Neviena no nejēdzīgajām formām, ko šī nakts man piedāvāja, neatbilda cilvēka augumam vai saprotamam lietojumam. Es izjutu riebumu un šausmas. Kādā stūrī ieraudzīju vertikālas trepes, kas veda uz otro stāvu. Starp platajiem dzelzs pakāpieniem, kuru nebija vairāk par desmit, vīdēja nevienāda lieluma tukšumi. Šīs kāpnes, kas paģērēja kājas un rokas, man vismaz bija saprotamas un savā ziņā uzmundrināja. Nodzēsu gaismu un brīdi tumsā nogaidīju. Nedzirdēju nevienu troksnīti, taču nesaprotamo lietu klātbūtne nepatīkami kņudi-nāja dvēseli. Tad es saņēmos.
Uzkāpjot pa trepēm, mana drebelīgā roka pagrieza gaismas slēdzi jau otro reizi. Apakšstāva murgainā ainava savu pilnbriedu sasniedza šeit, stāvu augstāk. Te bija daudz priekšmetu — vai arī tikai daži, bet saviju-šies kopā. Atmiņā ataust tāds kā garš un ļoti augsts operāciju galds burta U veidā ar apaļām bedrītēm galos. Iedomājos, ka tā varētu būt dzīvokļa iemītnieka guļasvieta, šādā veidā netieši atklājot viņa nedabisko anatomiju, tāpat kā ēna atklāj kāda dzīvnieka vai gara aprises. No kāda pirms vairākiem gadiem lasīta un aizmirsta Lukāna darba lappuses atmiņā uzpeldēja vārds “anfisbena”, kas aptuveni izteica, bet pilnībā neizsmēla to, ko pēc tam ieraudzīja manas acis. Atceros arī burta V veidā izliktus spoguļus, kas nozuda mijkrēslī augstu virs galvas.
Kāds gan varēja būt šī mājokļa iemītnieks? Ko gan viņš meklēja uz šīs planētas, kas viņam izskatījās tikpat briesmīga kā viņš — mums? No kādiem laika ritumam vai astronomijai apslēptiem nostūriem, no kādas aizvēsturiskas un vairs neaprēķināmas tumsības viņš bija nokļuvis šajā Dienvidamerikas apkaimē un tieši šajā naktī?
Es jutos kā nelūgts viesis pasaules tapšanas haosā. Ārā vairs nelija. Ieskatījos pulkstenī un pārsteigts atklāju, ka bija gandrīz divi. Atstājis gaismu ieslēgtu, uzmanīgi virzījos atpakaļ. Šķita ticami, ka varētu nokāpt, pa kurieni biju uzkāpis. Nokāpt, pirms atgriežas iemītnieks. Pieļāvu, ka abas durvis nebiju aizslēdzis, jo gluži vienkārši nezināju, kā to izdarīt.
Manas kājas jau skāra pirmspēdējo vertikālo kāpņu pakāpienu, kad sajutu pa slīpo akmens pacēlumu kādu nākam — stindzinošu, gausu kā melnu debesi. Ziņkāre pievārēja bailes, un es neaizvēru acis.
1
Domāts Rubeņa Dario dzejoļu krājums “Gaišzilais” (1888) un Verlēna frāze “pelēkā dziesma” viņa programmatiskajā dzejolī “Dzejas māksla” (1874). (Te un turpmāk — tulkotāja piezīme.)
Visums — hidra, zvaigžņu zvīņu miesu izliecis (franču vai).
2
Zobenu Gramu viņš tver un kailu starp abiem liek (sen-islandiešu vai.). Velsungu sāga, 27.
3
Viņi devās uz varenu pili, kuras vārtus rotāja uzraksts: “Es nepiederu nevienam un piederu visiem. Tur bijāt jūs, vēl neiegājuši, tur paliksiet, kad aizgājuši.” (Franču vai.)
Didro, “Fatālists Zaks un viņa saimnieks”.
4
Ferri —ferro (spāņu vai) — dzelzs.
5
Twirl (angļu vai.) — šeit: sprodziņa.
6
Par austrumniekiem Dienvidamerikā dēvē urugvajiešus, austrumu puse — Urugvaja.
7
Vara — garuma mērvienība (835,9 mm) Argentīnā.
8
Chiripā (spāņu vai.) — indiāņu īsās bikses.
9
Bombacha (spāņu vai.) — indiāņu garās bikses.
10
Pampera (spāņu vai.) — stiprs vējš, kas pūš no pampām uz Atlantijas okeānu.
11
“Tik daudz te visa” (angļu vai) — Hamleta vārdi, vēršoties pie Horācija.
12
Scone angļu vai) — kviešu plācenis.
TRĪSDESMITNIEKA SEKTA
Rokraksta oriģinālu iespējams lasīt Leidenas universitātes bibliotēkā. Tas ir latīniski, taču daži hellē-nismi apstiprina minējumu, ka teksts tulkots no grieķu valodas. Leizegangs apgalvo, ka rokraksts datējams ar kristiešu ēras ceturto gadsimtu. Gibbons to garāmejot piemin Decline and Fall1 piecpadsmitās nodaļas piezīmē.
Nezināmais autors vēsta:
“Sekta nekad nav bijusi liela, arī šodien jaunpienā-cēju skaits ir ļoti pieticīgs. Dzelzs un uguns nīcināti, tie nakšņo ceļmalās vai kara atstātās drupās, celt pašiem savas mītnes tiem ir liegts. Sektanti bieži staigā pilnīgi kaili. Ta kā manas spalvas aprakstīti notikumi ir visiem pieejami un labi zināmi, vēlos atstāt rakstisku liecību par šīs sektas mācību un ieražām — cik tālu man to laimējies izzināt. Esmu daudz un ilgi runājis ar viņu skolotājiem, taču pievērst Mūsu Kunga bauslībai kaut vienu no viņiem man nav izdevies.
Pirmām kārtām uzmanību saistīja sektantu dažādie priekšstati attieksmē pret mirušajiem. Neizglītotākie uzskata, ka dvēselēm par saviem pamestajiem ķermeņiem jārūpējas pašām. Savukārt citi, kas tik stingri neturas pie burta, apgalvo, ka Jēzus pamudinājums — “Nāc man līdz un ļauj mirušajiem aprakt savus mirušos” — nosoda mūsu apbedīšanas rituālu krāšņo plātīgumu.
Padomu savu mantību pārdot un labumu izdāļāt nabagiem ievēro visi, turklāt skrupulozi; pirmie labvēļi visu atdod nākamiem labvēļiem, un tie to atdod vēl nākamiem. Ar to pietiek, lai izskaidrotu viņu pieticību un plikumu, kas tos tuvina paradīzes tēliem. Sektanti dedzīgi skandina: “Skataities uz putniem gaisā, ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz vairāk vērti nekā viņi?” Raksti aizliedz krāšanu: “Ja nu Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs, mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim vai — ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies.”
Pārliecība, ka “ikviens, kas uzskata sievieti, to iekārodams, ar viņu jau laulību pārkāpis savā sirdī”, ir aicinājums visnotaļ ievērot šķīstību. Taču daudzi sektas locekļi māca, ka mēs visi esam laulības pārkāpēji, jo neatradīsies zem saules vīrietis, kas nebūtu uzlūkojis kādu sievieti ar iekāri. Bet vēlme ir tikpat grēcīga kā pati darbība, un taisnie bez jebkādām bažām var nodoties visnotaļ neapvaldītu baudu priekiem.
No baznīcām sekta izvairās, tās gudrie sprediķo brīvā dabā, no kāda kalna vai mūra augšas vai dažkārt — no laivas upes malā.
Sektas nosaukums raisījis kvēlus minējumus. Daži domā, ka šis skaitlis norāda, cik ticīgo palicis, un tas ir gan smieklīgi, gan pravietiski, jo sekta ar tik ačgārnu mācību lemta iznīcībai. Cits minējums skaitli attiecina uz Noas šķirsta augstumu, kas bija trīsdesmit elkoņu; cits sagroza astronomiju un vēršas pie nakšu skaita summas lunārajā mēnesī; cits — pie Pestītāja kristīšanas vecuma; cits — pie Ādama gadu skaita, kad tas iznira no sarkaniem putekļiem. Visi šie minējumi ir vienlīdz aplami. Tāpat nebūs pareiza atsauce uz trīsdesmit dievību vai troņu katalogu, kurā atrodams arī Abraksass — ar gaiļa galvu, cilvēka rokām un rumpi un saritinājušos čūsku auguma lejasdaļā.
Es zinu patiesību, bet ne man par to spriest. Augstā, nenovērtējamā dāvana, kas ļautu šo patiesību vēstīt, nav man dota. Lai citi, kam vairāk laimējies, glābj sektantus ar vārdu. Ar vārdu vai uguni. Labāk tikt sodītam ar nāvi, nekā lēnām mirt. Aprobežošos vien ar derdzīgās ķecerības izklāstu.