Mēnesgaismā viņi visi izskatījās zilgani.
“Nāc lejā,” viņš sauca.
Es nogāju.
Gaisma mammas istabā bija izslēgta. Visa sala grima tumsā. Mēs bijām vieni, izņemot suņus.
“Pabīdies,” es viņam teicu. Koka taka nebija sevišķi plata. Apguļoties viņam blakus, mūsu rokas saskārās - mana kailā āda pret viņa olīvkrāsas vējjaku.
Mēs skatījāmies debesīs. Tik daudz zvaigžņu, šķita kā svinības, kā vērienīga, neatļauta ballīte, ko sarīkojušas galaktikas, kad cilvēki ir nolikti gulēt.
Es priecājos, ka Gets necentās izklausīties viszinošs par zvaigznājiem un neteica kaut ko stulbu par vēlmju izteikšanu, krītot zvaigznēm. Bet tāpat es nezināju, ko iesākt ar šo klusumu.
“Vai varu turēt tavu roku?” viņš jautāja.
Es ieliku savu plaukstu viņējā.
“Šobrīd Visums šķiet tik milzīgs,” viņš man teica. “Man vajag kaut ko, pie kā pieturēties.”
“Es esmu šeit.”
Viņa īkšķis braucīja manas plaukstas vidu. Visi mani nervi bija koncentrējušies šajā vietā, dzīvi izjūtot katru viņa ādas pieskārienu pret manu. “Neesmu pārliecināts, ka esmu labs cilvēks,” pēc mirkļa viņš ierunājās.
“Arī es par sevi neesmu pārliecināta,” es teicu. “Es improvizēju.”
“Jā.” Gets uz mirkli apklusa. “Vai tu tici Dievam?”
“Daļēji.” Es centos par to domāt nopietni. Es zināju, ka Gets nepieļautu vieglprātīgu atbildi. “Kad notiek kas slikts, es lūdzos vai iedomājos kādu, kas mani sargā, uzklausa mani. Piemēram, pirmajās dienās pēc tam, kad mans tēvs aizgāja no mums, es domāju par Dievu. Aizsardzībai. Bet pārējā laikā es vienatnē soļoju pa savu ikdienas dzīvi. Un tas pat ne mazākajā mērā nav kaut kas garīgs.”
“Es vairs neticu,” Gets teica. “Tas ceļojums uz Indiju, tā nabadzība visapkārt. Nevaru iztēloties nevienu Dievu, kurš ko tādu pieļautu. Tad es pārbraucu mājās un sāku visu to pašu pamanīt
arī uz Ņujorkas ielām. Slimi un badā mirstoši cilvēki vienā no pasaules bagātākajām valstīm. Es vienkārši... Es nespēju iedomāties, ka kāds par šiem cilvēkiem rūpētos. Un tas nozīmē, ka arī par mani neviens nerūpējas.”
“Tas nepadara tevi par sliktu cilvēku.”
“Mana māte tic. Viņu uzaudzināja kā budisti, bet tagad viņa apmeklē metodistu baznīcu. Viņa nav apmierināta ar manu izvēli.” Gets ļoti reti runāja par savu māti.
“Tev nav jātic tikai tāpēc, ka viņa tev liek,” es teicu.
“Nē. Lūk, kāds ir jautājums - kā būt labam cilvēkam, ja es vairs neticu.”
Mēs skatījāmies debesīs. Suņi iegāja atpakaļ mājā.
“Tev salst,” Gets teica. “Ļauj, es iedošu tev savu jaku.”
Man nebija auksti, bet es piecēlos sēdus. Arī viņš piecēlās sēdus. Gets atpogāja savu olīvkrāsas vējjaku un novilka nost, pasniedzot to man.
Tā bija sasilusi no viņa ķermeņa. Man tā plecos bija daudz par platu. Tagad viņa rokas bija kailas.
Tajā mirklī, kamēr man mugurā bija viņa jaka, es gribēju viņu noskūpstīt. Bet es to neizdarīju.
Varbūt viņš mīlēja Rakeli. Tās fotogrāfijas viņa telefonā. Tā kaltētā roze aploksnē.
9.
Nākamajā rītā brokastīs mamma man palūdza izšķirot tēta lietas, kas vēl bija palikušas Vindmēras bēniņos - lai es paņemu, ko vēlos. No visa pārējā viņa atbrīvošoties.
Vindmēra ir šķautņaina māja ar divslipju jumtu. Divās no piecām guļamistabām ir slīpie jumta griesti, un tā ir vienīgā māja uz salas, kam ir plaši bēniņi. Mājai ir plašs lievenis un moderni iekārtota virtuve ar marmora darbvirsmām, kas izskatījās mazliet neiederīgas. Istabas bija gaisīgas un pilnas suņiem.
Mēs ar Getu uzkāpām bēniņos, rokās turot pudeles ar aukstu ledus tēju, un apsēdāmies uz grīdas. Telpa smaržoja pēc koka. Caur logu spīdēja gaismas kvadrāts.
Mēs jau iepriekš bijām bijuši bēniņos.
Tomēr mēs nekad iepriekš nebijām bijuši bēniņos.
Grāmatas tētis lasīja vasaras brīvdienās. Visas kā viena sporta biogrāfijas, omulīgas mistērijas un vecu cilvēku atstāsti par rokzvaigžņu noslēpumiem, par kuriem es nekad neko nebiju dzirdējusi. Gets tā īsti nemaz neskatījās. Viņš šķiroja grāmatas pēc krāsām. Sarkanā kaudze, zilā, brūnā, baltā, dzeltenā.
“Tu nevienu nevēlies izlasīt?” es jautāju.
“Varbūt.”
“Kā būtu ar Pirmā bāze un vēl tālākV'
Gets iesmējās. Papurināja galvu un iztaisnoja savu zilo kaudzi.
“Lepojies ar savu slikto es? Deju grīdas varonis?”
Gets atkal smējās. Tad kļuva nopietns. “Keidensa?”
“Kas?”
“Apklusti.”
Es ļāvu sev skatīties uz viņu ilgu laiku. Ikviens viņa sejas izliekums bija tik pazīstams, un tajā pašā laikā vēl nekad nebiju viņu redzējusi.
Gets smaidīja. Mirdzošs. Bikls. Viņš notupās uz ceļiem, apgāžot krāsainās grāmatu kaudzes. Viņš pasniedzās un noglaudīja manus matus. “Es mīlu tevi, Keidij. Es to domāju nopietni.”
Es pieliecos un noskūpstīju viņu.
Viņš pieskārās manai sejai un turpināja ar pirkstiem vilkt lejup pa manu kaklu un gar manu atslēgas kaulu. Mūs apspīdēja gaisma no bēniņu loga. Mūsu skūpsts bija elektrisks un maigs, piesardzīgs un drošs,
biedējošs un pilnīgi pareizs.
Es jutu, kā mīlestība plūst no manis uz Getu un no Geta uz mani.
Mēs bijām silti un dreboši, un jauni, un seni, un dzīvi.
Es domāju, tā ir tiesa. Mēs viens otru mīlam.
Mēs jau mīlam.
10.
Mūs pārsteidza vectēvs. Gets pielēca kājās. Viņš neveikli uzkāpa uz krāsās sašķirotajām grāmatām, ko iepriekš bija sagāzis. “Es iztraucēju,” vectēvs teica.
“Ak, jā, pavisam noteikti iztraucēju.”
“Atvaino par putekļiem,” es teicu. Neveikli.
“Penijai šķita, ka te varētu būt kāda grāmata, ko es varētu gribēt izlasīt.” Vectēvs telpas vidū izvilka vecu pītu krēslu un apsēdās, pārliecoties pāri grāmatām.
Gets palika stāvot. Viņam nācās pieliekt galvu pret bēniņu slīpajiem griestiem.
“Uzmanies, jaunais cilvēk,” pēkšņi un asi ierunājās vectēvs.
“Kā, lūdzu?”
“Savu galvu. Tu vari savainoties.”
“Jums taisnība,” teica Gets. “Jums taisnība, es tiešām varu savainoties.”
“Tāpēc uzmanies,” vectēvs atkārtoja.
Gets pagriezās un, nebildis ne vārda, devās lejup pa kāpnēm.
Kādu mirkli mēs ar vectēvu sēdējām klusēdami.
“Viņam patik lasīt,” pēc brīža es ierunājos. “Man šķita, ka viņš varētu gribēt kādu no tēta grāmatām.”
“Tu man esi ļoti dārga, Keidij,” teica vectēvs, viegli uzsizdams man pa plecu. “Mans pirmais mazbērns.”
“Es arī tevi mīlu, vectēv.”
“Vai atceries, kā es tevi aizvedu uz beisbola spēli? Tev bija tikai četri gadiņi.”
“Protams.”
“Tu vēl nekad nebiji ēdusi Cracker Jack kraukšķus,” teica vectēvs.
“Es zinu. Tu nopirki divus iepakojumus.”
“Man vajadzēja tevi paņemt klēpī, lai tu varētu redzēt. Vai atceries, Keidij?”
Es atcerējos.
“Pastāsti man.”
Es zināju, kādu atbildi vectēvs no manis gribēja dzirdēt. Šo lūgumu viņš izteica visai bieži. Viņam patika atkal un atkal pārstāstīt atsevišķus Sinklēru ģimenes vēstures brīžus, piešķirot tiem lielāku nozīmi. Viņš vienmēr jautāja, ko kaut kas konkrēts tev nozīmēja, un bija jāatbild, atstāstot detaļas. Attēlus. Varbūt kādu gūtu mācību.