Vectēva vienīgā neveiksme bija tā, ka viņam nebija dēla, bet ari tas nav svarīgi. Sinklēru meitas bija saulē iedegušas un laimīgas. Garas, līksmas un bagātas - šis meitenes bija kā princeses pasakā. Savu kašmira jaku un vērienīgo ballīšu dēļ viņas zināja kā Bostonā un Hārvardā, tā arī Vainjārdā. Viņas tika padarītas par leģendām. Padarītas par princesēm un radītas Efeju līgas skolām, ziloņkaula statujām un majestātiskām mājām.
Vectēvs un Tipera viņas tik ļoti mīlēja, ka nebija iespējams pateikt, kura tiek mīlēta vairāk. Vispirms Kerija, tad Penija un tad Besa, un tad atkal Kerija. Tika rīkotas krāšņas kāzas ar lašiem un artistēm, tad parādījās gaiši blondi mazbērni un jokai-ni blondi suņi. Tolaik neviens nevarēja būt lepnāks par savām skaistajām amerikāņu meitenēm kā Tipera un Hariss.
Uz savas klinšainās privātās salas viņi uzbūvēja vēl trīs jaunas mājas un katrai no tām deva savu vārdu: Vindmēra Penijai, Red-geita Kerijai un Kadldauna Besai.
Esmu vecākā no Sinklēru mazbērniem. Salas, bagātību un arī cerību mantiniece.
Laikam.
4.
Es, Džonijs, Mirrena un Gets. Gets, Mirrena, Džonijs un es.
Ģimene mūs sauc par četriem Meļiem, un, visticamāk, mēs esam to pelnījuši. Mēs visi esam gandrīz viena vecuma, un mums visiem dzimšanas dienas ir rudenī. Gandrīz katru gadu uz salas mēs esam iekūlušies nepatikšanās.
Gets uz salu sāka braukt, kad mums palika astoņi gadi. Astotā vasara, kā mēs to saucām.
Pirms tam Mirrena, Džonijs un es nebijām Meļi. Mēs bijām nekas cits kā tikai brālēns un māsīcas, turklāt Džonijs bija kā skabarga, jo viņš negribēja spēlēties ar meitenēm.
Viņš, Džonijs, ir atjautība, piepūle un sarkasms. Tolaik viņš mēdza pakārt mūsu bārbijas aiz kakla vai ari šaut mums ar rotaļu pistolēm.
Viņa, Mirrena, ir saldums, zinātkāre un lietus. Tolaik viņa mēdza pavadīt garas pēcpusdienas kopā ar Taftu un dvīņiem, šļakstoties plašajā pludmalē, kamēr es zīmēju uz raupjā skiču papīra un lasīju grāmatas, guļot šūpuļtīklā uz Klērmontas mājas lieveņa.
Tad Gets ieradās pavadīt vasaras kopā ar mums.
Tantes Kerijas vīrs viņu pameta laikā, kad viņa gaidīja Džoni-ja brāli Viļu. Astotajā vasarā Vils jau bija mazulis, un Kerija jau bija uzsākusi attiecības ar Edu.
Šis Eds, viņš bija mākslas darbu tirgotājs, un viņš dievināja bērnus. Tieši tik daudz mēs par viņu zinājām, kad Kerija paziņoja, ka ņems viņu līdzi uz salu kopā ar Džoniju un mazuli.
Tovasar viņi bija pēdējie, kas ieradās uz salas, un gandrīz visi no mums bija sapulcējušies piestātnē, gaidot, kad atbrauks viņu laiva. Vectēvs pacēla mani rokās, lai varu pamāt Džonijam, kuram mugurā bija uzvilkta oranža glābšanas veste un kurš kliedza pāri laivas priekšgalam.
Vecmāmiņa Tipera stāvēja mums blakus. Uz mirkli viņa novērsa skatienu no laivas, pasniedzās un no kabatas izvilka piparmētru konfekti. Viņa to attina un iebāza man mutē.
Paskatoties atkal uz laivu, vecmāmiņas sejas izteiksme izmainījās. Es samiedzu acis, lai redzētu, ko viņa ir pamanījusi.
Kerija izkāpa piestātnē, turot Viļu uz gurna. Viņš bija ietērpts dzeltenā mazuļu glābšanas vestē, un pār to bija redzams gandrīz tikai viņa gaiši blondo matu ērkulis. Viņu redzot, pārņēma līksme. Būdami vēl bērni, mēs visi bijām vilkuši šo vesti. Šie mati. Cik brīnišķīgi, ka šis mazais zēns, kuru mēs neviens vēl nepazinām, bija tik ļoti acīmredzami Sinklērs.
Džonijs izlēca no laivas un nometa savu vesti uz doka. Vispirms viņš pieskrēja pie Mirrenas un iespēra viņai. Tad viņš iespēra man. Un iespēra arī dvīņiem. Piegāja pie mūsu vecvecākiem
un iztaisnojās. “Man ir liels prieks jūs redzēt, vecmamm un vectēv. Nevaru sagaidīt, kad sāksies šis vasaras piedzīvojumi.” Tipera viņu apskāva. “Tava māte lika tev tā pateikt, vai ne?” “Jā,” teica Džonijs. “Un vēl man jāpasaka, ka man prieks jūs atkal satikt.”
“Labs zēns.”
“Varu tagad iet?”
Tipera noskūpstīja viņa vasaras raibumiem klāto vaigu. “Ej vien.”
Eds sekoja Džonijam, iepriekš apstājies, lai palīdzētu kalpotājiem no motorlaivas izkraut bagāžu. Viņš bija garš un slaids. Viņa āda bija ļoti tumša - mantojums no indiešu senčiem, kā vēlāk uzzinājām. Viņam bija brilles melnos rāmjos un glaunas pilsētnieka drēbes - lina uzvalks un svītrots krekls. Bikses bija saburzījušās no pārbrauciena.
Vectēvs nolika mani zemē.
Vecmāmiņas Tiperas mute savilkās taisnā līnijā. Tad viņa pasmaidīja, atklājot skatam zobus, un devās uz priekšu.
“Jūs būsiet Eds. Cik patīkams pārsteigums.”
Viņš paspieda viņas roku. “Kerija neteica, ka mēs ieradīsi-mies?
“Protams, pateica.”
Eds paskatījās visapkārt uz mūsu balto, balto ģimeni. Viņš pagriezās pret Keriju un pajautāja: “Kur ir Gets?”
Viņi pasauca zēnu, un viņš izkāpa no laivas, vilkdams nost savu glābšanas vesti un skatīdamies uz leju, lai attaisītu sprādzes.
“Mammu, tēti,” teica Kerija, “mēs paņēmām līdzi Eda māsasdēlu, lai viņš varētu spēlēties kopā ar Džoniju. Šis ir Gets Pa-tils.”
Vectēvs pasniedzās un viegli paplikšķināja pa Geta galvu. “Sveiks, jaunais cilvēk.”
“Sveiki.”
“Vēl nesen šajā gadā nomira viņa tēvs,” paskaidroja Kerija.
“Viņi ar Džoniju ir labākie draugi. Šādi, paņemot viņu ciemos uz pāris nedēļām, mēs ļoti izpalīdzam Eda māsai. Un, Get? Tu varēsi doties piknikos un peldēties - tieši kā mēs runājām. Labi?”
Bet Gets neatbildēja. Viņš skatījās uz mani.
Viņa deguns bija izteiksmīgs, bet mute - piemilīga. Tumši brūna āda, mati melni un viļņaini. Ķermenis sasprindzis no enerģijas. Gets šķita uzvilcies kā atspere. It kā viņš kaut ko meklētu. Viņš bija pārdomas un entuziasms. Ambīcijas un stipra kafija. Es būtu varējusi lūkoties uz viņu mūžīgi.
Mūsu acis sastapās.
Es pagriezos un skrēju prom.
Gets sekoja. Es varēju dzirdēt viņa soļus skanam pret koka celiņiem, kas šķērsām vijās pa salu.
Es turpināju skriet. Viņš turpināja sekot.
Džonijs skrēja pakaļ Getam. Un Mirrena skrēja pakaļ Džo-nijam.
Pieaugušie palika runāt uz doka, pieklājīgi apstājušies ap Edu un mīlīgi dūdojot ar mazo Viļu. Bet mazie darīja visu, ko tie vēlējās darīt.
Mēs četri apstājāmies mazā pludmalē pie Kadldaunas mājas. Tā bija maza, smilšaina strēle, ko no abām pusēm ieskāva klintis. Toreiz neviens to sevišķi daudz neizmantoja - lielajā pludmalē smiltis bija maigākas un krastā manīja mazāk jūraszāļu.
Mirrena novilka savas kurpes, un mēs pārējie darijām tāpat. Mēs mētājām ūdenī akmeņus. Mēs vienkārši bijām.
Es ierakstīju smiltis mūsu vārdus.
Keidensa, Mirrena, Džonijs un Gets.
Gets, Džonijs, Mirrena un Keidensa.
Tāds bija mūsu sākums.
Džonijs lūdzās, lai Gets paliktu ilgāk. Un viņš dabūja, ko vēlējās.
Nākamajā gadā viņš lūdzās, lai Gets var braukt uz visu vasaru. Gets atbrauca.
Džonijs bija pirmais mazdēls. Mani vecvecāki gandrīz nekad neatteica Džonijam.
5.
Četrpadsmitajā vasarā mēs ar Getu vieni izbraucām ar mazo motorlaivu. Tas bija tieši pēc brokastīm. Besa lika Mirrenai ar dvīņiem un Taftu spēlēt tenisu. Togad Džonijs bija sācis skriet un mēroja apļus pa taku, kas veda apkārt salai. Gets atrada mani Klērmontas virtuvē un jautāja, vai vēlos izbraukt ar laivu.