Tie ir pēdējie vārdi, ko katram no viņiem teicu. Džonijs un Mirrena uzgāja Klērmontas mājas augšējos stāvos, līdzi nesdami degvielas kanniņas un vecas avīzes.
Es noskūpstīju Getu, pirms viņš devās lejā pagrabā. “Tiksimies labākā pasaulē,” viņš noteica, un es iesmējos.
Mēs bijām mazliet iedzēruši. Mēs dzērām viņu, ko tantes bija atstājušas, pametot salu. Alkohols lika man justies apreibušai un varenai, līdz es paliku stāvam virtuvē viena. Tad es jutos noreibusi un man bija slikti.
Māja bija auksta. Es jutos kā kaut kas, ko vajag iznicināt. Es biju pilna ar lietām, par kurām strīdējās tante. Vērtīgs mākslas darbs, porcelāns, fotogrāfijas. Visas šis lietas tikai uzkurināja ģimenes dusmas. Es uzsitu ar dūri pa virtuves portretu, kur, plati smaidīdamas, kamerā lūkojās mamma, Kerija un Besa bērnībā. Stikls uz bildes ieplaisāja, un es atkāpos atpakaļ.
Tagad vīns saduļķoja manu prātu. Es nebiju pie kā tāda radusi.
Turot degvielas kanniņu vienā rokā, bet aizkuru otrā, es nolēmu to visu nodarīt pēc iespējas ātrāk. Vispirms es aplaistīju virtuvi un tad pieliekamo. Es turpināju ēdamistabā, un, kad jau aplaistīju dzīvojamās istabas dīvānus, es attapos, ka man vajadzēja sākt ar mājas tālāko galu, prom no priekšnama durvīm. Tā bija mūsu izeja. Virtuvi man vajadzēja aplaistīt pēdējo, lai varētu izskriet ārā, nesamērcējot kājas degvielā.
Stulbene.
Mājas parādes durvis, kas no dzīvojamās istabas veda uz lieveni, jau bija aplaistītas ar degvielu, bet vēl bija kādas mazākas sētas durvis. Tās atradās blakus vectēva studijai un veda ārā uz taciņu pretī kalpotāju mājai. Es izmantošu tās.
Es kārtīgi apšļakstīju gaiteni un darbistabu, sajūtot pēkšņu sēru vilni, ka tiks iznīcināti vecmāmiņas skaistie kokvilnas audumi un krāsainās dzijas. Viņai riebtos tas, ko es daru. Viņa mīlēja savus audumus, savu šujmašīnu, savas skaistās, skaistās lietas.
Vēlreiz stulbene. Es biju degvielā samērcējusi savas auduma laiviņas.
Labi. Nomierinies. Es atstāšu tās kājās, kamēr visu pabeigšu, un tad, skrienot ārā, iesviedīšu tās ugunī.
Es stāvēju vectēva studijā uz galda, apšļakstīdama grāmatu plauktus līdz pat griestiem, turēdama kanniņu pēc iespējas tālāk no sevis. Tajā vēl bija palicis diezgan daudz degvielas, bet šī bija mana pēdējā istaba, tāpēc grāmatas es apšļakstīju jo sevišķi dāsni.
Tad es aplaistīju grīdu un saliku uz tās aizkuru, atkāpdamās uz aizmuguri mazā vestibilā, kas veda uz sētas durvīm. Es novilku savas kurpes un iesviedu tās avīžu kaudzē. Pakāpos atpakaļ nelielā kvadrātā, kas nebija samērcēts ar degvielu, un noliku sev blakus kanniņu. Es izvilku no džinsu kabatas sērkociņus un aizdedzināju papīra dvieļu rulli.
Es iemetu degošo rulli avīzēs un skatījos, kā tās uzliesmo. Viss aizdegās, liesmām augot un izplešoties. Cauri dubultajām studijas durvīm es redzēju, kā liesmu svītra izšaujas pa vienu pusi cauri gaitenim, bet pa otru uz dzīvojamo istabu. Aizdegās dīvāns.
Tad man aiz muguras uzliesmoja grāmatu plaukti - ar degvielu piesūcinātais papīrs dega ātrāk par visu pārējo. Pēkšņi telpas griesti pārklājās ar liesmām. Es nespēju novērsties. Liesmas bija šausminošas. Pārdabiskas.
Tad kāds iekliedzās.
Un iekliedzās vēlreiz.
Kliedzieni nāca tieši no telpas virs manis, no guļamistabas. Es biju aizdedzinājusi studiju, un tā dega ātrāk par visu pārējo. Uguns liesmas cēlās, bet Džonijs vēl nebija ticis ārā.
Ak, nē, ak, nē, ak, nē! Es metos pret sētas durvīm, bet tās bija stingri aizbultētas. Manas rokas bija slidenas no degvielas. Metāls jau bija sakarsis. Es uzsitu pa aizbīdņiem - viens, divi, trīs -bet kaut kas nogāja greizi, un durvis iesprūda.
Vēl viens kliedziens.
Es mēģināju vēlreiz izkustināt aizbīdņus. Man neizdevās. Es padevos.
Aizsegdama muti un degunu ar rokām, es skrēju cauri liesmojošajai studijai un degošajam gaitenim uz virtuvi. Paldies Dievam, šī telpa vēl nebija aizdegusies. Es izskrēju cauri virtuvei uz priekšnama pusi.
Klupdama, laiku pa laikam apstādamās un krizdama, es izmērcēju sevi degvielas peļķēs.
Skrienot cauri studijai, bija aizdegušās manu džinsu apakšmalas. Liesmas izlocījās pa degvielas peļķēm uz virtuves grīdas un uzšāvās pa grezno koka trauku skapi, ceļā aizdedzinot vecmāmiņas krāsainos trauku dvieļus. Tieši man priekšā šķērsām pāri priekšnama izejai uzliesmoja uguns, un es redzēju, ka tagad manas bikses dega jau no potītēm līdz pat ceļiem. Es steidzos arvien tuvāk priekšnama durvīm, skriedama cauri liesmām.
“Skrieniet ārā!” es kliedzu, lai gan šaubījos, vai kāds mani dzird. “Tūlīt pat skrieniet ārā!”
Ārā es iekritu zālē un valstījos, līdz manas bikses pārstāja degt.
Es varēju redzēt, kā Klērmontas divi augšējie stāvi jau kvēloja karstumā, bet manis pašas aizdedzinātais pirmais stāvs bija pilnās liesmās. Par pagrabstāvu es neko nevarēju pateikt.
“Get? Džonij? Mirrena? Kur jūs esat?”
Nekādas atbildes.
Cenzdamās nekrist panikā, es centos sev iegalvot, ka viņi visi droši vien jau bija tikuši ārā.
Nomierinies. Viss būs kārtībā. Jābūt.
“Kur jūs esat?” es vēlreiz nokliedzos, sākdama skriet.
Joprojām nekādas atbildes.
Visticamāk, viņi jau bija laivu mājā, lai atstātu tur degvielas kanniņas. Tā nebija tālu, un es skrēju, kliegdama viņu vārdus, cik skaļi vien iespējams. Manas kailās pēdas atsitās pret koka celiņiem ar dīvainu atbalsi.
Durvis bija aizvērtas. Es tās atrāvu vaļā. “Get! Džonij? Mirrena!”
Tur neviena nebija, bet varbūt viņi jau bija devušies uz Kadl-daunu, vai ne? Un brīnījās, kas gan mani tik ilgi ir aizkavējis.
Celiņš stiepjas no laivu mājas garām tenisa kortam uz Kadl-daunu. Es atkal sāku skriet, salai dīvaini apklustot tumsā. Atkal un atkal es pie sevis atkārtoju: “Viņi būs tur. Gaidīs mani. Uztrauksies par mani.”
Mēs smiesimies, jo visi būsim drošībā. Mēs iemērksim manus apdegumus ledus ūdenī un jutīsim visu iespējamo veidu laimi.
Tā būs.
Bet, arvien vairāk pietuvodamās mājai, es redzu, ka tā slīgst tumsā.
Neviens mani tur negaidīja.
Es steidzos atpakaļ uz Klērmontu un, kad tā nonāca manā redzeslokā, redzēju to degam no apakšas līdz augšai. Mazajā tornītī plosījās liesmas, un ari guļamistabās plosījās liesmas, bet pagraba logi kvēloja oranži. Viss sakarsis.
Es pieskrēju pie priekšnama durvīm un parāvu tās. Ārā izvēlās dūmu mutuļi. Klepodama un rīstīdamās es novilku degvielā izmirkušo džemperi un bikses. Pieliekdamās es iegāju iekšā un pa virtuves kāpnēm devos pagraba virzienā.
Kāpņu pusceļā slējās liesmu siena. Siena.
Gets nebija ticis ārā. Un netiks.
Es pagriezos atpakaļ un skrēju augšup pie Džonija un Mirrenas, bet zem manām kājām jau dega koks. Aizdegās margas. Kāpnes manā priekšā iegruva, visapkārt izmētādamas dzirksteles.
Es pagriezos atpakaļ.
Es nevarēju uzkāpt augšā.
Es nespēju viņus izglābt.
Nekur,
nekur,
nekur,
nekur citur nebija kurp iet,
tikai lejup.
82.
Es to visu atceros, kā visu vēlreiz izdzīvojot, stāvēdama uz Vindmēras pakāpieniem un joprojām skatīdamās uz vietu, kur naktī pagaisa Gets. Apjausma, ko esmu izdarījusi, manās krūtīs ielīst kā migla, auksta un tumša, tā izplešas. Es saviebjos un saliecos. Ledainā migla manās krūtīs izplešas pa manu muguru un augšup uz kaklu. Tā izšaujas cauri galvai un lejup pa mugurkaulu.