Kāda briesmīga nāve šiem nabaga mīļajiem un nepaklausīgajiem suņiem.
76.
Es izskrēju ārā no Vindmēras. Tagad laukā ir tumšs, gandrīz vakariņu laiks. Manas jūtas tek no manām acīm, burzīdamas manu seju un celdamās augšup, iedomājoties suņus, kas cerēja uz izglābšanos, skatīdamies uz durvīm, kamēr iekšā vēlās dūmi.
Kur doties? Es nevaru iet uz Kadldaunu un skatīties sejā Meļiem. Redgeitā, visticamāk, ir Vils un tante Kerija. Patiesībā sala ir tik sasodīti maza, ka tajā nav kur patverties. Es esmu iesprostota uz šīs salas - uz salas, kur nogalināju tos nabaga, nabaga suņus. Visa mana šā rīta bravūra, spēks,
perfektais noziegums,
patriarhāta gāšana,
kā mēs, Meļi, izglābām vasaras idilli un padarījām to labāku, kā saturējām kopā mūsu ģimeni, iznīcinot daļu no tās, -tas viss ir vieni vienīgi maldi.
Suņi ir miruši, stulbie, miļie suņi, suņi, kurus varēju izglābt,
nevainīgie suņi, kuru sejas priekā iemirdzējās, kad viņiem
iedeva gabaliņu burgera,
vai pat tikai pasaucot vārdā;
suņi, kuri dievināja vizināšanos laivā,
kuri visu dienu skraidīja apkārt dubļainām ķepām.
Kurš cilvēks gan rīkojas, vispirms nepadomājot, kas varētu būt ieslēgts augšstāva istabā, nepadomājot par suņiem, kuri uzticējās cilvēkiem, kuri vienmēr tos bija pasargājuši un mīlējuši?
Es dīvaini un klusi šņukstu, stāvēdama uz celiņa starp Vind-mēru un Redgeitu. Mana seja ir izmirkusi, mana elpa saraustīta. Klupdama es eju atpakaļ uz māju.
Uz kāpnēm sēž Gets.
77.
Ieraudzīdams mani, viņš pielec kājās un apvij man apkārt savas rokas. Es raudu uz viņa pleca, aplikusi rokas ap vidukli zem viņa jakas.
Viņš neprasa, kas noticis, kamēr es pati neizstāstu.
“Suņi,” es visbeidzot saku, “mēs nogalinājām suņus.”
Mirkli viņš klusē. “Jā,” viņš tad nosaka.
Es atkal nerunāju, līdz mans ķermenis nav pārstājis drebēt. “Apsēdīsimies,” Gets saka.
Mēs apmetamies uz lieveņa pakāpieniem. Gets noliec savu galvu pret manu.
“Es mīlēju tos suņus,” es saku.
“Mēs visi mīlējām.”
“Es...” man aizžņaudzas rīkle. “Nedomāju, ka man vēl vajadzētu par to runāt, citādi es atkal sākšu raudāt.”
“Labi.”
Kādu mirkli mēs sēžam klusēdami.
“Tas ir viss?” Gets iejautājas.
“Kas?”
“Tas ir viss, par ko tu raudāji?”
“Pasarg, Dievs, ir vēl.”
Viņš klusē.
Viņš joprojām klusē.
“Velns, ir vēl,” es saku, un mans krūškurvis šķiet tukšs un ledains.
“Jā,” saka Gets. “Ir vēl kas.”
“Kas tāds, ko neviens man nesaka. Kas tāds, ko mamma nevēlas, lai atceros.”
Viņš mirkli padomā. “Domāju, ka mēs tev sakām, bet tu nespēj sadzirdēt. Tu biji slima, Keidensa.”
“Jūs nesakāt man tieši,” es saku.
“Nē.”
“Kāda velna pēc?”
“Penija teica, ka tā būs labāk. Un, tā kā mēs visi esam šeit, es ticēju, ka tu pati atcerēsies.” Viņš noņem roku no maniem pleciem un apskauj savus ceļus.
Gets, mans Gets.
Viņš ir pārdomas un entuziasms. Ambīcijas un stipra kafija. Es mīlu viņa brūno acu plakstiņus, viņa gludo, tumšo ādu, viņa izbīdīto apakšējo lūpu. Viņa prātu. Viņa prātu.
Es noskūpstu viņa vaigu. “Es atceros par mums daudz vairāk nekā iepriekš,” es viņam saku. “Es atceros, kā skūpstījāmies
priekšnamā, pirms viss sagāja grīstē. Atceros mūs abus tenisa kortā, runājot par Eda bildinājumu Kerijai. Plakano klinti pie takas ap salu, kur neviens nevarēja mūs redzēt. Un lejā mazajā pludmalē, runājot par uguns pielaišanu.”
Viņš pamāj.
“Bet es joprojām neatceros, kas sagāja šķērsām,” es saku. “Kāpēc mēs nebijām kopā, kad es savainojos? Mēs sastrīdējāmies? Es kaut ko izdarīju? Tu sagāji atpakaļ ar Rakeli?” Es nespēju ieskatīties viņam acīs. “Domāju, ka esmu pelnījusi godīgu atbildi, pat ja mūsu attiecības tāpēc neturpināsies.”
Geta seja saviebjas, un viņš paslēpj to savās plaukstās. “Es nezinu, kā man rīkoties,” viņš saka. “Es nezinu, kas man būtu jādara.” “Vienkārši pasaki man,” es saku.
“Es nevaru palikt šeit ar tevi,” viņš saka. “Man jāiet atpakaļ uz Kadldaunu.”
“Kāpēc?”
“Man jāiet,” viņš saka, pieceldamies un dodamies prom. Tad viņš apstājas un pagriežas. “Es salaidu visu dēlī. Man loti žēl, Keidij. Man ir tik ļoti, ļoti žēl.” Viņš atkal raud. “Man nevajadzēja tevi skūpstit, man nevajadzēja taisīt tev šūpoles vai dāvināt rozes. Man nevajadzēja teikt, cik skaista tu esi.”
“Es to gribēju.”
“Es zinu, bet man vienalga vajadzēja turēties pa gabalu. Tas, ka to darīju, ir galīgi garām. Piedod.”
“Nāc atpakaļ,” es saku, bet, kad viņš nepakustas, es eju pie viņa. Es uzlieku rokas uz viņa kakla un piespiežu savu vaigu pie viņa. Es noskūpstu viņu spēcīgi, lai viņš zina, ka domāju to patiesi. Viņa mute ir tik maiga, un viņš ir labākais cilvēks, ko zinu, labākais cilvēks, ko jebkad esmu zinājusi, neatkarīgi no tā, kas slikts starp mums ir noticis un kas vēl notiks. “Es mīlu tevi,” es čukstu.
Viņš atraujas. “Tieši par to es runāju. Piedod. Es tikai gribēju tevi redzēt.”
Viņš pagriežas un pazūd tumsā.
78
Slimnīca Vainjārdā. Piecpadsmitā vasara pēc mana negadījuma.
Es gulēju gultā zem ziliem pārklājiem. Varētu šķist, ka slimnīcas pārklājiem jābūt baltiem, bet šie bija zili. Istaba bija karsta. Pie rokas man piestiprināta intravenozā sistēma.
Mamma un vectēvs skatījās lejup uz mani. Vectēvam rokās bija Edgartaunas īrisa konfekšu kārba, ko viņš bija atnesis kā dāvanu.
Bija aizkustinoši, ka viņš atcerējās, ka man garšo Edgartaunas īrisa konfektes.
Es klausījos mūziku ar ausīs ieliktām austiņām, tāpēc nevarēju dzirdēt, ko runāja pieaugušie. Mamma raudāja.
Vectēvs atvēra īrisu kārbu, nolauza gabaliņu un piedāvāja to man.
Skanēja dziesma -
Mūsu jaunatne ir palaista vējā,
Bet mēs to nepalaidīsim.
Atceries manu vārdu,
Jo mēs veidojām vēsturi,
Na na na na, na na na
Es pacēlu roku, lai izņemtu austiņas. Roka, ko ieraudzīju, bija apsaitēta.
Abas manas rokas bija apsaitētas.
Un kājas. Zem zilajiem pārklājiem es jutu marli uz tām.
Gan manas rokas, gan kājas bija apsaitētas, jo tās bija apdegušas.
79
Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kuram bija trīs daiļas meitas.
Nē, nē, mirklīti.
Reiz sensenos laikos kādā mazā mājiņā dziļi mežā dzīvoja trīs lāči.
Reiz sensenos laikos blakus kādam tiltam dzīvoja trīs āži.
Reiz sensenos laikos pa ceļu, beiguši savas karadienesta gaitas, soļoja trīs kareivji.
Reiz sensenos laikos dzīvoja trīs sivēntiņi.
Reiz sensenos laikos dzīvoja trīs brāļi.
Nē, šis būs īstais. Es vēlos šo variāciju.
Reiz sensenos laikos dzīvoja trīs daiļi bērni - divi zēni un meitene. Katram bērnam piedzimstot, līksmoja vecāki, līksmoja debesis un līksmoja pat fejas. Burvju fejas ieradās uz katra bērna kristībām un apveltīja tos ar maģiskām dāvanām.
Atjautība, piepūle un sarkasms.
Pārdomas un entuziasms. Ambīcijas un stipra kafija.
Saldums, zinātkāre un lietus.
Un tomēr vēl bija arī ragana.