staigātāji alkst pēc ētera. Šonakt tu varēsi ar to savienoties.
-Jūs nekad neiegūsiet šo pasauli. Nu es pacēlu skatienu, un mans augums iedrebējās dusmās, nevis bailēs. Jūs varat mani nogalināt. Varat mani iegūt. Bet jūs nevarat iegūt mūs. Septiņi Zīmogi gaida. Džeksons Hols gaida. Viss sindikāts jūs gaida. Paslēju zodu gaisā un cieši raudzījos valdniecei sejā. Labu veiksmi!
Našira mani aiz matiem uzvilka kājās. Viņa piegrūda seju pie manējās. Tu būtu varējusi kļūt par ko vairāk, viņa sacīja. Daudz, daudz vairāk. Bet nu tu drīz vairs nebūsi vispār nekas. Viss, kas tu esi bijusi, būs mans. Ar vienu grūdienu viņa mani iemeta cita refalta dzelzs tvērienā. Alsafi, aizved šo kaulu kambari uz skatuvi! Viņai ir pienācis laiks atdot savu garu.