Es dzirdēju, kā tētis mani sauc, bet es nekad neatbildēju, pirms manas zāles nebija iedarbojušās.
Tovasar man pietrūka Meļu.
Mēs nekad nesazinājāmies skolas laikā. Vismaz ne pārāk bieži, lai gan, kad bijām jaunāki, mēs mēģinājām. Mēs rakstījām un atzīmējām viens otru vasaras fotogrāfijās - sevišķi septembrī, bet pēc kāda mēneša tas viss pamazām izplēnēja. Nez kādēļ Bīčvu-das burvība nekad nespēja ielauzties mūsu ikdienas dzīvēs. Mēs negribējām zināt par skolas draugiem un klubiņiem, un sporta komandām. Mēs zinājām, ka mūsu pieķeršanās atdzīvosies, kad nākamā gada jūnijā mēs viens otru ieraudzīsim uz doka, sāļajam gaisam un blāvajai saulei virmojot ūdenī.
Bet gadā pēc mana nelaimes gadījuma es dienām un pat nedēļām kavēju skolu. Es nenokārtoju pārbaudījumus, un direktors paziņoja, ka man nāksies atkārtoti mācīties vidusskolas pēdējā klasē. Es pārtraucu apmeklēt futbola un tenisa treniņus. Es vairs nevarēju pieskatīt bērnus. Es nevarēju vadīt auto. Draugi, kas man bija, attālinājās un kļuva par paziņām.
Pāris reižu es aizrakstīju Mirrenai. Zvanīju un atstāju ziņojumus, par kuriem vēlāk man bija kauns, tie bija pilni vientulības un bezspēcības.
Es zvanīju arī Džonijam, bet viņa balss pastkaste bija pilna.
Es nolēmu vairs nezvanīt. Negribēju vairs teikt jebko, kas liktu man justies vājai.
Kad tētis mani aizveda uz Eiropu, es zināju, ka Meļi jau ir uz salas. Vectēvs uz salas nebija ierīkojis telefonus, bet mobilajiem telefoniem tur nebija pārklājuma, tāpēc es sāku rakstīt e-pastus. Citādākus nekā manas žēlabainās balss ziņas - šīs vēstules bija apburošas, piemīlīgas piezīmes no cilvēka, kuru nemocīja galvassāpes.
Lielākoties.
Mirrena!
Māju tev no Barselonas, kur mans tēvs ēda gliemežu zupu.
Mūsu viesnīca ir viscaur zeltā. Pat sālstrauciņi - cik brīnišķīgi netīkami.
Atraksti un pastāsti, kādas blēņas mazie strādā un uz kurām koledžām tu pieteiksies, un vai esi atradusi lielo mīlestību.
/Keidensa
* * *
Džoni j!
Bonjour no Parīzes, kur mans tēvs ēda vardes.
Es redzēju Spārnoto Nīki. Fenomenāls ķermenis. Bez rokām.
Man jūsu pietrūkst. Kā iet Getam?
/Keidensa
* * *
Mirrena!
Sveicieni no pils Skotijā, kur mans tēvs ēda jēra spē-ķes. Tas ir, mans tēvs ēda jēra sirdi, aknas un plaušas, kas sajaukti ar auzu pārslām un vārīti jēra kuņģī.
Tā ka tu zini, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas ēd sirdis.
/Keidensa
*
* *
Džonij!
Esmu Berlīnē, kur mans tēvs ēda asinsdesu.
Nirstiet manā vietā. Ēdiet melleņu pīrāgu. Spēlējiet tenisu. Kuriet ugunskurus. Un tad to visu man atstāstiet. Esmu vājprātīgi nogarlaikojusies un izgudrošu kādu radošu sodu, ja nepakļausieties maniem norādījumiem.
/Keidensa
Nevarētu teikt, ka biju pārsteigta, ka viņi neatbildēja. Turklāt, ņemot vērā, ka, lai piekļūtu internētam, bija jādodas uz Vainjār-du, Bīčvudu var uzskatīt par citu pasauli. Tiklīdz tur nokļūsti, viss pārējais visums šķiet tikai kā nepatīkams sapnis.
Tikpat labi Eiropa varētu arī neeksistēt.
15.
Vēlreiz laipni lūgti skaistajā Sinklēru ģimenē.
Mēs ticam aktivitātēm brīvā dabā. Mēs ticam, ka laiks dziedē.
Mēs ticam recepšu zālēm un kokteiļu stundai, lai gan atklāti to nesakām.
Savas problēmas mēs neapspriežam restorānos. Mēs neticam ciešanu publiskai izrādīšanai. Mūsu augšlūpas ir stivas, un, iespējams, cilvēki par mums ziņkāri interesējas, jo mēs nevienam nerādām savas sirdis.
Iespējams, mēs izbaudām, ka cilvēki par mums ziņkāri interesējas.
Šeit, Bērlingtonā, esam tikai mēs divas ar mammu un tagad ari suņi. Bostonā mēs nejūtam vectēva varu vai visas ģimenes
ietekmi kā Bīčvudā, bet es vienalga zinu, kā cilvēki mūs uzlūko. Slaidā māte un slimīgā meita. Mums ir augsti vaigu kauli un plati pleci. Mēs plaši smaidām un rādām zobus, kad esam pilsētā darīšanās.
Slimīgā meita daudz nerunā. Cilvēki, kas viņu pazīst no skolas, cenšas no viņas izvairīties. Lai gan neviens viņu tāpat pārāk labi nepazina, arī kad viņa vēl nebija slima. Arī tad viņa bija klusa.
Tagad viņa vienā laidā kavē skolu. Bet, kad viņa to apmeklē, viņas bālā āda un ūdeņainās acis liek viņai izskatīties valdzinoši traģiskai kā romānu varonei - vārgai un izdilušai. Dažreiz skolā viņa nokrīt un sāk raudāt. Viņa biedē citus skolēnus. Pat laipnākajiem jau ir apnicis pavadīt viņu līdz medmāsas kabinetam.
Un tomēr viņai piemīt mistiska aura, kas pasargā viņu no ķircināšanas un atšķir no citiem tipiskiem vidusskolas nevēlamajiem. Viņas māte ir Sinklēra.
Es pati, protams, neizjūtu sevī nekādu mistisko auru, vēlu vakarā ēdot ātri pagatavojamo vistas zupu vai guļot medmāsas kabinetā zem bālajām dienasgaismas lampām. Tas, kā mēs ar mammu strīdamies pēc tēta aiziešanas, ne tuvu nav kas šarmants un valdzinošs.
Es pamostos un ieraugu, ka viņa stāv manas istabas durvīs un vēro mani.'
“Beidz lidināties pa gaisu.”
“Es mīlu tevi. Es rūpējos par tevi,” viņa saka, uzlikusi roku uz sirds.
“Nu tad izbeidz.”
Ja vien varētu, es aizcirstu durvis viņas priekšā. Bet es nevaru piecelties.
Bieži vien es atrodu piezīmju lapiņas, kas izskatās pēc kādas konkrētas dienas pierakstiem par manām ēdienreizēm: grauzdiņš ar ievārījumu, bet tikai puse; ābols un popkorns; salāti ar rozīnēm; šokolādes batoniņš; makaroni. Šķidrums? Proteīni? Pārāk daudz limonādes.
Tas, ka nespēju vadīt auto, nav šarmanti. Nav nekā mistiska tajā, ka sestdienas vakarā esmu mājās, lasot romānus un guļot uz smakojošiem retriveriem. Tomēr es neesmu imūna pret sajūtu, ka tieku uztverta kā mistiska, kā Sinklēra, kā daļa no īpašo cilvēku privileģētā klana un kā daļa no kāda maģiska un svarīga stāsta tikai tāpēc, ka esmu daļa no šā klana.
Ari mana māte nav pret to imūna.
Lūk, par ko mums ir nācies kļūt.
Sinklēri. Sinklēri.
OTRA DAĻA. Vermonta
.
16
Kad man bija astoņi gadi, tētis Ziemassvētkos uzdāvināja kaudzi pasaku grāmatu. Tām visām bija krāsaini iesējumi - Dzeltenā pasaku grāmata, Zilā pasaku grāmata, Tumšsarkanā, Zaļā, Brūnā un Oranžā. Tajās bija pasakas no visas pasaules, daudzas un dažādas jau sen zināmu stāstu variācijas.
Tās lasot, varēja saklausīt viena stāsta atbalsis otrā un tad vēl cita stāsta atbalsis nākamajā. Tik daudzas sākās vienādi: reiz sensenos laikos bija trīs.
Trīs kaut kas: trīs sivēni, trīs lāči, tris brāļi, trīs zaldāti, tris āži.
Trīs princeses.
Kopš atgriezos no Eiropas, esmu sākusi rakstīt pati savas pasakas. Variācijas.
Manā rīcībā ir daudz laika - ļaujiet, es jums pastāstīšu stāstu. Variāciju, kā saku, par stāstu, ko reiz jau esat dzirdējuši.
Reiz sensenos laikos dzīvoja karalis, kuram bija trīs skaistas meitas.
Kļūstot arvien vecākam, viņš prātoja, kurai no meitām mantojumā nodot savu karaļvalsti, jo neviena no viņām nebija precējusies, un karalim nebija mantinieka. Karalis nolēma lūgt savām meitām, lai tās parāda, cik ļoti viņas mīl savu tēvu.
Un tā vecākajai no princesēm viņš jautāja, cik ļoti tā viņu mīlot.