Auksta, auksta nožēla.
Man nevajadzēja vispirms aplaistīt virtuvi. Man nevajadzēja aizdedzināt uguni studijā.
Cik gan stulbi bija grāmatas tik pamatīgi izmērcēt degvielā. Jebkurš būtu spējis paredzēt, kā tās degs. Jebkurš.
Mums vajadzēja noteikt laika intervālus, kad pielaist uguni katra aizkuram.
Man vajadzēja uzstāt, lai paliekam kopā.
Man nevajadzēja doties pārbaudīt laivu māju.
Nevajadzēja skriet uz Kadldaunu.
Ja vien es būtu ātrāk devusies atpakaļ uz Klērmontu, varbūt es būtu paspējusi dabūt ārā Džoniju. Vai paspējusi brīdināt Getu, pirms pagrabs aizdegās. Varbūt es būtu varējusi atrast ugunsdzēšamos aparātus un kaut kā apturēt liesmas.
Varbūt, varbūt.
Ja vien, ja vien.
Es mums gribēju tik daudz - dzīvi, brīvu no ierobežojumiem un aizspriedumiem. Dzīvi, kurā varēja brīvi mīlēt un būt mīlētam.
Bet tagad es esmu viņus nogalinājusi.
Mani Meļi, mani dārgie.
Nogalināti. Mana Mirrena, mans Džonijs, mans Gets.
Šī apziņa klist lejup pa manu muguru un pleciem cauri pirkstu galiem, pārvēršot tos ledū. Tie saplaisā un salūst, mazām lauskām nobirstot uz Vindmēras pakāpieniem. Plaisas dzislo augšup pa manām rokām, pāri pleciem un uz kakla. Mana seja ir sasalusi un saplaisājusi raganas sērīgajā rēcienā. Mana rīkle ir ciet. Es nespēju izdvest ne skaņas.
Šeit es esmu, sasalusi, kad būtu pelnījusi sadegt.
Man vajadzēja apklust, kad teicu, lai ņemam lietas savās rokās. Man vajadzēja paklusēt. Pieņemt kompromisu. Ar telefona sarunām būtu pieticis. Pavisam drīz mums būtu autovadītāju apliecības. Drīz mēs būtu devušies uz koledžām, un skaistās Sin-klēru mājas šķistu tālas un nenozīmīgas.
Mēs varējām būt pacietīgāki.
Es varēju būt saprāta balss.
Varbūt, dzerot vīnu, ko atstāja tantes, mums vajadzēja aizmirst mūsu ambīcijas. Dzērienam vajadzēja padarīt mūs miegainus. Mums vajadzēja atslēgties pie televizora, būt dusmīgiem un nespēcīgiem, bet vismaz neko neaizdedzināt.
Neko no tā visa es nevaru paņemt atpakaļ.
Es lēni ieeju iekšā un, atbalstīdamās uz savām no ledus veidotajām rokām, rāpoju augšup uz guļamistabu, aiz sevis atstājot sava sasalušā ķermeņa lauskas. Mani papēži, mani ceļi. Zem segām es nekontrolējami trīcu, gabaliņiem no manis atlūstot un paliekot spilvenā. Pirksti. Zobi. Žoklis. Atslēgas kauls.
Beidzot, beidzot drebēšana pāriet. Es sāku sasilt un kust.
Es raudu par savām tantēm, kuras zaudēja savus pirmdzimtos bērnus.
Par Viļu, kurš zaudēja savu brāli.
Par Libertiju, Boniju un Taftu, kuri zaudēja savu māsu.
Par vectēvu, kurš ne vien noskatījās, kā sadeg viņa pils, bet arī kā iet bojā viņa mazbērni.
Par suņiem, par nabaga nepaklausīgajiem suņiem.
Es raudu par savām veltīgajām un neapdomīgajām sūdzībām visas vasaras garumā. Par savu apkaunojošo sevis žēlošanu. Par saviem nākotnes plāniem.
Es raudu par visām lietām, ko atdevu. Man pietrūkst mana spilvena, manu grāmatu un manu fotogrāfiju. Es nodrebu, iedomājoties par savām labdarības un ziedošanas iedomām, par manu kaunu, kas maskējās kā tikums, par meliem, ko sev iestāstīju, par sodiem, ko esmu sev piespriedusi, un sodiem, ko esmu piespriedusi savai mātei.
Es raudu ar šausmām par to, kādu nastu ikviena ģimene ir nesusi manis dēļ, un par to, cik daudz sēru esmu izraisījusi.
Galu galā mēs neizglābām idilli. Tā ir zudusi uz mūžiem, ja vispār kādreiz ir pastāvējusi. Mēs esam zaudējuši tās nevainību, to dienu nevainību, kad vēl nezinājām, cik ļoti mūsu tantes strīdējās, kad vecmāmiņa vēl bija dzīva un vectēvs vēl bija viņš pats.
Pirms mēs kļuvām par noziedzniekiem. Pirms mēs kļuvām par rēgiem.
Tantes apskauj viena otru ne jau tāpēc, ka būtu brīvas no Klērmontas mājas un visa, ko tā simbolizēja, bet gan tāpēc, ka bija brīvas no traģēdijas un līdzjūtības. Ne jau tāpēc, ka mēs viņas atbrīvojām, bet tāpēc, ka salauzām viņas, un šausmu priekšā viņas turējās viena pie otras.
Džonijs. Džonijs gribēja noskriet maratonu. Viņš gribēja pieveikt jūdzi pēc jūdzes, pierādot, ka viņa plaušas nepadosies. Pierādot, ka bija tieši tāds vīrietis, par kādu vectēvs vēlējās, lai viņš kļūst, pierādot savu spēku par spīti savam mazajam augumam.
Viņa plaušas piepildījās ar dūmiem. Tagad viņš nevienam neko nevarēja pierādīt. Nekā skriešanas vērta.
Viņš gribēja sev mašīnu un gribēja ēst greznas tortes, ko redzēja maiznīcu skatlogos. Viņš gribēja daudz smieties un pirkt mākslas darbus, un valkāt skaistas drēbes. Džemperus un šalles, un visu ko no svītrotas vilnas. Viņš gribēja uztaisīt tunci no
Lego klucīšiem un piekārt to pie sienas kā trofeju. Viņš atteicās būt nopietns, viņš bija tracinoši nenopietns, bet viņš bija ari, cik vien vispār iespējams, apņēmības pilns veikt visu, kas viņam bija svarīgs. Skriešana. Vils un Kerija. Meļi. Viņa izjūta par to, kas ir pareizi. Pat neapdomādamies viņš atteicās no sava koledžas fonda, lai tikai paliktu pie saviem principiem.
Es domāju par Džonija stiprajām rokām, par balto saules aizsargu uz viņa deguna, par laiku, kad abi bijām saindējušies ar indigo efeju un kasīdamies kopā gulējām šūpuļtīklā. Par laiku, kad viņš mums ar Mirrenu no kartona un pludmalē atrastajiem oļiem uzbūvēja leļļu māju.
Džonatans Sinklērs Deniss - tu tik daudziem cilvēkiem būtu bijis gaismas stars tumsā.
Tu tāds biji. Tu biji.
Un es esmu tevi pievīlusi visbriesmīgākajā veidā.
Es raudu par Mirrenu, kura gribēja redzēt Kongo. Viņa vēl nezināja, kā vēlas dzīvot vai kam ticēja; viņa meklēja un zināja, ka atradis pareizo virzienu. Tas nekad viņai nebūs īsts, nekad nekas vairāk par fotogrāfijām un filmām, un stāstiem, kas tika publicēti svešu cilvēku izklaidei.
Mirrena daudz runāja par dzimumaktu, bet nekad to nepiedzīvoja. Kad bijām jaunākas, mēs mēdzām vēlu palikt nomodā, gulēdamas savos guļammaisos uz Vindmēras lieveņa un smiedamās, un ēzdamas irisa konfektes. Mēs plēsāmies Bārbiju dēļ, krāsojām viena otru ar dekoratīvo kosmētiku un sapņojām par mīlestību. Mirrenai nekad nebūs kāzas ar dzeltenām rozēm un līgavaini, kurš mīlēs viņu tik ļoti, ka būs gatavs viņas dēļ uzlikt dzeltenu smokinga jostu.
Viņa bija ātri aizkaitināma. Viņai patika izrīkot. Bet vienmēr smejoties. Bija viegli viņu sadusmot, un gandrīz vienmēr viņa strīdējās ar Besu, gandrīz vienmēr viņu kaitināja dvīnes - bet tad viņu pārņēma nožēla, agonijā viņa vaidēja pati par savu pārlieku aso mēli. Viņa mīlēja savu ģimeni, mīlēja viņus visus, lasīja viņiem grāmatas un palīdzēja gatavot saldējumu vai arī atdeva skaistus gliemežvākus, ko bija atradusi.
Viņa vairs nevar labot savas kļūdas.
Viņa negribēja būt tāda kā viņas māte. Nē, ne princese. Pētniece, biznesmene, žēlsirdīgais samarietis, saldējuma gatavotāja - kāds.
Kāds, par ko viņa nekad nekļūs manis dēļ.
Mirrena, ar to, ka atvainošos, nepietiks. Nav tādu vārdu, kas izteiktu, cik ļoti slikti es jūtos.
Un Gets, mans Gets.
Viņš nekad nemācīsies koledžā. Viņam bija tik izsalcis prāts, kas vienmēr visu apgāza, nemeklējot atbildes, bet gan izpratni. Viņš nekad neapmierinās savu zinātkāri, nekad neizlasīs simts visu laiku labākās grāmatas, nekad nekļūs par varenu vīru, kāds viņš varēja būt.
Viņš gribēja apturēt ļaunumu. Viņš gribēja izrādīt savu niknumu. Viņš dzīvoja diži, mans drosmīgais Gets. Viņš neapklusa, kad citi to gribēja, viņš lika tiem kļausities - un tad viņš klausījās viņu teiktajā. Viņš atteicās visu uztvert viegli, lai gan vienmēr pats ātri sāka smieties.