Viņa mīlot karali tikpat daudz, cik karaļvalstī dārgumu.
Karalis vērsās pie vidējās princeses un teica, lai arī viņa pastāsta, cik ļoti tā mīl savu tēvu.
Viņas mīlestība pret karali esot tikpat spēcīga kā dzelzs.
Un arī jaunākajai princesei karalis jautāja, cik ļoti viņa mīl karali.
Jaunākā princese ilgi domāja, pirms sniedza savu atbildi. Visbeidzot viņa teica, ka mīlot karali tikpat, cik gaļa mīlot sāli.
“Tad tu mani it nemaz nemīli,” karalis atbildēja. Viņš izdzina savu jaunāko meitu no pils un lika pacelt tiltu pāri pils aizsargdambjiem, lai viņa nevarētu atgriezties.
Tā jaunākā meita devās mežā bez mēteļa vai nieka maizes klaipa. Viņa klīda saltajā ziemā pa mežu, apmezdamās zem koku lapotnēm. Galu galā princese nokļuva kādā attālā ciematā un sāka strādāt pie pavāra. Dienām un nedēļām ejot, viņa iemanījās virtuves darbos. Un laika gaitā ar savām prasmēm viņa sāka pārspēt pašu pavāru, bet viņas ēdieni tika izslavēti visā karaļvalstī.
Gāja gadi, un vecākajai princesei tika rīkotas kāzas. Svinību mielastam tika noalgota slavenā pavāre no mazā ciemata.
Mielasta beigās tika pasniegts cūkas cepetis - karaļa iecienītākais ēdiens. Tikai šoreiz tas bija pagatavots bez sāls.
Karalis to pagaršoja.
Un pagaršoja vēlreiz.
“Kurš gan uzdrošinās nākamās karalienes kāzu mielastā pasniegt tik slikti pagatavotu cepeti?” viņš skaļi iekliedzās.
Jaunākā meita, pavāre, parādījās tēva priekšā, bet viņa bija tik ļoti izmainījusies, ka karalis savu jaunāko meitu nemaz nepazina. “Es pagatavoju cepeti bez sāls, Jūsu Majestāte,” viņa paskaidroja. “Jo vai gan pirms daudziem gadiem jūs nepadzināt savu meitu no karaļvalsts, jo uzskatījāt, ka sāls ir bez vērtības?”
Pēc šiem vārdiem karalis saprata ne tikai to, ka tā ir viņa meita, bet arī to, ka tieši viņa visvairāk mīlējusi karali.
Bet ко пи?
Gan vecākā, gan vidējā meita visu šo laiku ir dzīvojušas karaļa namā. Viena bijusi mīļāka vienā nedēļā, bet otra atkal citā. Un tā viņas ir atsvešinājušās, tēvam nepārtraukti viņas salīdzinot. Bet tagad jaunākā meita ir atgriezusies. Karalis atņēma vecākajai, nupat izprecinātajai meitai karaļvalsti. Viņa tomēr nekļūs par karalieni. Abas vecākās māsas sadusmojās.
Sākumā jaunākā meita atkal laimīgi gozējās tēva mīlestības saulītē. Bet nepagāja ilgs laiks, kad viņa attapās - karalis ir plānprātīgs un sajucis no varas. Viņa kļūs par karalieni, bet viņai jāpavada visas atlikušās dienas, kopjot veco tirānu. Viņa nepametīs tēvu, lai arī cik slims viņš būtu.
Vai viņa paliek tāpēc, ka mīl tēvu tikpat loti, cik gaļa mīl sāli?
Vai arī viņa paliek, jo tagad karalis viņai ir apsolījis karaļvalsti?
Viņai ir grūti saskatīt atšķirību.
17
Rudenī pēc ceļojuma uz Eiropu es uzsāku projektu. Katru dienu es atdevu kaut ko no sev piederošajām lietām.
Es aizsūtīju pa pastu Mirrenai vecu Bārbiju ar īpaši gariem matiem, par kuru mēs mēdzām plēsties, kad bijām vēl mazas. Un aizsūtīju Džonijam svītrainu šalli, ko mēdzu bieži valkāt. Džonijam patīk svītras.
Manas ģimenes vecākajiem cilvēkiem - mammai, tantēm un vectēvam - skaistu lietu krāšana ir dzīves mērķis. Tas, kuram nomirstot būs visvairāk lietu, laimē.
Laimē ko? Tas ir jautājums, uz kuru es gribētu zināt atbildi.
Arī es mēdzu būt cilvēks, kam patik skaistas lietas. Tāpat kā mamma, tāpat kā visi Sinklēri. Bet es tāda vairs neesmu.
Mūsu Bērlingtonas māju mamma ir piepildījusi ar sudrabu un kristālu, lielajām fotogrāfiju grāmatām un kašmira plediem. Biezi paklāji klāj visu telpu grīdas, un pie sienām rindojas neskaitāmas gleznas, ko gleznojuši vietējie mākslinieki, kurus mamma atbalsta. Viņai patīk antīkais porcelāns, un viņa izliek to apskatei ēdamistabā. Viņa ir nomainījusi labi braucošo Saab pret BMW.
Nevienam no šiem labklājības un gaumes simboliem nav nekāda pielietojuma.
“Skaistums ir lietderīgs,” mamma strīdas. “Tas rada vietas izjūtu, personīgās vēstures izjūtu. Pat baudu, Keidensa. Vai esi kādreiz dzirdējusi par baudu?”
Bet domāju, ka viņa melo gan man, gan pati sev par to, kāpēc patiesībā viņai pieder visas šīs lietas. Katrs jauns pirkums liek mammai justies varenai, pat ja tikai uz mirkli.
Es domāju, ka māja, kas pilna ar glītiem nieciņiem, īpašuma un gleznu un gliemežvāku pirkšana no saviem mākslinieciskajiem draugiem, un karotes no Tiffany piešķir statusu. Senlietas un austrumnieciski paklāji citiem pavēstī, ka mana māte varbūt ari ir šķirnes suņu audzētāja, kas pārtrauca mācības Brinmoras koledžā, bet viņai tomēr ir vara, jo viņai ir nauda.
Atdošanai: mans gultas spilvens. Es nesu to, kamēr paveicu visu nepieciešamo.
Ārā pie bibliotēkas pret sienu ir atspiedusies meitene. Pie viņas potītēm stāv kartona trauciņš sīknaudai. Viņa nav daudz vecāka par mani.
“Vai vēlies šo spilvenu?” es jautāju. “Es izmazgāju spilven-drānu.”
Viņa paņem un apsēžas uz tā.
Tonakt mana gulta nav ērta, bet tā būs labāk.
Atdošanai: Karalis Līrs izdevums mīkstajos vākos, ko lasīju vidusskolas otrajā gadā, atrasts zem gultas.
Ziedots pilsētas bibliotēkai.
Man to vairs nevajadzēs lasīt.
Atdošanai: fotogrāfija ar vecmāmiņu Tiperu Lauksaimniecības institūta ballē, kur viņai mugurā ir vakartērps, bet rokās sivēns.
Mājupceļā es iegriežos tuvējā ziedošanas biedrībā. “Sveika, Keidensa,” stāvot aiz letes, mani sveicina Petija. “Ienesi vēl kaut ko?”
“Sī bija mana vecmāmiņa.”
“Viņa bija skaista dāma,” saka Petija, vērīgi aplūkojot bildi. “Esi pārliecināta, ka nevēlies izņemt fotogrāfiju? Vari ziedot tikai fotorāmīti.”
“Esmu pārliecināta.”
Vecmāmiņa ir mirusi. Viņas fotogrāfijas paturēšana neko nemainīs.
“Tu atkal biji kaut ko noziedot?” mamma jautā, tiklīdz esmu pārnākusi mājās. Viņa griež persikus ar augļu nazi. la.
“Ko tu atdevi šoreiz?”
“Tikai kādu senu vecmāmiņas fotogrāfiju.”
“Ar sivēnu?” Viņas mute noraustās. “Ak, Keidij.”
“Tā bija mana, un es drīkstēju to atdot.”
Mamma nopūšas. “Ja atdosi kādu no suņiem, es tev pilnas ausis piedziedāšu.”
Es pietupjos vienā augumā ar suņiem. Bošs, Grendels un Popi-ja sveic mani ar maigiem, pieklusinātiem rējieniem. Viņi ir mūsu ģimenes suņi, iznesīgi un labi audzināti. Tīrasiņu zelta retrīveri.
Popijai ir bijuši jau vairāki metieni mammas biznesam, bet kucēni un citi suņi dzīvo kādā saimniecībā ārpus Bērlingtonas. “Nemūžam to nedarītu,” es saku.
Viņu mīkstajās suņu ausīs es iečukstu, cik ļoti viņus mīlu.
18.
Ievadot google meklētājā traumatisks smadzeņu ievainojums, lielākoties piedāvātajā informācijā kā sekas tiek norādīta selektīvā amnēzija. Pēc pārciestām smadzeņu traumām pacients bieži vien mēdz daudz ko aizmirst. Viņai sagādās grūtības vienotā stāstā savienot traumas iegūšanas bridi.
Bet es negribu, lai cilvēki zina, ka esmu šāda. Joprojām šāda, arī pēc neskaitāmajiem ārstu apmeklējumiem, rentgeniem un zālēm.
Negribu, ka man tiek pielikts apzīmējums nespēja. Negribu vairāk zāļu. Negribu ārstus un noraizējušos skolotājus. Dievs zina, man pietiek ārstu.
Ko es atceros no vasaras, kad notika nelaimes gadījums?
Kā es iemīlējos Getā pie Redgeitas virtuves durvīm.
Viņa rozi Rakelei un manu vīna piesūcināto nakti, dusmās griežoties.