Kad Alsafi veda mani augšup pa pakāpieniem, es ne uz brīdi neapstājos, lai padomātu. Man galvā bija uzmaukts maiss. Lūpas sūrstēja, un vaigi svila. Nespēju ne elpot, ne sakarīgi spriest.
Aizbildnis bija prom. Biju viņu zaudējusi. Viņš bija mans vienīgais refaītu sabiedrotais, bet es pieļāvu, ka viņu pieķer. Našira nesamierināsies ar vienkāršu nogalināšanu ne jau tagad, kad viņš bija kritis tik zemu, aizskarot cilvēku kailām rokām. Tā bija vairāk nekā nodevība. Noskūpstot un apskaujot mani, asinslaulātais bija iegrūdis kaunā visu savu dzimtu. Viņš vairs nebija cienīgs kandidāts. Viņš nebija nekas.
Alsafi stingri turēja manu delmu. Tūlīt es miršu. Pēc nepilnām desmit minūtēm savienošos ar ēteru tāpat kā citi gari. Mana sudraba saite pārtrūks. Vairs nekad nevarēšu atgriezties savā ķermenī miesā, kur biju mitusi deviņpadsmit gadus. No tā brīža man būs jākalpo Naširai.
Man no galvas noņēma maisu. Izrādās, es atrados skatuves malā, kur varēju noskatīties lugas noslēgumu. Man pie sāniem abās pusēs stāvēja divi refi Alsafi un Terebela. Terebela noliecās līdz manam acu augstumam. Kur ir Arktūrs?
- Viņu aizveda uz Galeriju. Tubāns un Situla.
- Mēs tiksim ar viņiem galā. Alsafi atlaida manu roku.
- Tev jāaizkavē asinsvaldniece, sapņu staigātāj!
Es jau zināju, ka Terebela ir viena no Aizbildņa līdzzinātājām, bet par Alsafi neko nebiju nojautusi. Neizskatījās, ka viņam varētu simpatizēt cilvēki; bet to pašu varēja teikt arī par Aizbildni.
Virsuzraugs bēgšus metās nost no skatuves, atstājot dunci turpat; viņa kostīms bija izmircis mākslīgajās asinīs. Saucieni pēc žēlastības atbalsojās Ģildes velvēs. Aģenti uzgavilēja, kad bariņš aktieru Saionas uniformās metās vajāt noziedznieku. Nodunēja apdullinoši skaļi aplausi. Tie vēl turpinājās, kad pa kāpnēm uz skatuves atkal uzkāpa Našira.
- Dāmas un kungi, paldies, ka esat tik laipni! Priecājos, ka jums patika sagatavotais. Viņa neizskatījās priecīga. Es priecājos arī vakara noslēgumā īsi nodemonstrēt jums I Šeolas tiesāšanas sistēmu. Viena no mūsu gaišreģēm ir bijusi tik nepaklausīga, ka viņu nedrīkst atstāt dzīvu. Gaišreģe jāpadzen tāpat kā Asiņainais Karalis, lai viņa nevarētu aizsniegt nereģu populāciju, lai viņa vairs nevarētu nodarīt nekādu ļaunumu.
XX-59-40 nav kļuvusi par nodevējo pirmo reizi. Viņa ir cēlusies no Tiperarijas piena lopkopības apgabala dziļi Īrijas dienvidos no reģiona, ko jau sen saista ar musināšanu. Ketals Bells nemierīgi trinās krēslā. Daži aģenti sāka klusi sarunāties. Pēc ierašanās Anglijā viņa nekavējoties iesaistījās Londonas noziedzīgajā sindikātā. Septītā marta nakti Četrdesmit nogalināja divus no savējiem divus gaišreģus, kas dienēja Saionas Zemsardzē. Tas bija aukstasinīgs, cietsirdīgs noziegums. Neviens no viņas upuriem nemira ātrā nāvē. Tajā pašā naktī viņu atveda uz I Šeolu. Našira soļoja šurpu turpu pa skatuvi. Cerējām, ka varēsim viņu audzināt, iemācīt viņai kontrolēt savas spējas. Mums ir sāpīgi zaudēt jaunus gaišreģus. Man ari ir sāpīgi atzīt, ka mūsu centieni pāraudzināt Četrdesmit nav guvuši panākumus. Viņa mums par līdzjūtību ir atmaksājusi ar bezkaunību un nežēlību. Viņai nav citas iespējas kā vien Inkvizitora spriedums.
Palūkojos sievietei garām. Uz skatuves nebija ešafota; nebija ne lāvas, kur mani piesprādzēt, ne bluķa. Bet bija zobens.
Man asinis dzīslās sastinga. Tas nebija parasts zobens. Zelta asmens, melns spals. To dēvēja par “Inkvizitora Dusmām”, ar šo zobenu cirta politisko nodevēju galvas. Ieroci izmantoja tikai tad, ja Vestminsteras Arhontu mītnē atklāja kādu gaišreģu spiegu. Es biju ievērojama Saionas zinātnieka meita. Nodevēja dabisko vidū.
Alsafi un Terebela nozuda zem skatuves. Paliku viena ar Naširu. Valdniece pagrieza galvu.
- Nāc, Četrdesmit!
Es nevilcinājos.
Kad parādījos no aizkulisēm, zālē iestājās klusums. Nodevēja! sauca Ketals Bells, un daži aģenti viņam pievienojās. Es uz viņiem neskatījos. Bellām nu gan bija iekšas, ja viņš mani sauca par nodevēju.
Gāju augstu paceltu galvu, piespiežot sevi fokusēties tikai uz Naširu. Es neskatījos uz aģentiem. Neskatījos uz Galeriju, kur bija aizvests Aizbildnis. Apstājos dažu pēdu attālumā no valdnieces. Našira lēni meta lokus ap mani. Kad viņas nebija manā redzeslaukā, skatījos taisni uz priekšu.
- Iespējams, jūs prātojat, kā mēs šeit izpildām sodu. Varbūt ar cilpu vai sendienu uguni? Šis ir Inkvizitora zobens atgādāts šurp no citadeles. Viņa pamāja uz ieroci. Bet, iekams es to atvēzēju, gribētu parādīt kaut ko citu: refaītu diženās spējas.
Atskanēja murmināšana.
- Edvards VII bija savāds vīrs. Mēs visi ļoti labi zinām, ka viņš jaucās tur, kur nevajadzēja jaukties. Viņš mēģināja kontrolēt spēku, kas sniedzas pāri cilvēka zināšanu robežai. Spēku, kas labi pazīstams refaītiem.
Birgita Tjēdere sarauktu pieri pētīja skatuvi. Vairāki aģenti meta skatienus uz saviem miesassargiem, arī Bells.
- Iztēlojieties visspēcīgāko enerģiju uz zemes. Našira pastiepa roku turp, kur stāvēja laterna. Elektrība. Tā apgādā jūs ar dzīvei nepieciešamo. Tā apgaismo jūsu pilsētas un mājokļus. Tā ļauj jums sazināties. Ēters jeb Avots refaītu dzīvības spēks ir diezgan līdzīgs elektrībai. Tas var nest gaismu tumsā un zināšanas nezināšanā. Laterna piepeši iemirdzējās. Bet, ja to izmanto nepareizi, tā var iznīcināt. Tā var nogalināt. Gaisma izdzisa.
- Man piemīt spējas, kas pēdējos divos gadsimtos izrādījušās ļoti noderīgas. Dažiem cilvēku gaišreģiem ir īpaši savādas spējas. Viņos ēters mirušo valstība plūst tā, ka var pāraugt neprātā un vardarbībā. Šādas spējas piemita Asiņainajam Karalim, un tas beidzās ar viņa traģiskajām slepkavībām. Es spēju novērst šīs bīstamās mutācijas. Našira norādīja uz mani. Gaišredzību, tāpat kā enerģiju, nevar iznīcināt tikai pārvirzīt. Kad Četrdesmit mirs, viņas spējas attīstīsies kādā citā gaišreģī. Taču, tās paturot sevi, es gādāšu par to, lai neviens tās vairs nekad neizmantotu.
- Tev nu gan patīk gvelzt niekus, ko, Našira?
Biju to pateikusi ātrāk, nekā paspēju aptvert domu. Valdniece pagriezās un paskatījās uz mani. Viņas acis zvēroja.
- Tu vairs nerunāsi!
Naširas balss skanēja klusi.
Riskēju palūkoties augšup uz Galeriju. Tur neviena nebija. Zemāk Maikls ieslidināja roku jakā. Viņam bija viens no ieročiem.
Ģildes galā atvērās kādas durvis. Terebela, Alsafi un Aizbildnis. Mans skatiens pāri aģentu galvām sastapās ar viņa acīm. Zelta saite notrīsēja. Redzēju ainu ar nazi to, kas mētājās uz grīdas un ko tur bija pametis virsuzraugs. Nazis atradās dažu pēdu attālumā no Naširas. Tajā pašā mirklī, kad viņa atkal pagriezās pret skatītājiem, mans gars pārlidoja attālumu starp mums. Saņēmusi visus savus spēkus, es ielauzos viņas visdziļāko dzīļu zonā. Valdniece nebija gaidījusi uzbrukumu. Iztēlojos sev masīvu sapņu formu milzoni, kas spētu sagraut visus šķēršļus.
Ēters nodunēja. Naširai virsū no visām pusēm metās gari. Tie pievienojās man viņas sapņavas malā, salaužot senās bruņas. Valdnieces pieci eņģeļi mēģināja aizstāvēt savu pavēlnieci, taču nu jau uzbruka divdesmit, piecdesmit, divsimt garu, un mūri sāka padoties. Es nezaudēju laiku. Izlauzos cauri ēnām un metos viņas sapņavas vidū.
Visu redzēju Naširas acīm. Telpa sagriezās žilbinošā krāsu un tumsas virpuli, gaisma sajaucās ar uguni, uzjundīja visdažādākās ainas, ko nekad nebiju skatījusi. Vai tā refi redzēja? Visur bija auras. Es biju redzīga bet nu biju akla; viņas acis negribēja redzēt. Tās negribēja, lai es redzu. Tās nebija manas acis. Es piespiedu plakstus atvērties un palūkojos lejup uz savu roku. Tā bija pārāk liela, cimdota. Redzesleņķis sašaurinājās. Valdniece cīnījās ar mani. Steidzies, Peidža!